“Tā ir dienasgrāmata,” Vaiņodē atrasto akmeni raksturo petroglifu pētnieks Andris Grīnbergs. Uz vietējā muzejā novietotā milzeņa var izlasīt ne tikai Latvijas valsts himnu, bet arī citu tekstu. Meistars, kurš to iekalis, joprojām nav zināms.
“Kursas Laiks” jau rakstījis par akmeni, kurš atrasts Vaiņodes pagastā līdzās bijušajam armijas poligonam. Tajā iekalts Latvijas himnas pilns teksts. Par uzraksta izcelsmi izskanējušas vairākas versijas. Novadpētnieks Voldemārs Mikāls apgalvo, ka šāds akmens uzstādīts Vaiņodes centrā valsts desmitajā gadadienā un uzraksts, iespējams, izkalts Bātas akmeņkaļa darbnīcā. Savukārt Vaiņodes muzeja vadītājai Aldai Prūsei ienākusi informācija, ka ar tēlniecību nodarbojies kāds no Vaiņodes tuberkulozes sanatorijas pacientiem.
Vidū – tukšs laukums
Jaunu pavērsienu pelēča vēstures izpētē ienesa petroglifu pētnieki, kuri augusta sākumā bija ekspedīcijā šajā pusē. Viņi akmenī kaltos burtus iezīmēja ar baltu krītu, un nu teksts saskatāms bez piepūles. Līdz ar to atklājušās nianses, kas norāda uz pavisam citu tā izcelsmes variantu.
“Šis pilnīgi noteikti nav akmens, kas bijis uzstādīts publiskā vietā,” uzskata Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Tā kvalitāte ir zemāka, nekā pienāktos piemineklim, himnas teksts nav akurāts, viņš vērtē. “Amatieriska, bet unikāla vēstures liecība,” A. Grīnbergs raksturo uzrakstu, kura tapšanai esot bijis vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Muzejā akmenim esot vispiemērotākā vieta.
A. Prūse vērš uzmanību uz tukšo taisnstūri teksta vidū: “Tas izskatās kā kompozicionāls laukums. Tur, iespējams, bija iecerēts ko attēlot, piemēram, sauli, ģerboni.”
Atklājas vēl trīs uzraksti
Pēc apstrādes ar krītu ieraudzīti līdz šim akmens pelēkumā nesaskatīti vārdi.
“Par Anniņu” vai “Par Ainiņu” – lasāms aiz himnas. Iespējams, ka tas saistās ar mājām, pie kurām akmens atrasts – “Annaskalniem”. Tās cēluši brāļi Vainovski, atgriezušies no kara Krievijā.
Akmens kreisajā malā atklājies uzraksts “Ēka celta” un it kā dažādi iniciāļi.
Zem himnas lasāma rinda: “Cieša griba visu pārspēt”, ieviešot korekciju “Kursas Laika” iepriekš piedāvātajā atšifrējumā, kurā pēdējais vārds bija – “paspēt”.
A. Grīnbergs atzīst, ka nevar apgalvot, ka trīs papildu teksti tapuši vienlaikus. Pēc pētnieka domām, akmens vēstījums ir atdarinājums, kas veltīts mājas celšanai vai kādai sievietei, vai bijis treniņa objekts tēlniecībā. Skaidrākais ir tā tapšanas laiks – 1928. gads.
“Varbūt tas ir septiņpadsmitgadīgā jaunekļa izaicinājums. Varbūt viņš vēlējās mest izaicinājumu meistaram. Ko citu varēja ar akmeni pārspēt? Tas nav vīra izaicinājums. Ko zemnieks pārspēs?”
ALDA PRŪSE
Jūt jaunekļa izaicinājumu
A. Prūse uzzinājusi, ka 1911. gadā Vaiņodē dzimis Žanis Epners. 1928. gadā viņš aizbraucis uz Rīgu mācīties spridzināt akmeņus. Muzeja vadītāja pieļauj iespēju, ka uzraksts tapis, jaunekļa temperamenta vadīts. Vārds “pārspēt” rosinājis A. Prūsi atcerēties, ka tēlnieks Kārlis Zāle, kurš nāk no Liepājas, 1927. gadā izveidojis pirmo skulptūru Brāļu kapos. “Varbūt tas ir septiņpadsmitgadīgā jaunekļa izaicinājums. Varbūt viņš vēlējās mest izaicinājumu meistaram. Ko citu varēja ar akmeni pārspēt? Tas nav vīra izaicinājums. Ko zemnieks pārspēs? Tie bija sūri laiki, lai kaut kas tāds taptu,” prāto A. Prūse.
Darbā ar akmeņiem Ž. Epners saspridzinājies un zaudējis divus kreisās rokas pirkstus. Viņam bijusi darīšana ar slimnīcu, advokātu un apdrošinātājiem, un šo iestāžu arhīva materiālos A. Prūse cer atrast informāciju par vietu, kur negadījums noticis.
Tā kā iekaltajos tekstos nedaudz atšķiras burtu stils, A. Prūse prāto, ka ar savainoto roku viņš vairs nav varējis darboties tā, kā iepriekš.
“Varbūt nevarēja iznest līdz galam iesākto domu,” viņa pieļauj, taču uzsver: “Tā ir mana fantāzija, kas var nobrukt vienā brīdī.”
Vēlāk Ž. Epners studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, interesējies par bakterioloģiju, strādājis Rīgas 2. pilsētas slimnīcā. Draudzība ar profesoru Konstantīnu Čaksti turpinājusies kā nacionālās pretestības kustības dalībnieka aktivitātes. Ž. Epners miris 2001. gadā Toronto, un A. Prūse jau aizrakstījusi Akadēmiskās vienības “Austrums” Kanādas kopai, kurā viņš darbojies.
Karogs būs “vienaudzis”
V. Mikāls stāstīja, ka Bātā kalti pieminekļi. Savukārt no cita avota A. Prūse dzirdējusi, ka šajā darbnīcā strādāts tikai ar cementu, piemēram, gatavotas siles cūkām.
Uzraksta tapšanas laikā “augsts tautas pacēlums” bijis Embūtē, 1928. gadā tur būvēts kultūras nams. “Annaskalni” atrodas uz Embūtes un Vaiņodes pagasta tagadējās robežas.
A. Prūsei prieks par Latvijas karogu, ko muzejam atvēlējusi embūtnieku Ermsonu ģimene. Tas darināts valsts pirmās neatkarības laikā un kopā ar saimniekiem pabijis arī emigrācijā. Muzeja vadītāja ar to nomainīšot aiz akmens pašlaik esošo karogu, kam vēl nav vēsturiskas vērtības.
“Nebūs viegli izzināt, jo pagājis gandrīz gadsimts,” novadpētniekus brīdina A. Grīnbergs, pievienojoties aicinājumam neturēt “zem pūra” nevienu nostāstu, kas varētu būt par vissīkāko pavedienu akmens noslēpuma atklāšanā.
