Gaviezes vēsturiskajā centrā nav neviena oficiāla arhitektūras pieminekļa. Tā vienkārši ir iznācis, ka visas muižkunga Kleista-Keizerlinga muižas ēkas mazliet pārbūvētas. Aizmirstībā grimst arī 1905. gada zemnieku nemieru upuru piemiņas vietas. 1905. gads bija pirmā reize, kad latvieši kā tauta bija gatavi aizstāvēt savas intereses ar ieročiem rokās. Var runāt par tautas atmodu, bet, ja aizmirstam, kuri ir nolikuši galvas par to, tad aizmirstam, kā mūsu tauta ir radusies. Gaviezē, šķiet, tā notiek.
Pieminekļi ieauguši zālē
“Šogad ir 1905. gada atceres jubileja. Pagājuši 110 gadi kopš tā brīža, tomēr lielākā daļa piemiņas vietu, kur bija pieminēti tālaika upuri, ir izzudušas zālē. Es zinu, kur tās ir. Vēl daži zina, bet šo cilvēku paliek aizvien mazāk. Visi zina, kas notika Rīgā un Pēterburgā, bet vēsture katrai vietai ir sava,” stāsta Gaviezes vēstures zinātāja Alma Kāle.
Pensionāre aizved “Kursas Laiku” laukā, kur kādreiz bijis piemineklis 1905. gada upuriem. Laukā pie Sustas muižas cilvēki sisti un nogalināti. Piemiņas plāksne ar padomju zvaigzni sabrukusi un labi vien, ka tā, jo ar padomju valsti tai nebija nekādas saistības. “Tur vajadzētu uzstādīt piemiņas plāksni un nopļaut zāli. Esam prasījuši novadā, tomēr nekas nenotiek,” saka A. Kāle.
Pensionāre piemin arī vairākus senkapus, kuriem apkārt tiek uzarta zeme, un Gaviezes vēsturisko parku, par kuru vairs nerūpējas. A. Kāle nosauc vēl vairākas vietas un turpina izrādīt aizmirstību, kas pārņem Gaviezes senatni.
Kalpu māja lēni brūk
No vairākām vēsturiskām celtnēm Gaviezes centrā “Kursas Laiks” kā piemēru izvēlējās 1800. gadā celto kalpu māju, kura kādu laiku bijusi arī klēts, bet pēdējā laikā – Liepājas rajona patērētāju biedrības veikals. Neiedziļinoties īpašuma tiesībās un ēkas tehniskajā stāvoklī, var teikt, ka kalpu nams ir ēka, kas vislabāk saglabājusi savu ārējo veidolu kopš celšanas brīža pirms diviem gadsimtiem. “Visām pārējām Gaviezes centra vēsturiskajām celtnēm, kas pēc būtības ir muižas celtņu komplekss, ir veiktas dažādas pārbūves, bet kalpu māja ir vislabāk saglabājusi ārējo veidolu,” saka Gaviezes senlietu krātuves vadītāja Marta Jukša.
Gaviezē “Kursas Laiks” noskaidroja, ka ēka stāv tukša kopš 90. gadu vidus, kad patērētāju biedrības veikals tika slēgts. Cerības par ēkas atjaunošanu ir mazas. “Visticamāk, to nograus, un ēkas vietā paliks tukša vieta,” spriež A. Kāle.
Ciema atmiņu krātuve
Tā gribas dēvēt Gaviezes senlietu krātuvi pasta ēkā. “Pie mums cilvēki nes daudzas vecās lietas. Nupat vīri atstiepa rokas tecilu. Tas ir mūsu jaunākais ieguvums. Telpas ir par mazām, tādēļ eksponāti ir saspiesti, un kopā savijas dažādu laikmetu liecības,” atklāj krātuves vadītāja M. Jukša. Jautāta, vai krātuvei paredzēts arī kāds remonts, meitene norāda, ka nezina. Arī šeit redzams, ka ciema un pagasta vēsture rūp dažiem entuziastiem. No sienām lobās tapetes. Par spīti telpu pieticībai uz krātuvi nāk ciema audējas. Ilma Pāvila, Alma Kāle, Dzintra Jaunzeme noaudušas lupatu deķus, kurus izmanto turpat, senlietu krātuvē, kā grīdas segas vai paklājus.
Ja senlietu krātuve atrastos kalpu mājā, tai vietas pietiktu atliku likām. Tikai, kas to remontēs un par kādu naudu?
M. Jukša, jautāta, vai būtu gatava ķerties pie projektu rakstīšanas, lai sadabūtu līdzekļus kalpu mājas remontam, liedzas, ka nezina, kā tie rakstāmi, tomēr piekrīt, ka bez pašu cilvēku iesaistīšanās ciema vēsturi nesaglābt. Puspajokam viņa “Kursas Laikam” sola mācīties rakstīt projektus un vismaz mēģināt dibināt biedrību. Piemērs, kā tas darāms, nav tālu jāmeklē. Piemēram, biedrība “Rucavas sievas” – arī auž, ada cimdus, cienā tūristus “Zvanītājos”. Aktīvas biedrības ir Nīcas novada Kalnišķos un Jūrmalciemā.
