Tas taču ir tik skaisti, ja vari kāda dzīvi padarīt gaišāku! Tā laikam ir mana būtība – palīdzēt, teic Māra Semjonova, kura strādā par sociālo darbinieci un nodarbojas arī ar kanisterapiju.
Izvēlēto sociālā darba jomu sieviete nolēmusi apgūt 30 gadu vecumā, darba gaitas uzsākusi pēc augstskolas pabeigšanas un pašlaik studē maģistrantūrā Liepājas Universitātē. Iepriekš strādājusi bērnu patversmē, bērnunamā, bet, kad dzīve atvedusi uz šejieni, sapratusi: “Tas ir mans darbiņš, te patīk.” Vai gan citādi 14 kilometrus no dzīvokļa Grobiņā līdz darbavietai Liepājas veco ļaužu dzīvojamajā mājā mērotu jau turpat septiņus gadus?
Melns suns pienenēs
Darbošanās ar suņiem meitenei pielipusi 11 gadu vecumā. Mamma nopirkusi mazu krancīti, ar ko braukājuši uz sacensībām, piedalījušies dažādās aktivitātēs.
“Kad biju jau precējusies, redzēju, kā mūsu Dienvidkrievijas aitu suns palīdz bērnu attīstībai. Dēls mācījās staigāt, ieķēries dzīvnieka spalvās: suns lēnām cēlās augšā un maziem solīšiem abi devās uz priekšu.”
Brina nodzīvojusi līdz cienījamam vecumam – divpadsmit arpus gadiem. Pēc viņas ģimene ilgi emocionāli nav spējusi iegādāties citu mīluli. Lai gan sirds saukusi pēc iepriekšējās šķirnes, tomēr reiz viņu uzrunājis kāds sludinājums. “Ieraudzīju fotogrāfiju – melns rotveilers sēdēja dzeltenās pienenēs. Uzreiz piezvanīju audzētājai.”
Audzētavā tas izrādījies pēdējais neatdotais kucēns, bet Māra domā, ka ne bez augstāku spēku līdzdalības tikusi pie fantastiskā suņa, ar kuru bijis labi komunicēt. Besa pagājušajā pavasarī pametusi šīs zemes medību laukus, atstājot vietā savu meitu Rafu, kuras spēju dēļ varēts uzstāties ar paraugdemonstrējumiem. Tā aizsākusies sadarbība ar Ingaru Gudermani.
Allaž uz pjedestāla
Ne katrs četrkājainais draugs var būt noderīgs kanisterapijā – vienā no papildu rehabilitācijas veidiem, kur izmanto speciāli selekcionētu un apmācītu suni. Saimniekam kopā ar dzīvnieku daudz jāstrādā, jāpazīst sava suņa ķermeņa valoda, lai spētu paredzēt katra notikuma turpinājumu. Svarīga ir iedzimtība, temperaments, bet vispirms – paklausība. Dažas šķirnes vairāk piemērotas, tikmēr rotveilers skaitās netipisks terapeits, atzīst suņu pazinēja, kinologa kvalifikāciju ieguvusī Māra. Apliecinājums viņas veikumam ir vecākās rotveileru dāmas Kendijas nokārtotie Slovākijas un Amerikas tipa kanisterapijas eksāmeni. Suņu panākumus ietekmējušas profesionālās treneres Vladislava Akimova un Linda Bīriņa.
“Eksāmenu laikā man teica, ka ir tikai pa vienam rotveileram-terapeitam Krievijā un Amerikā. Rotveilers ir ļoti gudrs, domājošs, turklāt labi piemērots sacensībām. Pērn ar Kendiju piedalījāmies divpadsmit sacensībās un visās divpadsmit stāvējām uz pjedestāla.”
Māra un Kendija ir biedrības “Dižvanagi” kanisterapijas komandas locekles, pašlaik gan sunene aktīvajā terapijā piedalās maz, ir tendēta uz paraugdemonstrējumiem slimajiem bērniņiem.
Kāds Liepājas veco ļaužu mājas iedzīvotājs, kurš pats savulaik aktīvi nodarbojies ar suņiem, Mārai ikreiz pēc sacensībām lūdzot pastāstīt, kā veicies, un vairākas sieviņas lūgušas, lai smukos sunīšus atved paciemoties.
“Trīsgadīgajai Kendijai patīk cilvēki, viņa atbrauca pie mums no Horvātijas, bet Feita – no Austrijas. Sunim, tāpat kā cilvēkam, vienam mājās ir garlaicīgi, bet divatā viņi runājas, spēlējas. Deviņus mēnešus jaunā Feita jau divas reizes piedalījusies obediences (paklausības) rallijā, iegūstot tiesnešu speciālbalvu, kā arī trešo un pirmo vietu savā vecuma grupā,” par suņu meitenēm sieviete stāsta ar tādu mīļumu un lepnumu kā par pašas atvasēm.
Eksaminē stresa situācijās
Divu lielo suņu uzturēšanu, apmācību, vešanu uz sacensībām un izstādēm Māra sauc par savu dārgo vaļasprieku. Vīrs Juris nepiedalās suņu dresūrā, toties baro, mīļo un uztver tikpat pozitīvi kā dzīvesbiedre: “Citi krāj Faberžē olas, bet mums ir suņi.”
Suns dod mīlestību, māca pacietību un sniedz relaksāciju pēc spraigas sociālā darbinieka ikdienas. “Tu aizej mājās, un ir tik forši, ka sagaida suņi. Katru dienu kopā ar abiem rotveileriem dodos garās pastaigās, bieži braucam uz savām vietām mežā un pie jūras Karostā. “Nav gadījies, ka pret kādu cilvēku atņirgtu zobus. Varbūt līdz šim neviens nav mēģinājis izprovocēt. Nezinu, kā būtu, ja apdraudētu mani, bērnus vai mazbērnus. Bet Kendijai ir brīnišķīgs raksturs.” Mārasprāt, tas atkarīgs arī no suņa vārda. “Victoria Von Der Blauen Welle jeb Kendija ir mūsu mīlulītis, saldumiņš, konfektīte. Savukārt Feitas pilnais vārds ir Honey Von Der Katzentatze, medutiņš, bet mājās tā nevar saukt, jo meitai pieder mopsītis, vārdā Honey.”
Jaunākais ģimenē vienmēr mācās no vecākā, rotveileru attiecībās ir tāpat. Atturīgā jaunpienācēja sākumā nav gājusi nevienam klāt samīļoties, sabučoties, bet tagad jau darot gluži kā sugasmāsa.
“Feita ir klausīga un gudra, ar patiku darboties, bet viņai ir diezgan augsts temperaments, visdrīzāk paliks par treniņu un sacensību suni. Terapijas sunim jābūt nedaudz lēnākam, jo bērniņi ir dažādi, ne katram patīk straujāks sunītis blakus. Situācijās-pārsteigumos, kad pie zemes skaļi tiek sviesti priekšmeti, tiek pārbaudīti suņi eksāmenos,” atzīst rotveileru saimniece. Kendijas eksāmena laikā pie viņas pieliekusies eksaminatore, glaudījusi un tad pēkšņi izlikusies, ka nobaidās, un kliegdama lēkusi augšā. Izprovocētam neordinārā situācijā, terapijas sunim jāpaliek mierīgi sēžam. Tāpēc Māra neraizējas par suņu uzvedību svētku salūta laikā, kad tos atstāj mājās – rotveilers no trokšņa nebaidās.
“Nezinu, vai šīm suņu meitenēm būs bērni, jo esmu ļoti aizņemta darbā. Ja nespēj kucēniem dot visu, tad labāk iztikt bez. Viņi ir jāsocializē, jāmīl, nevis jāliek voljerā – lai aug. No savām mājām gribu atdot kucēnu, kad tas ir izauklēts, izmīļots, kad zina, kas ir cilvēka rokas.”
Čipošanas prasību Māra vērtē pozitīvi: ja ar suni, nedod Dievs, kaut kas notiks, ja pazudīs, būs daudz vienkāršāk viņu dabūt atpakaļ.
