Bija aicinājums braukt, un tas bija pats par sevi saprotams. Kā es nebraukšu? – buncenieks Imants Akerblūms raksturo barikāžu laiku. Viņš atceras televīzijā rādīto brīdi, kad pēc balsojuma par neatkarības atjaunošanu no Augstākās padomes ēkas nāca ārā deputāti. “Man likās – jāiet viņus aizstāvēt.”
“Nevaru paskaidrot, kā tas sanāca, bet pārsvarā brauca cilvēki no Tadaiķu iecirkņa,” Imants atceras Bunkas kolhoza pārstāvju došanos uz Rīgu. Grupu vadījis Tautas frontes aktīvists Viesturs Niedols. Kopā ar Imantu braucis viņa dēls Normunds, kurš studējis Tehniskajā universitātē un Rīgā pievienojies savējiem. Izbraucot “bišķi bija jocīgi”, kad Imanta sievai Gundegai citas teikušas: kāpēc tu laid abus savus vīriešus? “Bet bija drošības izjūta. Varbūt tāpēc, ka apkārt visi savējie.” Nelādzīgāks mirklis bijis, kad toreizējā feldšere Līga Gūtmane abām rokām atnesusi sanitārās somas un šinas.
Bunceniekiem apsargāšanai iedalīts pats Rīgas centrs ap Radio ēku. Izlūkojot, kas notiek apkārt un ko dara citi, Imants kā lietpratējs novērtējis, ka daža no šaurajām Vecrīgas ielām ar traktoriem tā nosprostota, ka tām cauri netikt ne ar kādu armijas tehniku.
Vairāk par I.Akerblūma piedzīvojumiem lasiet laikrakstā “Kursas Laiks”!
