Šogad pirmo reizi kopējā akcijā uz valstu robežas pie bijušā Rucavas robežkontroles punkta tikās Latvijas un Lietuvas policisti. Kopīgā reida laikā kārtībnieki pārbaudīja desmitiem mašīnu. Reida galvenais ieguvums bija kaimiņu sastapšanās, apziņa, ka turpat blakus arī strādā tādi paši policisti ar savu ikdienu, rūpēm, bet visiem kopēju mērķi.
Vienīgie pārkāpēji, kuri reida laikā tika kaut kā sodīti, bija aizmāršas. Divas automašīnas griezās riņķī un brauca atpakaļ uz Liepāju. “Ja viņi iebrauktu Lietuvā bez dokumentiem, cilvēkiem draudētu sods līdz 1000 litiem. Tā ir īsta nelaime, ka cilvēki, braucot uz citu valsti, aizmirst personu apliecinošos dokumentus. Latvijas iedzīvotājiem, ja tas pirmo reizi, aizrādām un liekam braukt pēc papīriem, savukārt Krievijas, Baltkrievijas un attālāku ES valstu pilsoņiem visam jābūt kārtībā. Līdzi jābūt pasei vai ID kartei. Bieži vecāki ar bērniem brauc uz Lietuvu ekskursijā un aizmirst, ka bērniem arī pasēm jābūt. Saprotam, ka tepat jau dzīvo cilvēki, bet ir arī otra puse – bērnus nolaupa un pārdod, tādēļ mums jābūt drošiem, ka viss ir kārtībā,” uzsvēra Laurieta Štariene. Arī Latvijā iebraukušie lietuvieši neesot apzinīgāki – to norāda līdzvērtīgais mājās raidīto braucēju skaits. “Tikko apturētās kravas automašīnas vadītājs bija aizmirsis gan tiesības, gan pasi. Kā cēlies, tā vēlies. Aizmāršība piemīt abu valstu iedzīvotājiem,” piebilst Mareks Maškēvics.
Kuram labāks ierocis?
Automašīnu 27. marta rītā nav daudz. Policistiem paliek brīvbrīži, un to laikā var parunāt par sadzīvi, sodu bardzību un ekipējumu. Protams, ka bez dienesta pistoļu apskates pasākums nebūtu izdevies. Aurēlijus Jankausks rāda savu jauno “čezetu” – kāds aizslēgs un roktura grācija! M. Maškēvica rokā 1965. gadā ražotā “makarova” tipa pistole – kāda vēsturiska vērtība, piecstaru zvaigzne uz roktura, dienesta glabātavā iegūtais īpatnējais spīdums!
Par sodiem un pārkāpējiem salīdzinošās diskusijas ir daudz plašākas. Sarunas iekarst, un M. Maškēvicam rokās jau noteikumu drukas versija. L. Štarienei izbrīnu izraisa, ka Latvijā par braukšanu dzērumā jāsēž cietumā. “Vai patiešām?” jautā policiste. Arī citi sodi un noteikumi atšķiras. Ar aprīkojumu ir mazliet citādi. Lietuvieši protokolus raksta uzreiz datorā, mūsējiem viss aprīkojums ir, bet kaut kas tomēr nekustot, kā vajag, un vēl jāraksta ar roku. Toties mūsu “ceļinieku” mērinstrumenti tā iejūsmināja lietuviešus, ka kaimiņi ņēmās eksperimentēt ar attāluma mērītāju turpat pie latviešu ekipāžas bagāžas nodalījuma.
Pirmām kārtām likumsargi
Pēc akcijas uz robežas viens no lietuviešiem – virsseržants Mants Žižmanis – sēžas blakus M. Maškēvicam, bet Kristiāns Gaiķis dodas līdzi lietuviešiem. Tagad abās valstīs patrulēs jauktās ekipāžas. M. Žižmanis vēlas parunāties, bet ar krievu valodu iet krietni grūtāk nekā Marekam. Vienam otru papildinot, saprasties izdodas. Lietuvietis ieinteresēts, vai vadība nespiež izpildīt noteiktu soda protokolu skaitu, vai “ceļiniekiem” jābrauc arī uz izsaukumiem. “Pirmām kārtām esam policisti, tikai tad specializējamies. Ja te blakus notiktu kāds noziegums, mums būtu jābrauc. Sodīt man neviens nevar likt. Domāju, ka policists ir palīgs cilvēkiem, nevis soģis. Ja viss ir kārtībā, tātad esmu bijis darbā ne velti. Mūsu uzdevums jau ir panākt, lai noziegumu un pārkāpumu nebūtu, nevis sodīt. Ja mani atlaidīs par to, ka noziegumu nav, lai tā arī dara, bet mums te Latvijā nekādu pārkāpumu plānu nav,” atbild M. Maškēvics.
Pēc dažām minūtēm sodīt tomēr nākas. Pelēka “Opel Zafira” pretī nāk ar 124 km/h lielu ātrumu. “Te vairs ar brīdināšanu cauri neies. Tas ir par daudz, būs vien jāstāda protokols,” nopūšas latviešu policists.
Kukuļi ir visādi
M. Žižmanis, pēc Mareka teiktā, iesilis informācijas apmaiņā un ķeras pie kutelīgām tēmām. Jautā, vai Latvijas policistus Iekšējās izmeklēšanas nodaļa pārāk netramda par kukuļdošanas lietām, jo viņiem par mazāko sīkumu pakaļ skatoties. Mašīnā ar apturētu autovadītāju jārunā ar ieslēgtu diktofonu, piedāvājums atbraukt ar ģimeni pusdienās uz privātu kafejnīcu tiek uzskatīts par kukuli, ir jārīkojas. “Ir jau mums iekšējās izmeklēšanas tāpat kā jums, bet to nav pārāk daudz. Pie mums Latvijā uz kafejnīcu neviens neaicina; ja piedāvā, tad naudu. Cilvēkam no tā ir daudz lielākas problēmas. Uzsākam kriminālprocesu, tad sods par ātruma pārkāpumu ir mazākā bēda,” pastāsta Mareks. Tiesa, mutisks piedāvājums neder, naudai jābūt reāli piedāvātai, tikai tad esot iespējas kukuļdevēju saukt pie atbildības.
Patrulēšanas laikā nobraucam gar Bārtas upi, te makšķernieki sasēduši. “Jāpaskatās, vai visi ir godīgi. Drīkst būt tikai divas makšķeres vienam cilvēkam,” saka M. Maškēvics. Lietuvā stingri noteikti maršruti un policistiem pārmet, ja viņi novirzās no noteiktā ceļa, zina M. Žižmanis.
Pirms šķiramies, abi policisti nonākuši pie kopsaucēja: nav svarīgi, ko domā kontrolētāji, galvenais ir ķert īstos ļaundarus – tas ir visu policistu mērķis.
