Tā vien liekas, ka mūsu labais kaimiņš vecais Kārkls pēc tā latvāņu trača Biškrēsliņa viesu nama sētā atguvis pašcieņu. Atkal smaida un atkal ir runīgs. Man prieks par to. Biju jau norūpējusies, vai nebūs jāskatās pēc kādas īpašas atveseļošanas kampaņas. Kaut kā austrumnieciska, vai? Durstīšanas ar adatām un tamlīdzīgi. Bet izskatās, ka būs pieticis ar latvisko dzīvesziņu, ar zāļu tējām.
Šorīt, atnācis uz kārtējo sarunu un tējas malkošanas kūri, pat ir tiktāl atguvies, ka spēj par notikušo parunāt. Saka man – esot sapratis, ka ar tālumniekiem, tādiem kā latvāņi, jāuzmanās. Nav ko lieki tos pa muti viļāt. Un turpina: “Bet es taču atgriezos tovakar mājās ar veselu ādu, Kate! Plašajā pasaulē viss ir citādāk. Tu skaties dokumentālo seriālu “Atgriezties dzīvam”? Un kaut ko no tiem amerikāņu vai krievu grāvējiem esi, vakara tēju dzerot, paskatījusies? Teikšu tev: nekur nav dzīve tik rāma kā Aizmeža ciemā. Un tas, ka reizēm izmet pūku vai saplēšas uzskatu dēļ, liecina tikai par to, ka esam tomēr vēl dzīvi un mūs var apspriest pat valsts virsotnēs. Ir viņiem, par ko parunāt. Var vakara nokrēslā televīzijas diskusijā pajautāt sirmai kundzei, ko viņa domā – pensionāri ir slogs valsts budžetam vai ne. Tā kundze apmulsa, es redzēju. Es gan tādā cietpaurībā ieklausos jautri. Galu galā tai daiļavai, kura ir tikusi pie sarunu vadīšanas, derētu nākt pie saprašanas, ka visām lietām vajadzīgs savs slogs. Atsvars. Pēc dabas likumiem. Lai turētos pie mātes Zemes pievilkšanas. Nevar taču visu laiku pa gaisu vien lidināties. Man jautri ir laiku pa laikam. Par piemēru, kad uzzinu, ka man kā pensionāram ir pieslēgts zemcenas tarifs. Vai vēl nav, bet tiks pieslēgts. Atskatos – pagaidām nekādu striķi pie astes kaula vai spranda vēl nemanu. Kā būs, kad tikšu pieslēgts, tad jau manīs. Bet jau tagad apzinos, ka cena man nav pārāk augsta.” Ceriņš smej: “Tu taču, mūsu labais kaimiņ, lauku labums, nenoniecini sevi, nesit cenu zemē! Pats arī dzirdi, kā tie pilsētnieki skandina: lauku labumi, lauku labumi, bez tiem nu nekādi neiztikt.”
“Un ko tāds seniors dara, kad smalku kūku receptes un līgavu kleitas televīzijā apnīk?” Kārkls, no galda celdamies, apjautājas. Es viņu papildinu: “Un kad sastrīdas ar radagabalu vai kaimiņiem. Vai arī – ja neiet pie sirds politika.” “Un kad par cilvēku saka – kā no ķēdes norāvies,” Kārkls sirsnīgi piebalso, “tad vislabākās zāles ir iet un rušināt savu stūrīti zemes. Pilsētas vecim, kad viņš aizsvilstas, mazāk izvēles. Pilsētas vecis iet uz krogu. Bet lauku vecis apiet riņķī savu kartupeļu lauku. Tad kaimiņa lauku. Un vari apstaigāt tā kaimiņu pēc kaimiņa. Neviens netraucēs un nebrīnīsies. Tieši otrādi – tas, kura lauka malā piestāsi, jutīsies lepns, ka tu ievēro, kā viņa gurķi aug.”
Un viņš paņem no vadža cepuri un iziet pa durvīm. Dodas pacilāt prātu dabā. Pievakarē mums zvana Pākšu Pēteris. Nikns un kodīgs pēc dadža. Vai latvāņa. Sūdzas, ka mūsu labais kaimiņš atnācis pie viņa un ne no šā, ne no tā nosaucis par latvijci. Klāt arī Kārkls. Taisnojas. Tīri vai terapijas nolūkos esot piekāpis pie Pākstes. Izlīgumu meklēt. Un nez kā tas latvijecs nosprucis no mēles.
