Šis gads latviešu literatūras vēsturē ir īpašs, jo vairākiem vērtīgiem izdevumiem, bez kuriem mūsu tautas nacionālā literatūra nebūtu iedomājama, aprit apaļas gadskārtas. Viens no šādiem izdevumiem ir jaunlatvieša Jura Alunāna (1832.–1864.) lirikas krājums “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” (1856.). Nelielā formāta grāmatiņa savā laikā sniedza ne tikai milzu pienesumu latviešu valodas un literatūras, galvenokārt dzejas, attīstībā; ar tās palīdzību autors izmisīgi centās modināt arī mūsu tautas pašapziņu.
Lai par “Dziesmiņām” un J. Alunānu uzzinātu ko vairāk, ir vērts pašķirstīt literatūrvēstures grāmatas, tai skaitā grāmatzinātnieka un kultūrvēsturnieka Ojāra Zandera pētījumus.
Vispirms grāmata,
pēc tam studijas
Gandrīz neticams šķiet fakts, ka darbu pie “Dziesmiņu” manuskripta J. Alunāns pabeidzis vēl pirms iestāšanās Tērbatas Universitātē. Grāmatas pirmais izdevums nāca klajā Tērbatā 500 eksemplāros, taču tos gada laikā neizpārdeva. Tam iemesls varētu būt latviešu lasītāju kontingenta trūkums. Tikai 1873. gadā viens no mūsu slavenākajiem novadniekiem krotenieks Kronvaldu Atis konstatējis: “Daudzi no mūsu tagadīgiem rakstiem nav cits nekas, kā tikai turpinājums no tā darba, ko Juris Alunāns mūsu rakstniecības laukā uzsācis.”
Nezinātājam varētu rasties jautājums, kāpēc šis izdevums pelna tik lielu uzmanību, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajā iekļauts tikai viens oriģināldzejolis, visi pārējie ir atdzejojumi, precīzāk, lokalizējumi no citu tautu literatūras un folkloras. O. Zanders skaidro: “Latviešu mēlē līdz tam neierasti skan sonets, triolets un heksametri. Kā rāda manuskripti, Alunāns jau ģimnāzista gados daudz pūlējies, lai panāktu saviem tulkojumiem māksliniecisku skanējumu.”
Apbrīnas vērtas ir ne tikai “Dziesmiņas”, bet arī jaunlatvieša interešu diapazons un viņa 32 dzīves gadu laikā paveiktā apjoms. Viņš Tērbatā studējis ne tikai filoloģiju, bet arī ekonomiku, mežsaimniecību, kā arī interesējās par botāniku. Jaunlatvietis vairākkārt viesojies pie Kurzemes mežziņiem un pats izstaigājis mūsu novada mežus.
Latviešu valoda,
svešvalodas un pašapziņa
Viens no ievērojamākajiem J. Alunāna sacerējumiem ir “Kāds vārds par latviešu valodu”, kas publicēts “Dziesmiņu” pēcvārdā. Savukārt viena no vērtīgākajām atziņām, kas aktualitāti nav zaudējusi, ir tāda: “Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.”
Attiecībā uz dzimtās valodas godāšanu un saglabāšanu jaunlatvieša veikums ir patiesi milzīgs. Viņa ieteiktos valstu un tautību nosaukumus, piemēram, latvietis, vācietis, lībietis, igaunis, polis, krievs u.c., mēs lietojam vēl šodien. Arī mēnešu nosaukumi ir J. Alunāna ieteikti. Tāpat jaunlatvietis spējis aktualizēt daudzus latviešu valodas izlokšņu vārdus un apvidvārdus, kas citādi, iespējams, sen būtu aizmirsti. Viņš pats apvidvārdus tēlaini nodēvējis par “grūdenīšiem” (grūtdienīši jeb bārenīši). Kāpēc tāds apzīmējums? Pēc J. Alunāna uzskata, latviešu valoda šos apvidvārdus tā īsti neatzīst.
Vēl kāds ieteikums – ja pašu valodā trūkst vārda kādas jaunas lietas vai parādības apzīmēšanai, nepieciešamo jēdzienu iespējams kalkēt jeb izmantot citu valodu paraugus. Viens no populārākajiem kalkiem ir vārds “kokvilna”, kas latviski darināts pēc vācu parauga die Baumwolle. Tāpat viņš ieteicis mūsu valodā iekļaut internacionālismus “ideja”, “demokrātija” u.c. Jaunlatvietis arī cīnījies pret ģermānismiem.
Visus J. Alunāna nopelnus latviešu valodas attīstībā īsā rakstā nav iespējams pat pieminēt. Tik milzīga apjoma darbus bija iespējams paveikt ne tikai ar pārliecību par latviešu valodas dzīvotspēju, bet arī apskaužamām svešvalodu prasmēm. Līdz imatrikulācijai universitātē J. Alunāns brīvi pārvaldījis septiņas (!) svešvalodas.
