Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kur vīriešiem jau pašlaik pieejams prostatas vēža skrīnings. Kungi to sekmīgi izmanto, tāpēc arvien biežāk audzēji tiek atklāti agrīni. Tomēr tam ir arī sava ēnas puse.
Sekmīga diagnostika un ārstēšana, tostarp inovatīvu medikamentu pieejamība arī gadījumos, kad audzējs izplatījies organismā, ne tikai ievērojami palielina dzīvildzi, bet arī pacientu skaitu. Bet – vai valsts finansējums prostatas vēža ārstēšanai vērtējams kā ilgtspējīgs modelis? Par to saruna ar urologu, asociēto profesoru Egilu Vjateru.
Pēdējos gados onkoloģijā ir noticis milzīgs lēciens – inovatīvā terapija prostatas vēža gadījumā ļauj dubultot dzīvildzi. Kā jūs kā ārsts jūtat šo progresu savā ikdienas darbā ar pacientiem? Vai ir audzis pacientu skaits, īpaši tādu, kuriem izdevies izārstēties?
– Šis jautājums jāskatās kompleksi. Ja, piemēram, salīdzinām šodienas situāciju ar to, kāda tā bija pirms desmit gadiem, redzam ievērojamas izmaiņas. Pieaug to pacientu skaits, kam diagnozi atklāj savlaicīgi, un samazinās pacienti, kam diagnosticē ļaundabīgu prostatas audzēju, kas jau izplatījies organismā. Taču arī šiem cilvēkiem diagnoze automātiski nenozīmē drīzu nāves spriedumu. Pēdējā desmitgadē radītas ļoti efektīvas un labas zāles, kas ļauj viņiem saglabāt dzīves kvalitāti un dzīvot ilgāk. Tāpat ir uzlabots skrīnings, operatīvās palīdzības tehnika, speciālistu zināšanas un jau minētie inovatīvie medikamenti. Viss šis kopums ievērojami uzlabo pacienta dzīvildzi. Rezumējot jāteic, ka prostatas audzēja gadījumā pozitīvas izmaiņas ir tiešām fenomenālas.
Runājot par prostatas vēža skrīnigu, vai Latvija tiešām sasniedz 80 % aptveri, kā to liecina dati?
– Skaidrs, ka nē, turklāt skrīnings ir ievērojami jāuzlabo. Daudzās Eiropas valstīs nemaz nav ieviests prostatas vēža skrīnings, tāpēc pašlaik Eiropas Savienībā ir aktīvas divas programmas. To ietvaros tiek izstrādātas vadlīnijas prostatas vēža skrīningam, lai saprastu, vai tas vispār ir vajadzīgs, vai uzlabo dzīvildzi, atradni u. tml. Vairākās valstīs notiek pilotprojekti, lai atrastu optimālo skrīninga shēmu. Arī Latvijā tiek strādāts pie tā, lai šo skrīningu uzlabotu. Ja skatās tikai pēc PSA jeb prostatas specifiskā antigēna asinsanalīzēs, tad jāteic, ka šie rādītāji ne vienmēr ir precīzi. Rezultātā mēs veicam izmeklējumus un arī pielietojam invazīvas metodes daudz plašāk, nekā tas būtu nepieciešams. Tāpēc arī Latvijā tiek strādāts pie tā, lai uzlabotu prostatas vēža skrīningu. Tas būs ekonomiski izdevīgāks, efektīvāks un draudzīgāks cilvēkiem.
Inovatīvās terapijas, piemēram, jaunās paaudzes androgēnu receptoru inhibitori, prostatas vēža gadījumā ļauj dubultot vīriešu dzīvildzi. Tas ir milzīgs medicīnas panākums, taču vai valsts finansējuma modelis ir pielāgots šai jaunajai realitātei, kurā pacienti dzīvo ilgāk un viņiem nepieciešama nepārtraukta, kvalitatīva terapija?
– Latvijā onkoloģijas jomā ir ieviests labs modelis, kas labi strādā: ja ir aizdomas par prostatas ļaundabīgu audzēju, tad ģimenes ārsts izmanto “zaļo koridoru”, pieraksta cilvēku pie speciālista un jau apmēram nedēļas laikā pacients nokļūst vizītē pie urologa. Speciālists pēc tādas pašas shēmas nozīmē nepieciešamos izmeklējumus, kurus veic mēneša laikā. Kad iegūta diagnoze, multidisciplinārs ārstu konsilijs lemj par nepieciešamo efektīvāko terapiju. Ja audzējs ir neliels, lokalizēts, visbiežāk veic radikālu laparoskopisku operāciju. Labā ziņa ir tā, ka pat metastātiska prostatas vēža gadījumā var pielietot kombinētu terapiju – staru un medikamentozu.
Jārēķinās, ka pacientu skaits pieaug. Ne tikai jaunatklāto, bet arī to, kurus veiksmīgi ārstējam ar inovatīvajiem medikamentiem. Tā ir laba ziņa, kas vienlaikus rada problēmas, jo trūkst naudas, lai ārstētu visus pacientus.
Kā jūs vērtējat, vai šobrīd ir panākts uzlabojums tam, ka vīrietis laicīgāk vēršas pie ārsta, veic skrīningu un vispār novērtē veselību kā vērtību? Mums jau visiem, bet īpaši vīriešiem, piemīt tāds kā strausa sindroms – iebāzt galvu smiltīs un neārstēties, pat ja kaut kas sāp.
– Tendence ir pozitīva, bet varētu būt ievērojami labāka. Ja skatāmies objektīvi, tad, piemēram, PSA skrīninga sakarā jāteic, ka ir cilvēki, kuri domā – ja nav nekādu sūdzību, tad ko tāds kārtīgs vīrietis ies pie ārsta! Tomēr katru gadu šī apziņa kļūst labāka. Vēl viens aktuāls jautājums ir cilvēki lauku reģionos. Daudziem nepietiek naudas, lai aizbrauktu pie ārsta. Skrīninga mērķis ir panākt, lai izmeklējumu veic visi vīrieši, neatkarīgi no izglītības, ienākumiem un citiem sociālā statusa aspektiem. Tomēr praksē skaidri redzam – jo augstāks ir izglītības līmenis un lielāki ienākumi, jo vairāk vīrietis rūpējas par savu veselību. Pārējie – kā sanāk.
Vai, jūsuprāt, valsts šobrīd pietiekami novērtē investīciju atdevi vīriešu veselībā – proti, ka dzīvs un darbspējīgs vīrietis valstij ir lētāks nekā pasīva seku apkarošana?
– Jebkurš cilvēks jebkurā vecumā valstij ir izdevīgāks, ja viņš ir vesels. Runājot par onkoloģijas jomu, gribu uzsvērt, ka prostatas vēzis nerodas tāpēc, ka cilvēkam bijis nepareizs, neveselīgs dzīvesveids. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk skrīningā iesaistīt iespējami vairāk vīriešus, lai varētu laicīgi atklāt un izārstēt tos, kuriem šis audzējs sācis veidoties. Ir trīs virzieni, kuros nepieciešami uzlabojumi. Pirmais saistīts ar vīrieša dzīves kvalitāti pēc radikālas prostatas operācijas. Apmēram 20–40 % ilgākā laika posmā piedzīvo slimības recidīvu, bet teju katrs sastopas ar pēcoperācijas paredzamajām blaknēm. Starp tām ir arī erektilā disfunkcija un urīna inkontinence jeb nekontrolēta urīna noplūde. Citiem tā ir izteikta arī miera stāvoklī, ja audzējs bijis tuvāk slēdzējmuskulim vai cietis erekcijas nervs un urīna slēdzējmuskulis (sfinkters). Jo laicīgāk audzējs atrasts, jo veiksmīgāks būs arī pēcoperācijas rezultāts. Bet ir gadījumi, kad audzējs ir izplatījies vai tā lokalizācija ir neveiksmīgāka un tad vīrietis sastopas ar kādu no minētajām blaknēm vai pat ar abām. Tas ietekmē viņa sociāli ekonomiskos apstākļus – viņš vairs nevar iet uz teātri, koncertu, arī strādāt īsti nevar, un tikai tāpēc, ka viņam ir šī onkoloģiskā saslimšana. Atkārtošu sakot, ka prostatas audzēju neietekmē dzīvesveids, kaitīgi ieradumi, kā, piemēram, plaušu vēža rašanos. Vīrietis pat, iespējams, ļoti rūpējies par savu ķermeni, un nu ir spiests piedzīvot lielas psiholoģiskas problēmas. Risinājums ir mākslīgais sfinkters, kas jāpērk pašam un ko lielākā daļa pacientu nevar atļauties. Urologu asociācija jau vairākkārt runājusi par to, ka šiem pacientiem vajadzētu nodrošināt valsts apmaksātu mākslīgo sfinkteri. Tā mēs atrisinātu lielu problēmu, turklāt valstij tie ir niecīgi izdevumi, toties liels ieguvums. Cilvēks atgrieztos normālā dzīvē, strādātu… Tāpat ir svarīgi ieviest valsts apmaksātu protēzi tiem prostatas vēža pacientiem, kuriem operācijas rezultātā radusies erektilā disfunkcija. Vīrietim un arī ģimenei tā ir ļoti liela psiholoģiska problēma, kuru var atrisināt bez lieliem ieguldījumiem.
Otrs virziens – mums ir jāievieš robotizētā ķirurģija. Bija un joprojām ir projekts, kura ietvaros Latvijā nopirkti divi roboti. Komplicētu prostatas audzēju gadījumos robotizētā prostatektomija būtu liela priekšrocība. Robotu iespējas ir daudzreiz lielākas, jo tie rotē 360 grādu amplitūdā. Protams, dārgo aparatūru neizmantotu gadījumos, kad iespējams pielietot laparoskopisku prostatektomiju, bet komplicētos gadījumos varētu izņemt visas audzēju šūnas ar iespējami mazāk komplikācijām.
Trešā lieta ir radioligandi un radioizotopi. Latvijā ir pieejami valsts apmaksāti izmeklējumi, kuros izmanto radioligandus, bet pasaulē strauji attīstās arī ārstēšanas metodes, kuros pielietoti gan radioligandi, gan radioizotopi. Tā ir ļoti efektīva terapija ar labiem rezultātiem. Latvijā viss ir pieejams, lai to varētu darīt, tikai jāsper nākamais solis un šī ārstēšanas metode jāpadara pieejama pacientiem.
Atkal jau naudas jautājums…
– Jā, bet arī Amerikā un citās valstīs tas ir naudas jautājums. Mums būtu labāk jāmaksā nodokļus un labāk jāpārvalda šos līdzekļus. Arī tur redzu, ka varētu būt uzlabojumi.
Ja jūs tagad apsēstos pie viena galda ar finanšu un veselības ministriem, kas būtu tas viens teikums, ko jūs teiktu par prostatas vēža terapijas finansēšanu 2026. gadā?
– Manā skatījumā prioritātes ir piecas, kuras iet roku rokā: skrīninga uzlabošana, un to var izdarīt, neieguldot klāt nevienu centu, vienkārši optimizējot jau esošo sistēmu; otrs ir robotizētās ķirurģijas ieviešana abās universitātes slimnīcās; trešais ir jautājums par radioligandiem nākotnē, par to vajadzētu vismaz sākt domāt; ceturtais – ir skaidrs, ka nepietiek tikai ar to, ka atrodam audzēju un izoperējam, arī pēc operācijas pacientam ir jānodrošina normāla dzīves kvalitāte, lai viņš atkal iesaistās dzīvē, lai var strādāt un būt emocionāli stabils. Un tātad ir jārod pietiekams finansējums medikamentiem, papildu tas ir jau iepriekš minētais jautājums par valsts kompensētu mākslīgo urīna sfinkteri un penis protēzi. Tie ir galvenie punkti, kas tuvākajā laikā ir risināmi. Valstij nenozīmīgas summas, bet milzīgi izdevumi pacientam, kurš to visu atdotu, ražīgi un dzīvespriecīgi strādājot un maksājot nodokļus.
Publicitātes foto
