Karstums, siltais ūdens un praktiski bezvējš nav nekāds sabiedrotais makšķerniekam, kurš nolēmis kaut dienu pavadīt pie ūdeņiem. Šādā laikā laba loma iespējas neglābj arī agrie rīti un vēlie vakari, jo zivs, siltā ūdens ietekmēta, ir mazkustīga. Būtībā šo laiku var daļēji salīdzināt ar to brīdi, kad ūdenskrātuves pārklāj pirmais ledus. Kā saka zinātnieki, šādos apstākļos, piemēram, līdaka var noķert vienu mazu raudiņu un gavēt ar to vēderā divas trīs nedēļas, neizkustoties no vietas, jo skābekļa daudzums ūdenī (šādos laikapstākļos) ir krietni sarucis, tāpat kā ziemā zem biezas ledus segas. Savā ziņā zivīm, kas dzīvo pa dziļumiem, šādi laikapstākļi, kad dziļumā ūdens ir vēss, bet virspusē krietni uzsilis, ir kā termošoks.
Skābeklis netiek cauri uzsilušajam ūdenim, un zivis no grunts ir spiestas pacelties krietni augstāk. Turklāt tas skar ne tikai stāvošus ūdeņus, bet arī upes. Nesen pārliecinājos, ka šādā – ļoti siltā – ūdens temperatūrā pat mazais asarītis sāk jukt prātā un intensīvi kā ēsmu ņem kukurūzas graudus.
Tomēr, lai vai kā, bet ir zivis, kam šādi laikapstākļi ir itin pa prātam.
Karūsu prieki un nelaime
Siltais ūdens visvairāk priecē karpu dzimtas zivis. Par līņiem ir rakstīts daudz, un liksim tos šoreiz mierā.
Karūsas mums, copmaņiem, vairāk asociējas ar karūsiņām kā dzīvajām zivīm plēsoņu ķeršanai. Arī kaķim, ja noliks priekšā karūsiņu vai kādu citu tāda paša izmēra zivi, tā noteikti būs arī pirmā vēderā. Tajā pašā laikā karūsiņas mēdz būt arī virs kilograma un vairāk. Turklāt šo zivi ir itin viegli piesaukt ar iebarojamo barību. Lielākās ūdenskrātuvēs ir grūtāk to atrast, bet tāpēc jau mums ir applūdināti grants un kūdras ņemšanas karjeri, kuros jau gadiem ilgi dzīvo un vairojas dažādu sugu zivis. Šādos laikapstākļos karūsas ir ļoti aktīvas un atsaucas uz daudz un dažādām ēsmām – sliekām, kukurūzu, baltajiem mušu kāpuriem, maizi, peletēm…
Samu dīvainā uzvedība
Ja nemaldos, pirms četriem gadiem rakstīju: ja tādā veidā un daudzumā turpināsies šīs zivs izcelšana no ūdens, drīzumā mēs paliksim bez šiem mūsu ūdeņu lielākajiem iemītniekiem. Protams, tas bija draudzīgs joks, bet tajā gadā praktiski katrs copmanis, kurš izgāja uz šo zivi, katrā copes reizē tika arī pie sava samu loma. Arī tajā gadā bija skaidrs, ka otra tāda sezona būs jāgaida vēl ilgus gadus.
Kā apliecinājums tam ir šis gads. Nesen kāds paziņa augšpus Pļaviņu HES zināja stāstīt, ka vienas dienas laikā saskaitījis, uz kvoka skaņu paceļoties un eholotē novērojot, 128 samu iznācienus. Atnesa un savā mobilajā telefonā man parādīja nobildētus, eholotē redzamus kadrus, kur vienlaikus no gultnes dažādos dziļumos startē seši līdz astoņi sami. Tajā pašā reizē gan piebilda, ka tā arī neviens ēsmu neaiztika. Bija arī tādi, kas vairākus metrus pacietīgi peldēja ēsmai līdzi, bet pēc brīža atkal ienira dzelmē.
Daudz labāki panākumi ir spiningotājiem un gruntsmakšķerniekiem no krasta. Zem Ķeguma spēkstacijas vien, šogad spiningojot, ir izvilkti vismaz četri trīsdesmitnieki. Savukārt uz gruntsmakšķerēm lomi, protams, ir mazāki, tajā pašā laikā pati cope ir interesanta. Vismaz pirmās tumsas stundas ir ar copēm bagātas.
Kas notiek jūrā?
Katru gadu jau jūlijā esmu pabijis pirmo reizi uz butēm. Šogad Jūrkalnes pusē aizbraucu tikai augusta sākumā un biju vienkārši šokā par ūdens temperatūru. Viss Baltijas jūras piekrastes ūdens bija kā silta vanna. Kur tādā ūdenī vēl butes, kam patīk krietni vēsāki ūdeņi! Tikai tad šī zivs nāk pie krasta.
Kopumā gan pa diviem izdevās tikt pie 17 butēm, bet to jau varēja uzskatīt par izdevušos copi, jo garām gāja daži vīri, kuriem spaiņi bija tukši. Viss stāvkrasts pilns ar lietuviešu atpūtniekiem, kuriem šāda ūdens temperatūra, protams, bija lieliska dāvana. Ir vienkārši jāgaida, kad pagriezīsies citi vēji, kuri ļaus ieplūst piekrastes joslā aukstākām ūdens masām, un tad jau sāksies arī plekstu, taimiņu un mencu cope. Pagaidām labākie lomi jūrā ir no laivām. Tagad, kad piekrastes ūdeņi ir vairāk vai mazāk mierīgi, jūrā var iebraukt itin tālu. Protams, ir jāzina vietas, kur atrodami sēkļi, akmens krāvumi, kā arī jādraudzējas ar eholoti. Bez tās jūrā nav ko darīt.
Arī man, makšķerējot iekšzemes ūdeņos un seklās vietās, lieti noder “Deeper” maģiskā bumbiņa. Galvenais, ka ērti un ātri lietojama.
Pavisam nesen bijām Vecumniekos, kur notika arī līņu mači, bet par tiem žurnālā “Copes Lietas” septembrī. Te pirms mačiem izmantojām šo eholoti, lai paskatītos, kas kanālā notiek.
Vienkārši ideāli! Paņem spiningu, pieāķē bumbiņu, iemet vajadzīgajā vietā un skaties savā mobilajā telefonā, kas lejā darās!
Mazliet par iebarošanu
Patlaban, kad ūdens temperatūra ezeros ir sasniegusi vietām pat +26 grādus, neieteiktu veikt zivju piebarošanu ar mājās vārītām putrām. Siltā ūdenī šāds maisījums jau divu stundu laikā būs ieskābis, un zivs nenāks ne tuvumā. Savukārt aizrauties ar gatavo iebarojamo barību daudzumu arī nebūtu īsti prātīgi. Ja cope paredzēta rīta vai vakara piecām stundām, pilnībā pietiek ar diviem kilogramiem iebarojamās barības, kam klāt pieliekam 0,5 kilogramus zemes. Šim daudzumam varam pievienot kaut ko no saldajiem atraktoriem. Breksim ļoti labi patiks marcipāns, anīss, motilis. Lielajām karūsām pie barības klāt lieti noderēs kukurūza. Līnis siltajā laikā neatteiksies no kaut kā saldi pikantāka, piemēram, sasmalciniet pirktos prjaņikus un mazliet no piparkūku izstrādājumiem! Līnim šāda iebarojamā barība ļoti patiks. Par pamatu noteikti nevajag ņemt tikai un vienīgi līņu barību. Pilnībā pietiks ar universālo vai fīderi.
Barojuma sākumā iemetam ūdenī aptuveni 70% no kārtīgi izmirkušas barības. Pēc tam ik pa brīdim piemetam kādu bumbiņu klāt. Tai noteikti nebūtu jābūt tik lielai kā iesākuma barojumā. Vēl vajadzētu ņemt vērā, ka pašreizējā brīdī zivis ļoti daudz dzīvojas pa pusūdeni. Tas nozīmē, ka labāk tomēr mēģināt makšķerēt ar pludiņmakšķeri, jo jebkurš gruntsmakšķeres veids nogādās ēsmu pie grunts, bet, kā jau sākumā rakstīju, pašreiz ir liela atšķirība ūdens temperatūrai pie grunts un augšējos slāņos.
