Tikko no Liepājas muzeja pagalma uz Rīgu aizceļoja tēlnieka Kārļa Zāles divdesmito gadu nogalē veidotais mets Brāļu kapu centrālajai skulptūrai “Māte Latvija svētī kritušos dēlus.” Tur Celtniecības koledžā topošie restauratori parūpēsies, lai saglābtu, kas vēl glābjams no vismaz piecdesmit gadu laikapstākļu varā bijušās skulptūras. Pieminekļa pamatne palika tepat, muzeja pagalmā. Pie tās restauratori strādāšot uz vietas, jo tā pārāk stipri bojāta, lai transportētu. Visticamāk, ka pēc saglābšanas arī pamata daļa aizceļos uz Rīgu. 
Muzeja direktore Dace Kārkla zina teikt, ka patlaban vēl tiekot risināts jautājums ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju par skulptūras īpašuma piederību. Līdz šim tā nav bijusi ne VKPAI sarakstos, ne kāda muzeja inventārā.  Par labāko atrašanās vietu skulptūrai D. Kārkla min Brāļu kapu celtniecībai veltītu piemiņas ekspozīciju.
Pērn Latvijā tā paklusām tika atzīmēta tēlnieka K. Zāles 120. dzimšanas diena. Liepājas svinētāju vidū nebija, lai gan te pagājusi daļa tēlnieka bērnības un tapuši pirmie darbi. Arī šī skulptūra varētu kļūt par vienu no pilsētas lepnumiem un ekskursantu apskates objektiem.

Arhitektūras vēsturnieka Jura Zviedrāna teiktais “Mūsdienu domāšana bāzējas uz ātrumu un tūlītēju rezultātu,” nāk prātā, kad redzu, kā Liepājā rīkojas ar materiāliem, atjaunojot ielas un namus. Vecās kaltās granīta ielu apmales daudzviet tiek nesaudzīgi izlauztas un nokrautas pie būvgružiem. Kas zina, kur tās paliek? Atjaunotāji lielākoties izvēlas jaunas betona apmalītes, kas labāk piestāv jauno ietvju ķieģelīšiem. Šo laiku celtnieki ieinteresēti strādāt tā, lai uzceltais kalpotu tikai paredzēto garantijas laiku. Pēc tam, lai apsaimniekotāji meklē remontētājus un atjauno. Arī pasūtītāji bieži vien nav informēti par to, ka iespējams restaurēt vecos namus ar kaļķu javu, krīta un lineļļas krāsām un citiem materiāliem, kādi tika izmantoti to būvniecības laikā. pavisam nesaprotama man šķiet izplatītā vēlme pēc pakešlogiem, ko tagad pieņemts uzskatīt par katra remonta neatņemamu sastāvdaļu. Ved pat no Vācijas, kur tie savu garantijas laiku nokalpojuši un tagad tiek likti pie mums kā siltuma garants. Ticu J. Zviedrānam un VKPAI inspektorei Ingridai Vizei, ka īsta koka logi pie pareizas kopšanas un savlaicīga remonta saglabā siltumu tik pat labi un nerodas problēmas ar ēkas ventilāciju. Nekur vecajās ēkās vēl neesmu redzējusi trīs un pat četru kārtu logu stiklojumu, kāds esot daudzviet Skandināvijas valstīs.
Pieļauju, ka arī jaunie projektētāji nemaz nepapūlas izpētīt, kādus elementus no veciem būvmateriāliem iespējams izmantot, ja būve paredzēta vēsturiskās apbūves vietā vai tās tuvumā.