Lopi un tehnika blīvi apdzīvotā vietā vairs nav bieža parādība. Vaiņodē pretējs piemērs ir Alberta Šīmaņa saimniecība, kuras adrese ir Teātra ielā.
Vaiņodē Šīmaņiem ir kūts, novietotas dažas tehnikas vienības, bet 40 hektāri zemes atrodas ārpus apdzīvotās vietas. To gan privatizējuši par pajām, gan vairākus gabalus nomā. Pamatīgu pieredzi lauksaimniecībā A. Šīmanis uzkrājis kopsaimniecības laikā, kad bijis vadošos amatos – agronoms, tehnikas laukuma pārzinis, iecirkņa priekšnieks.
Lopi “piesien” saimnieku
Sešu gotiņu doto pienu Šīmaņi realizē kooperatīvam “Alpiņi”. Ganāmpulkā ir pienīgo melnraibo šķirņu gotiņas, katra dod vidēji sešus tūkstošus litru piena gadā. Janvāra rēķins rāda, ka par kilogramu samaksāti 25,6 eiro centi jeb 18,5 santīmi. Saimnieks atzīst, ka tā nav labākā cena, ko pašreiz varētu saņemt. Augstāku dotu kooperatīvs “Dzēse”, bet pilsētnieciskie apstākļi iegriež. Lielajai piena savākšanas mašīnai no ielas pie sētā atrodošās piena mājas nekādi neiebraukt, bet no iznestajām kannām firma pienu neņem – zūdot kvalitāte.
Agrāk A. Šīmanis pienu pārdeva arī bērnudārzam un vidusskolai, bet ar programmas “Skolas piens” ieviešanu šī sadarbība pārtrūkusi, viņš tai nav pieteicies.
Darba diena ilgst no pieciem rītā līdz septiņiem vakarā, lopi “šausmīgi piesien”, atzīst saimnieks. Vaiņodes teritorijā viņam govis esot vai vienīgajam, kādam vēl pa vienai. Vasarās uz ganībām tās katru dienu jāved pie saites, tas paņem pāris stundu dienā. Slaucot uz lauka, pienam nebūtu vajadzīgā kvalitāte. Kaut kur aizbraucot, jārēķinās, cikos jābūt mājās, pat paārstēties neesot laika. Tomēr no abu pensijām vien būtu grūti iztikt.
Piegādā pēc pieprasījuma
Kartupeļus A. Šīmanis audzē 0,8 hektāru platībā. Novākšanas talkā sanākot bērni, radi un kaimiņi un trīs četrās dienās nolasot.
Ražas realizācijā jau sen izveidojusies sadarbība ar Vaiņodes bērnudārzu. Šajā ziņā saimniecības atrašanās centrā ir pluss, jo var pēc pieprasījuma aizvest pa pāris maisiem kartupeļu. Šo aspektu augstu vērtē bērnudārza vadītāja Indra Pīlagere, jo tam nav pagraba, kur lielāku daudzumu uzglabāt. Kā otru veiksmīgās sadarbības nosacījumu viņa min allaž augsto kvalitāti – atbiruma no A. Šīmaņa piegādātajiem kartupeļiem neesot. Šogad tos paprasījusi arī vidusskola.
Saimnieka izdevīgums – pastāvīgs un prognozējams noiets. Viņš norāda, ka tupeņus audzē bez minerālmēsliem, augu piebarošanai izmanto tikai kūtsmēslus. Ja pavasarī kartupeļi paliek pāri, tos izbaro lopiem. Finansiāli tas esot zaudējums, jo ar pienu “atpakaļ neatnāk”.
Aptuveni desmit hektāros audzē labību lopbarībai. Tai izmanto arī bietes, ko vairs neaudzēšot, jo iegādājies tehniku skābsiena ietīšanai. No malas ņemts, šis pakalpojums pieejams tikai pēc Jāņiem, kad zāles kvalitāte vairs nav labākā. No līdzās esošā meža skābbarības paliekas uzlasīt atnākot stirnas.
Bez ES nekā nebūtu
“Ja nebūtu subsīdiju, tad droši vien neatmaksātos,” A. Šīmanis spriež par nelielas saimniecības iespējām. Šogad labums, ka tām var pieteikt arī zemi, kuru tikai iekopj. Ar saviem līdzekļiem pietiktu tikai pašpatēriņam, ne tehnikas iegādei. Projekts rakstīts vienīgi piena mājas būvniecībai un slaukšanas iekārtām. Paplašināties nav iespēju, jau tagad govis mīt pielāgotā saimniecības ēkā un pārtaisītā malkas šķūnī.
A. Šīmanis ir pārliecināts, ka bez iestāšanās ES un tās atbalsta attīstības nebūtu nevienā jomā. “Ja nebūtu vidusskolas un “Daiļrades”, tad te būtu cauri,” viņš saka par nomales efektu. Liela problēma esot grants, nevis asfalta ceļš Skrundas virzienā.
Pāreja uz eiro zemnieku nav satraukusi: “Nauda paliek nauda.” Vienīgi vēl nav pierasts, ko par cik var nopirkt, bet tas esot pārejoši. Neesot manīts, ka lauksaimniecības precēm uz eiro ieviešanas rēķina kāds tirgotājs būtu pacēlis cenas.
