“Zinātāji Grobiņā teic, ka mūsu aptieka ir vēl vecāka par to laiku, kad apkaimei piešķirtas pilsētas tiesības,” teic Zentas Mauriņas muzeja vadītāja Maija Rolava. Senākā liecība no apkaimes “pirmakmens” krājumiem ir 18. gadsimta “Farmaceitu mācību grāmata”, kas būtu nopietns izaicinājums mūsdienu studētgribētājiem.
Pārmantoti privātīpašumi
Grobiņas aptiekas pirmsākumi vēstures liecībās minēti 1654. gadā, stāsta Z. Mauriņas piemiņas istabu vadītāja. Nākamo reizi senā aptieka, kas kļuvusi par tādu kā pilsētas kultūrvēsturisko pieminekli, vēstures liecībās atkārtoti minēta 1714. gadā.
Vēsturiski aptiekas bijušas pārmantoti privātīpašumi. Grobiņas aptiekas pārvaldnieki zināmi kopš 1770. gada. “Tie bieži mainījušies, nav ilgi noturējušies, bet unikālākais ir tas, ka Grobiņas aptieka pēdējos 62 gadus ir vienas ģimenes rokās,” norāda M. Rolava.
Grobiņas “pirmakmenim” – aptiekai – šogad aprit 300 gadu jubileja. Nozīmīgajam notikumam par godu sarūpēts veltījums – izstāde “Aptieka atvērta”, kas aplūkojama Z. Mauriņas muzejā.
Senākais eksponāts, dvašojot spēcīgu vēstures elpu, guļ aiz stikliem – tā ir 18. gadsimta “Farmaceitu mācību grāmata”. Mūsdienu lasītājiem tās studēšana nevestos tik raiti, jo tā sarakstīta vecajā drukā, turklāt vācu valodā. Visus materiālus dzimšanas dienas veltījumam sarūpējusi Grobiņas aptiekas vadītāja Guna Everte.
Autentiskie vēstneši
Blakus aizlaiku vēstnesim no 18. gadsimta sasēdušas norādes par zāļu lietošanu jeb signatūras no salīdzinoši nesenas pagātnes – 1941. un 1942. gada – interesantas formas papīra zīmītes, kuru kvalitāti apliecina tas, ka viss rakstītais vēl skaidri salasāms. “Ar norādi par slimnieka un ārsta vārdiem, zāļu lietošanas kārtību un citām svarīgām detaļām tās piestiprināja pie zāļu pudelītēm. Šīs signatūras var uzskatīt par sava veida kultūrvēsturisku eksponātu, jo tās veidotas mākslinieciski augstvērtīgā manierē. Tajās redzama mākslinieciska izdoma un interesants aptieku izcēlums,” par ar mūsdienu lakoniskajām norādēm nesalīdzināmajiem eksponātiem stāsta M. Rolava.
Vēsturiskās Grobiņas zāļu glabātavas godināšanai G. Everte izstādei sarūpējusi arī senlaicīgus un autentiskus dažādu vielu uzglabāšanas traukus, kuros vēl palicis oriģinālais saturs. “Mums piekodināja, lai tos neatveram, jo tad var visādi sanākt,” smejas muzeja vadītāja. Mūsdienās vairumam farmaceitu zāles jāpiemeklē un jāizsniedz, bet agrāk tās bija jāprot arī pienācīgi pagatavot, pirms tam vēl sniedzot zvērestu. Apsolījumā, kas izlasāms muzejā, minēts, ka aptiekārs zvēr “atklātībai nenodot nevienu, kuru ārsta kungs kā savu pacientu grib turēt slepenībā”, un apsola “visas zālītes gatavot svaigas un neiestāvējušās”. “Mūsdienās gan medikamentu derīguma termiņš ir nosacīts,” pasmaida muzeja vadītāja.
Z. Mauriņas piemiņas istabā, kur izvietota izstāde, var uzzināt, ka 1975. gadā bijusi ideja Grobiņas aptieku paplašināt – sētā bijusi nodomāta ārstniecisko augu žāvētava. Nodomi materializējušies vien projekta zīmējumos un aprakstos.
Izstādes atklāšanā, klātesot arī bijušajiem aptiekas darbiniekiem, G. Everte muzeja īpašumā nodeva kādu īpašu koferi, kas līdzi saviem nēsātājiem apciemojis sirdzējus ilgus gadus. “Tas esot daktera Roberta Mauriņa, rakstnieces Zentas Mauriņas tēva, koferis. Viņš bija ārsts, kurš praktizēja Grobiņā, arī Liepājā. Pēc nostāstiem, kāds pacients to nodevis dakterim Armandam Dejum, kurš to nodevis Gunai Evertei,” eksponāta ceļojumu līdz muzejam atstāsta vadītāja.
Ārsta pavārs
“Agrāk uz aptieku gāja izrunāties, izkratīt sirdi un aptiekārs vienmēr zināja, kādu drapīti piemeklēt,” norādot uz fotoattēliem, salīdzina M. Rolava. Uz planšetes izvietotas fotogrāfijas, kas sniedz priekšstatu par to, kāda atmosfēra agrāk valdīja Grobiņas aptiekā, tās darbinieku kolektīvā, kāds bijis zāļu izgatavošanas process un kā tās pārdeva. “Bildēs jaušams, ka kolektīvs kopā prata ne tikai labi strādāt, bet arī atpūsties. Šis ir pēckara laiks – lūk, Irēna Bediķe, Gunas Evertes mamma.” I. Bediķe par pārvaldnieci kļuvusi 1952. gadā. “Tagad mēs aptiekās ieejam kā lielveikalos. Ne velti ļaudis vairs neslēpj, ka šodien aptiekas ir liels bizness,” prāto Z. Mauriņas istabu vadītāja.
Seno laiku liecībās rodami vārdi, ka “aptiekārs ir ārsta pavārs”. “Aptiekāra autoritāte ir pilnīgi un absolūti negrozāma vēl līdz mūsdienām. Kādreiz mēs pažēlojamies par dakteriem, ka tie uzstāda neprecīzas diagnozes, taču es nekad neesmu dzirdējusi, ka sirdzēji sūdzētos par aptiekāriem. Nespēju iedomāties, ka es aizeju uz aptieku un tur man pasaka – es nezinu, kā jums palīdzēt. Godprātīgie vēl iesaka to labāko variantu,” saka M. Rolava.
Atdodas ķēdēm
Liecības par zāļu krātuves vēsturisko iekārtojumu līdz šim glabājušās tās pagrabā, pastāsta aptiekas vadītāja G. Everte un teic: “Patiesībā jau tas viss būtu jāglabā citos apstākļos, jo grāmatas cieš; kaut pagrabs nav mitrs – tas tomēr ir pagrabs.”
“Es aptiekā esmu ne gluži dzimusi, bet uzaugusi un visu mūžu ar to saistījusi. Pēc skolas uzreiz devos uz aptieku, nevis mājām. Tā arī aizgāju mācīties par farmaceitu,” atbild G. Everte, taujāta par aptiekas nozīmi savā dzīvē. “Sākumā domāju, ka man īsti nepatiks, bet ir tā – jo ilgāk biju tajā visā iesaistīta, jo vairāk man tā lieta iepatikās. Farmaceita profesija ir ļoti pieprasīta, bet daudzi neizvēlas to apgūt, jo jāmācās patiešām ir daudz,” atceras Grobiņas aptiekas vadītāja. Viņa atklāj: kaut kopš bērnības bijusi ar nozari cieši saistīta, “tik un tā ar mācībām bija arī jāpamokās”. “Protams, vieglāk bija, bet tam, cik daudz bija jāmācās ķīmija, es diez vai gribētu vēlreiz iet cauri.”
“Ko domājat par aptieku sistēmu mūsdienās?” jautā “Kursas Laiks”. “Tā ir ļoti komercializējusies. Mazajiem privātajiem uzņēmumiem izdzīvot ir ļoti grūti,” atzīst G. Everte. Viņa stāsta, ka dažādos pasākumos no lauku aptieku darbiniekiem bieži nākas dzirdēt: “Mēs atdevāmies ķēdei.”
