1979. gada 28. martā Pensilvānijas štatā sākās līdz šim lielākā atomreaktoru avārija ASV. Negadījums notika Trīs jūdžu salas atomelektrostacijā. Vārstu problēmas dēļ no sistēmas izplūda dzesēšanas šķidrums, un operatori to laikus nepamanīja. Piesārņojums tika konstatēts tikai pēc piecām dienām pusotra kilometra attālumā. Vispirms atstāt savas mājvietas ieteica grūtniecēm un pirmsskolas vecuma bērniem, kas mitinājās astoņu kilometru rādiusā. Pēc tam gubernators izdeva pavēli par četru stacijai tuvāko apgabalu evakuāciju.
Avārija uzjundīja diskusijas par atomenerģijas bīstamību. Līdz tam cilvēki kodolenerģiju uzskatīja par tīro nākotnes enerģiju, bet Trīs jūdžu reaktora kļūme parādīja, ka tas tā nav.
Atomstacijā sākuma valdīja diezgan liels haoss – stacijas darbinieki zināja, ka notiek kaut kas nopietns, bet nezināja, kas. Viņi tā arī nenojauta, ka pusotru stundu pēc avārijas sākuma sāka kust nedzesētā reaktora kodols – sliktākais, kas var notikt atomelektrostacijā. Laimīgā kārtā reaktoru izdevās apturēt. Tikai divus gadus pēc avārijas notikuma vieta bija pietiekami droša, lai varētu noņemt reaktora galvu un paskatīties, kas īsti toreiz notika – reaktora iekšienē viss bija pamatīgi izkusis. Tīrīšanas darbi notika līdz 1993. gadam.
Negadījuma dēļ dzīvību neviens nezaudēja, un arī 2002. gadā veiktais pētījums neparādīja, ka reaktora tuvumā dzīvojošajiem būtu lielāks risks saslimt ar vēzi nekā citiem. Toreiz vēl neviens nenojauta, ka nākamā – Černobiļas – avārija būs daudz briesmīgāka.
