Braucu uz barikādēm trīs reizes. Protams, man nebija apziņas, ka, stājoties pretī lodēm, mans ķermenis uz barikādēm kaut ko izšķirs. Es esmu vairāk tāds praktisks cilvēks – vajadzēja, un braucu.
Biju arī naktī netālu no vietas, kur tika sašauts mikroautobusa šoferis. Visu nakti sekojām ziņām par viņa veselības stāvokli, bet uz rīta pusi pavēstīja, ka šoferis ir miris.
Nebija tā, kā daudzi plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka tauta aizstāvēja valdību. Es nevēlējos un krasi nostājos pret krievu okupāciju, esmu nacionālists. Lai būtu internacionālists, vispirms ir jābūt nacionālistam, un tikai pēc tam var draudzēties ar citām tautām. Daudzi tagad saka, krievu laiki bija labi, bet tas bija murgs, kas bija jāpiedzīvo.
Divu domu nav – ja vajadzētu, brauktu atkal, esmu savas valsts pilsonis. Ir dzirdēts, ka citi saka: “Mēs bijām baigie varoņi! Redz, kā tagad slikti iet, nevajadzēja uz barikādēm stāvēt!” Muļķīgi teikt – esam vīlušies. Jā, tagad ir grūti, bet pašu vēlētie vien tur augšā sēž. Cilvēkiem pašiem vairāk jādomā, ko dara.