uldis.dobelis
Latvijas Dendrologu biedrība par 2023.gada kokaugu izvēlējusies smaržlapu rozi (Rosa rubiginosa), aģentūru LETA informēja biedrības biologs Pēteris Evarts-Bunders.
Rožu ģintī, ko tautā sauc par mežrozītēm, Latvijā savvaļā sastopamas ap 15 sugas ar dažādu izcelsmi – gan izteikti ekoloģiski agresīvas un pat invazīvas svešzemju sugas, gan arī retas un aizsargājamas savvaļas sugas.
Evarts-Bunders atzīst, ka bieži vien ir grūti pierādīt, vai kāda konkrēta rožu suga tik tiešām ir Latvijas savvaļas floras elements, vai tomēr izsenis kultivēts un plaši savvaļā ieviesies arheofīts jeb sens dārzabēglis.
Smaržlapu roze ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Vēl nesen suga bija diezgan plaši sastopama Zemgalē, kā arī atsevišķos reģionos citviet Latvijā – Daugavas ielejas posmā starp Jēkabpili un Koknesi, pie Priekuļiem un citviet, tomēr atradņu apsekošana pēdējos gados rāda, ka intensīvās lauksaimniecības reģionos suga ir lielā mērā izzudusi, un sastopama atsevišķu eksemplāru veidā ceļmalās un grāvmalās.
Savu latvisko nosaukumu tā ieguvusi pēc raksturīgajām nelielajām, dziedzermatainajām lapām, kuras saberzējot jūtama izteikta ābolu smarža. Labi saskatāmi dziedzermatiņi klāj arī jaunos dzinumus, ziedkātus un pat kauslapas. Pēc šīm pazīmēm nekļūdīgi atšķirama no citām līdzīgajām dziedzermatainajām savvaļas rozēm.
Rozēm ir specifiskas ekoloģiskās prasības – tās ir saulmīļi, kas nozīmē, ka ar mežu aizaugošā zālājā ilgstoši nevar saglabāties, tajā pašā laikā arī intensīvi pļautas zālāju teritorijas sugas augšanai nav piemērotas. Sugai piemērota apsaimniekošana – ekstensīva ganīšana un pļaušana, saglabājot atsevišķus krūmu pudurus, netiek bieži praktizēta, jo to neparedz zālāju apsaimniekošanas vadlīnijas, tādēļ suga saglabājusies galvenokārt ceļmalās, mežmalās un citviet. Pat ceļmalas – pēdējā savvaļas rožu patveršanās vieta – bieži vien tiek intensīvi pļautas. Rezultāts – savvaļas rozes, tajā skaitā arī retā smaržlapu roze, kļūst vēl retākas un pakāpeniski izzūd no savām vēsturiskajām atradnēm, skaidro biologs.
Mūsdienās sugai zināmas aptuveni 40 atradnes, tā konstatēta vairākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Rietumlatvijā: dabas parkos “Talsu pauguraine” un “Abavas senleja”, dabas liegumā “Ovīši”, kā arī citviet Latvijā: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Daugavas ieleja” un citviet.
Biologs piebilda, ka suga reizēm tiek arī kultivēta, kā arī var tikt atrasta ka dabiski izplatījusies suga ciematos vai pat pilsētu teritorijās – tā, piemēram, suga ir sastopama Jēkabpils pilsētas teritorijā, samēra lielā skaitā konstatēta vairākās apdzīvotās vietās Talsu un Tukuma novados – Dursupē, Oktē, Mazpilieņos un citur.
Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā – retās sugas – sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras satopamas nelielā skaitā, vai pēc platības ierobežotās un specifiskās vietās, un ir viegli iznīcināmas.
Foto: LETA, Evija Trifanova
Reklāma