Rīgas 40. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotājs Vladislavs Rafaļskis publiski paudis, ka nav lojāls Latvijas valstij.“Es šo režīmu vienkārši nicinu,” viņš sacīja radio ēterā. Lojalitātes definīcijas ietver sevī rīcību…“Es šo režīmu vienkārši nicinu,” viņš sacīja radio ēterā.
Lojalitātes definīcijas ietver sevī rīcību – “uzticība”, “brīvprātīga piesaiste”, sajūtas – “apmierinātība”, kā arī morāles īpašības – “godprātība”, “cieņa”. Ja cilvēks kādā sabiedrības veidojumā – no ģimenes līdz valstij – pret tā uzstādījumiem ir iebildumi, tad, protams, rodas diskomforts un pat naids. Viņam ir tiesības uz savu viedokli, bet problēmu rada bažas par tā nodošanu tālāk un iespaidu uz citiem, šajā gadījumā – skolēniem.
Dzirdēju viedokli, ka, piemēram, matemātikas skolotājs gan varot iztikt bez lojalitātes mēra, jo ciparu un ģeometrisko figūru sakarību mācīšana nekādi nav atkarīga no politiskajām peripetijām. Bet nav ne mazāko šaubu, ka ikviens pedagogs, pat neesot klases audzinātājs, neformālās sarunās ar bērniem atklāj savus uzskatus arī par sabiedrībā notiekošajiem procesiem.
Strādājošā lojalitāti darba vietai var pieprasīt ar līguma punktu, un dažkārt tās pārkāpums tiek norādīts kā iemesls darba uzteikumam. Nezinu, vai minētā skolotāja darba līgumā ir punkts par lojalitāti savai skolai. Katrā ziņā tajā nav prasības par uzticību valstij, kuras pilsoņus viņš audzina. Lojalitāte pret valsti juridiski netiek kontrolēta. Personas subjektīvā attieksme pret valsti nevar būt par pamatu kriminālprocesam, norāda Drošības policija. Ar likumu pieprasīt lojalitāti valdošajai varai “ostu” pēc diktatūras.
Taču darba vietā, kas tik cieši saistīta ar cilvēka apziņas un vērtību veidošanu, prasība pēc lojalitātes valsts līmenī varētu būt ietverta vismaz profesionālās ētikas kodeksā.
