24. marts – Pasaules Tuberkulozes diena. Latvijas Tuberkulozes fonds dalās pieredzes stāstā par kādas pacientes piedzīvoto. Saslimšana ar tuberkulozi (TB) mainīja viņas dzīvi un sniedza būtiskas atziņas.
Pasargāts nav neviens
Patiesībā no šīs slimības nav pasargāts neviens. Es vienmēr esmu ļoti rūpējusies par savu veselību un arī dzīvesveidu – nodarbojusies ar sportu, līdz šim antibiotikas gandrīz vispār neesmu lietojusi un ārstējusies homeopātiski. Šī slimība un jautājumi, kā tas vispār varēja ar mani notikt, protams, mani šokēja.
Slimības attīstīšanos saistu tieši ar novājinātu imūnsistēmu kādā laika posmā, kas saistīta ar ilgstošu stresu. Es jutu tik lielu nogurumu, ka īsti nevarēju saprast, kā ir, kad tā noguruma vairs nav. Tāpēc es varu teikt: ja ir kaut mazākie simptomi un šķietami nenozīmīgas pazīmes, kā nogurums vai nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra, tomēr aiziet pie ārsta un veikt visus nepieciešamos izmeklējumus.
“Nenozīmīgi” simptomi
Pirmās bažas par savu veselību man radīja paaugstināta ķermeņa temperatūra, kuru es novēroju ilgākā laika posmā, faktiski pie tās jau biju pieradusi un pievērsu tai atkārtoti uzmanību tikai tad, kad saslimu ar citu slimību un ārstējoties man šī temperatūra nekritās. Nākamais, ko es novēroju, – tādi kā trokšņi plaušās, tas nebija gluži klepus. Tad es vērsos pie sava ģimenes ārsta, kurš mani pārbaudīja un nosūtīja uz rentgenu, kur es arī uzzināju aizdomas par šo diagnozi. Tālāk jau mani nosūtīja uz tuberkulozes stacionāru veikt papildu izmeklējumus, kas apstiprināja tuberkulozi. Es nebiju bacilāra, līdz ar to nevarēju inficēt apkārtējos, bet man bija jāuzsāk ārstēšana.
Atbildība par veselību
Sabiedrības daļai, kura ir ļoti noslogota un nodarbināta, bieži vien rodas tāda kā nejūtība pret šīm visām pazīmēm un nogurums kļūst par ikdienu. To nevar raksturot kā nerūpēšanos par savu veselību, cilvēks vienkārši ir pieradis pie stresa un trenēt savu izturību, tāpēc uzliek latiņu augstāk un turpina darboties. Tāpēc es iesaku pavērot un ieklausīties sevī, jo simptomi ne vienmēr būs absolūti atbilstoši tuberkulozes pazīmēm.
Jebkuram cilvēkam ir jāpadomā par savu dzīvesveidu un imunitāti. Kā jau mēs zinām, tuberkuloze izplatās telpās un pa gaisu – lai inficētu apkārtējos, pietiek, ka viens no cilvēkiem, kuri atrodas telpās, ir infekciozs. Atbilstoši statistikas datiem, aptuveni viens no desmit inficētajiem arī saslimst un šim vienam visticamāk ir bijusi novājināta imunitāte un blakusfaktori slimības attīstībai. Un slimo jau ne tikai cilvēki ar sliktiem dzīves apstākļiem, bet arī situēti un nodrošināti cilvēki. Inficēties var jebkur.
Pēc diagnozes uzstādīšanas
Es nokļuvu slimnīcā, kur man atkārtoti veica visus izmeklējumus. Tā kā nebiju infekcioza, man uzreiz nevarēja noteikt zāļu rezistenci un šie zāļu rezultāti bija jāgaida divus mēnešus. Tika uzsākta ārstēšana. Šobrīd varu teikt, ka tajā brīdī mums ar ārstu bija izveidojies dialogs, tomēr tas nebija tik pilnīgs, lai man izveidotos pilnīga sapratne par slimību. Man bija ļoti slikti no zālēm, kuras man deva, un līdz galam nesapratu, kas ar mani notiek.
Pēc diviem mēnešiem, saņemot zāļu rezistences rezultātus, es uzzināju, ka man ir zāļu nejutīga tuberkuloze, un tālākā ārstēšana bija jāturpina multirezistentu pacientu nodaļā. Es varu tikai pateikties ārstiem par iecietību un rūpēm. Mana daktere pamazām man pielāgoja ārstēšanas režīmu, izskaidroja visu zāļu iespējamās blakusparādības un palīdzēja ar tām tikt galā. Latvijā šī ārstēšanas sistēma ir labi izstrādāta, jo pacientam nav jāpavada viss ārstēšanās laiks stacionārā, aptuveni pēc trim mēnešiem mani izrakstīja ārstēties ambulatorā režīmā. Es gribētu arī uzsvērt, ka Latvijā ārstēšana ir bez maksas.
Sabiedrībā iesēdies mīts
Sabiedrībā vairāk valda priekšstats, ja tu esi ar šo slimību saslimis, tad vai nu esi bijis nelabvēlīgā vidē, vai cietumā. Arī no savas pieredzes varu teikt, ka saņēmu dažus absolūti ar slimību nesaistītus jautājumus, kad apkārtējie uzzināja par manu slimību. Tiem šķiet, ka slimība nāk no bezpajumtniekiem. Turklāt sabiedrībā ir uzskats, ka tuberkuloze ir ļoti lipīga, un nav nekādas informācijas par to, ja tu esi slims ar tuberkulozi, tu vari arī nebūt bīstams apkārtējiem, jo ir šī atšķirība starp infekcioziem un neinfekcioziem slimniekiem. Un visi infekciozie, uzsākot ārstēšanu, tiek izolēti un drīz vien kļūst neinfekciozi apkārtējiem.
Es esmu pacients, kurš ies un jautās par savu slimību, tomēr ir daļa pacientu, kuri baidās par to runāt un daļēji tā arī paliek neziņā par to, kas ar viņu notiek. Uzskatu, ka būtu lietderīgi veidot pacientu platformas ar iespējām viedokļu un pieredzes apmaiņai, jo tas ir arī psiholoģiskais atbalsts – saprast, ka arī citi cilvēki piedzīvo to pašu. Arī man pašai palīdzēja šī komunikācija ar citiem pacientiem un dalīšanās savā pieredzē.
Sabiedrības izglītošana ir kā bāze sabiedrības izpratnei par šo slimību. Ir svarīgi pacientu pietiekami labi informēt – cik svarīgi ir nepārtraukt ārstēšanu. Bieži vien cilvēkam ir blakusapstākļi, darbs, varbūt viņš ir vienīgais aprūpētājs ģimenē. Tomēr, ja vairāk tu zini un saproti par savu slimību, tas palīdz paskatīties uz to no malas. Daudzi arī nezina, ka, piemēram, Rīgā tiek nodrošināta sociālā palīdzība tuberkulozes pacientiem – gan transporta kompensācija, gan tiek izsniegti pārtikas taloni.
Slimība ir ārstējama
Pirmā lieta noteikti ir pacietība un apziņa, ka šī slimība ir ārstējama. Tas vienkārši ir laika nogrieznis, kam ir sākums un beigas. Svarīga ir paļaušanās un ticība saviem ārstiem. Ārstēšanās laikā ir kāpumi un kritumi, mēdz būt brīži, kad šķiet, ka zāles vairs nevari iedzert tīri psiholoģiski, es piedzīvoju periodu, kad tikai divas stundas dienā biju spējīga kaut ko padarīt, pārējo laiku jutos fiziski un psiholoģiski slikti, tomēr arī tas ir pārejoši. Ārstēšanās laikā ir ļoti jāievēro režīms, jāieklausās sevī un jāsaudzē – kaut vai runājot par darbu, izvērtējot, ko tu vari un nevari darīt. Katram šī zāļu panesamība ir pavisam citādāka, tāpēc ir ļoti svarīgs līdzcilvēku atbalsts. Tuvinieki var palīdzēt psiholoģiski un ar tīri ikdienas praktiskām lietām – pieskatīt bērnu, sakārtot māju un atbalstīt fiziski. Pats galvenais ir nostādīt sev mērķi, ka primārais ir izārstēšanās un atlabšana, visam pārējam ir jābūt pakārtotam šim mērķim. Es domāju, svarīgi ir uzsvērt, ka šī ārstēšanās visu laiku nenoris tikai slimnīcā, bet arī ambulatori un ir pieejama praktiski visā Latvijā un cilvēks faktiski var strādāt, mācīties un izklaidēties – dzīvot pilnīgi normālu dzīvi.
