Ikdienā plastmasa ir sastopama gandrīz visur — pārtikas iepakojumos, sadzīves precēs un ne tikai. Tā ir viegla, ērta un lēta, taču aiz tās “ērtuma” slēpjas būtisks jautājums — kas notiek ar šo iepakojumu pēc tam, kad to izmetam? — norāda “Zaļā josta” vides izglītības speciāliste Ieva Erta.
Lai gan daudzi iedzīvotāji Latvijā jau šķiro plastmasu, tas ne vienmēr tiek darīts pareizi. Joprojām būtisks izaicinājums ir šķirošanas kvalitāte. Atkritumu apsaimniekotāji novērojuši, ka konteineros nereti nonāk netīrs plastmasas iepakojums vai materiāli, kas nemaz nav paredzēti pārstrādei, piemēram, taukains iepakojums vai putuplasts. Tas nozīmē, ka pat tad, ja iedzīvotāji šķiro, daļa no šī materiāla tomēr netiek pārstrādāta. Līdz ar to arvien lielāka nozīme ir ne tikai šķirošanas apjomam, bet arī šķirošanas kvalitātei, cik pareizi tas tiek darīts.
“Plastmasas patēriņš Eiropā ir pieaudzis sevišķi strauji. Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm Eiropā gadā tiek radīti 32 miljoni tonnu plastmasas atkritumu, un vidēji viens eiropietis gadā patērē ap 150 kg plastmasas, kas ir divas reizes vairāk nekā vidēji globāli. Tā kā plastmasa tā arī līdz galam nekad sadalās, bet gan pārvēršas mikroplastmasā, ir svarīgi gan šķirot un veicināt pārstrādi, gan arī mazināt plastmasas iepakojuma patēriņu,” uzsver Erta.
- gadā no 36 316 tonnām tirgū novietotā plastmasas iepakojuma ražotāju atbildības sistēmās tika savāktas 32 404 tonnas, no kurām 25 995 tonnas tika pārstrādātas, bet 6409 tonnas — reģenerētas, liecina Latvijas Aprites saimniecības uzņēmumu asociācijas dati.
Kas ir pārstrādājama, bet kas — nepārstrādājama plastmasa?
Plastmasa iedalās pārstrādājamā un nepārstrādājamā, taču svarīgākais, ka visa veida plastmasas iepakojumam ir jānonāk attiecīgajā šķiroto atkritumu konteinerā.
“Ja kāds nezina, kā identificēt plastmasu — tas nekas! Galvenais, lai tā nenonāk sadzīves atkritumos un pēc tam poligonā, un nekādā gadījumā — vidē. Atkritumu apsaimniekotāji sašķiros un izlems, kur attiecīgie plastmasas atkritumi nonāks tālāk — pārstrādē vai reģenerācijā,” skaidro “Zaļās jostas” eksperte.
Šo iepakojumu var atpazīt pēc marķējuma ar pārstrādes simbolu (trijstūris) un ciparu, piemēram: 1 (PET), 2 (HDPE), 4 (LDPE), 5 (PP).
Nepārstrādājamā plastmasa ir plastmasas izstrādājumi vai iepakojums no daudzslāņu materiāla, ko pārstrādes uzņēmumi nepieņem vai ko nav iespējams efektīvi pārstrādāt, taču arī tie nav pelnījuši nonākt atkritumu poligonā, jo šo plastmasu var reģenerēt, aizstājot fosilo kurināmo un iegūstot enerģiju.
Zināmākais nepārstrādājamas plastmasas piemērs ir čipsu pakas vai saldējuma iepakojumi. Tas ir daudzslāņu izstrādājums, jo satur plastmasas, alumīnija folijas, krāsas un lakas slāņus. Šādu iepakojumu uzdevums ir svarīgs un saprotams — pārtikas aizsardzība, nodrošinot ilgāku produkta derīguma termiņu un tā mazinot pārtikas izšķērdēšanu. Tāpēc šodienas tehnoloģiju izaicinājums ir radīt un piedāvāt ražotājiem pārstrādājamus monomateriālus, kas spētu nodrošināt tādas pašas funkcijas.
Nodara kaitējumu videi un cilvēku veselībai
“Zaļā josta” vides izglītības speciāliste Ieva Erta norāda, ka plastmasas iepakojuma nonākšana vidē rada ilgtermiņa sekas, kas bieži nav uzreiz pamanāmas.
“Plastmasas pudeles poligonā sadalās 450—1000 gados, bet pat tad tās pilnībā nepazūd — tās noārdās aizvien sīkākās vienībās, kļūstot par mikroplastmasu. Tās ir mazāk nekā piecus milimetrus sīkas plastmasas šķiedras, kas nonāk augsnē, ūdenī un galu galā arī cilvēku “šķīvjos”. Dažādi pēdējos gados veikti pētījumi rāda, ka šīs daļiņas jau ir atrodamas cilvēka organismā, tostarp asinīs. Tas nozīmē, ka nepareizi apsaimniekota plastmasa nekur nepazūd — tā atgriežas pie mums citā formā. Tieši tāpēc plastmasas šķirošana nav tikai vides jautājums, bet arī rūpes par mūsu pašu veselību un nākotni,” norāda Erta.
Tāpat plastmasas atkritumi rada risku dzīvniekiem — putniem, zivīm, zīdītājiem un rāpuļiem, — kuri tos var sajaukt ar barību. Jo vairāk plastmasas netiek pārstrādāts, jo lielāks ir šis piesārņojums, kas turpina uzkrāties.
No atkrituma par resursu
Plastmasas šķirošana ir ne tikai pienākums, bet arī iespēja, jo pareizi sašķirota plastmasa var tikt pārstrādāta un izmantota jaunu produktu ražošanā. Tas, savukārt, palīdz ietaupīt citus resursus.
Piemēram, PET tiek ražots no naftas — fosilā resursa. Vienas litra pudeles izgatavošanai no nepārstrādātas plastmasas nepieciešams aptuveni ceturtdaļlitrs naftas. Ņemot vērā, ka pasaulē katru minūti tiek pārdots vairāk nekā miljons plastmasas pudeļu, šāda iepakojuma pieprasījuma nodrošināšanai nepieciešami milzīgi naftas apjomi.
Vienu PET pudeli var pārstrādāt vismaz septiņas reizes, taču attīrīšanas tehnoloģijas ļauj to darīt arī desmit vai pat divdesmit reižu, iespējams, pat vēl vairāk.
Pārstrādātais PET var pārtapt jaunās pudelēs vai tekstila šķiedrās, bet citi plastmasas veidi — sadzīves priekšmetos, būvniecības materiālos vai pat auto detaļās. Tas nozīmē, ka katrs pareizi izmests iepakojums palīdz samazināt nepieciešamību iegūt jaunus dabas resursus un mazina ietekmi uz vidi.
Kā šķirot pareizi?
“Praksē lielākais šķērslis joprojām ir ikdienas paradumi,” norāda Erta. Bieži plastmasas iepakojums netiek izskalots, dažādi materiāli netiek atdalīti vai arī šķirošana notiek “pēc izjūtām”, nevis balstoties zināšanās. Pat nelielas kļūdas var nozīmēt, ka viss konteinerā esošais saturs kļūst nederīgs pārstrādei.
Tāpēc būtiskākais ir ievērot vienkāršus principus, kas neprasa daudz laika vai piepūles. Iepakojumu pirms izmešanas vēlams izskalot, pārliecināties, ka tas ir piemērots šķirošanai, un, ja iespējams, izvēlēties produktus ar vienkāršāku, pārstrādājamu iepakojumu. Arvien lielāku nozīmi iegūst arī apzināta izvēle veikalā — dodot priekšroku iepakojumam, kas ir pārstrādājams vai atkārtoti izmantojams, iespējams samazināt atkritumu apjomu jau pašā sākumā.
Jāatceras, ka plastmasai paredzētajā šķirošanas konteinerā nedrīkst izmest putuplastu, rotaļlietas, saimniecības preces, sadzīves priekšmetus, taukainu iepakojumu (piemēram, eļļas pudeles vai kastes ar ēdiena atliekām), kā arī netīrus vienreizlietojamos traukus.
Savukārt plastmasas pudeles ar Latvijas depozīta zīmi var nodot tam speciāli paredzētajos depozīta punktos un atgūt depozīta maksu.
Plastmasas un citu atkritumu nodošanai paredzētos punktus var atrast “Zaļā josta” un apsaimniekošanas uzņēmuma “CleanR” izveidotajā vides izglītības platformā www. videspratiba.lv. Tur atrodama arī plašāka informācija par pareizu šķirošanu, “zaļmaldināšanu” un vides izglītību.
Visbeidzot svarīgi atcerēties — labākie atkritumi ir tie, kas nemaz netiek radīti. Tas nozīmē, ka problēmas risinājums sākas nevis pie atkritumu konteinera, bet jau pie veikala plaukta.
Izvēloties produktus bez iepakojuma (piemēram, neievietojot augļus un dārzeņus polietilēna maisiņā) vai ar vienkāršāku, pārstrādājamu vai atkārtoti izmantojamu iepakojumu, var ievērojami samazināt radīto atkritumu apjomu. Tāpat arī, iegādājoties kafiju līdzņemšanai, vari to pildīt savā termosā vai krūzē. Tieši šādas ikdienas izvēles nosaka, cik daudz atkritumu vispār nonāks šķirošanas sistēmā un cik efektīvi tā spēs darboties.
Galu galā plastmasa nav tikai atkritums — tā ir arī izejviela. Tas, vai tā kļūs par piesārņojumu vai resursu, ir atkarīgs no katra cilvēka ikdienas izvēles. Un tieši šī izvēle, kas šķiet maza un nenozīmīga, ietekmē vidi, kurā dzīvosim rīt.
Aptauja:
— Kā jūsu mājsaimniecībā šķiro plastmasas iepakojumu un plastmasas atkritumus? Kā tos nododat?
ANDRIS JANKOVSKIS, Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētājs
Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Mums sētā ir šķirojamie konteineri – plastmasai, kartonam un stiklam, un sadzīves atkritumiem. Es personīgi šķiroju, bet rēķini man nepatīk. Tie vienalga nāk lieli, jo kāds iemet šķirojamos konteineros sadzīves konteineru atkritumus un tad uz visu mūsu māju izrēķina. Mēs palūdzām un uz mūsu konteineriem uzlīmēja uzlīmes, līdz ar to parādījās, ko tur drīkst un nedrīkst mest.
SANITA DEJUS, skolotāja
Es šķiroju visu, bet arī mums daudzdzīvokļu mājas konteineros met dažādi. Arī bomži nāk un revidē konteinerus. Gribi mest, bet tur viens jau sēd iekšā. Ar plastmasu ir ļoti pretrunīgi. Man pat atkritumu poligonā nespēja paskaidrot, kur mest sulas paku. Es domāju, ka vajadzētu ļoti izstrādāt pamācības, kā cilvēkiem pasniegt un izskaidrot, varbūt ar vizuāļiem. Kaut arī saka – mēs pietiekoši izskaidrojam, es uzskatu, ka nav pietiekami. Vajag vēl skaidrāk.
VALTERS PELNS, fotogrāfs
Es vispār neko nešķiroju gandrīz nemaz. Mums pie mājas ir šķirojamie konteineri, bet es nešķiroju, jo tad sanāk dzīvoklī turēt vairākus atkritumu maisiņus. Dzīvoklis man nav tik liels. Lielo plastmasu gan es nododu šķirošanas punktos.
GUNDEGA GRĪNBERGA, mēbeļu tapsētāja
Es plastmasu šķiroju. Man ir sava privātmāja. Sametu visu maisiņā, kad aizeju pie konteinera, tad tur vēlreiz šķiroju. Lielāku plastmasu gan nododam Aizputē šķirošanas punktā.
Kas jāzina par plastmasas šķirošanu?
Mīts: Visu plastmasu var pārstrādāt.
Patiesība: Pārstrādājami ir tikai noteikti plastmasas veidi (piemēram, PET, HDPE). Daudzslāņu un kombinētie iepakojumi bieži netiek pārstrādāti, taču pat tad tiem var atrast pielietojumu un tiem nav jānonāk poligonā.
Mīts: Ja iemetu plastmasu šķirošanas konteinerā, tā noteikti tiks pārstrādāta.
Patiesība: Ja plastmasas šķirošanai paredzētajā konteinerā izmestais iepakojums ir netīrs un nav pārstrādājams, tas, visticamāk, nonāks poligonā.
Mīts: Netīru iepakojumu arī var šķirot.
Patiesība: Pārtikas atliekas var sabojāt visu šķiroto materiālu partiju — iepakojumam nav jābūt izmazgātam perfekti, taču to noteikti ieteicams izskalot. Ja iepakojumu no ēdiena atliekām nav iespējams atbrīvot vai tas ir slapjš, to jāmet sadzīves atkritumos.
Mīts: Nav jēgas šķirot, ja citi to nedara.
Patiesība: Katrs pareizi sašķirots iepakojums ir reāls ieguldījums — katra cilvēka izvēle ir pamatā tam, ka sistēma strādā.
Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”
