Ievas Volgemūtes dārzā skaisti zied karaliskās kannas. “Kādreiz man bija liels puķu dārzs,” viņa saka. “Nu jau sašaurināts. Ar gadiem nav vairs tā spēka aprūpēt.” Palaikam “Zīlēs” iebraukuši arī Virgas pagasta skaistākās sētas izraudzītāji, pagājušajā vasarā ticis trešās sakoptākās sētas gods. “Vērtētāji jau kannu dēļ brauc.” Šosvētdien Ievai diža jubileja – svinama 85. dzimšanas diena. Tad jau radinieki ciemosies, Ievai viņi visi mīļi.
Paliek viena govs
“Zīles” ir Ievas vīratēva pirktas mājas. “Vīratēvs stāstīja – barons Korfs tās mājas kādreiz savai mīļākajai ir dāvinājis. Pirmās brīvvalsts laikā vīratēvs mājas nopircis un 1939. gadā pārbūvējis mazliet lielākas.” Ieva ir dzimusi un augusi Sudargu ciemā Dunikas pagastā. Viņa Annas un Jēkaba Brizgu laulībā ir vecākā no bērniem. Saviem vecākiem viņi bija septiņi bērni: četras māsas un trīs brāļi. “Bet tēvam mēs bijām deviņi bērni, mums bija vēl pusbrālis un pusmāsa no tēva pirmās laulības. Tēvs pēc Pirmā pasaules kara Sudargos bija dabūjis četrpadsmit hektāru zemītes. Viņam bija iedalīta meža zeme. Biju maza meitene, bet atceros, kā tēvs lauza celmus, kad mežu bija nocirtis, un iekopa zemi.”
Kad bērni paaugas, jāiet pie saimniekiem strādāt, uz tās mazās zemītes visiem iztikšanas nepietiek. “Vācu laikā biju salīgusi pie saimnieka Tamuža par meitu. Liela saimniecība viņam bija, dzirnavas, linu mīstāmās mašīnas piederēja. Dažādi laiki gājuši pāri, un tagad no tā visa palikusi tikai maza akmeņu kaudzīte ceļa malā. 1943. gadā apprecējos un atnācu uz “Zīlēm”.” Kāzas bija lielas, kaut arī kara laiks. Sanāca kaimiņi, radi. Kaut arī Paplakā bija garnizons, bet pati kara duna uz Latviju atpakaļ no Krievijas vēl nebija atvēlusies. “1944. gada rudenī mūs vācieši izdzina no mājām. Lai kuģojam uz Vāciju. Briesmīgs tas laiks bija, negribējām uz to Vāciju. Braucām savā pajūgā uz Liepāju, vīram Gaviezē dzīvoja krusttēvs, izprasījāmies, lai ļauj mums pie viņa nakti pārgulēt. Palikām pie krusttēva un visu ziemu viņa mājās nodzīvojām. “Zīlēs” mums palika staļļi, pilni ar lopiem: vairāk nekā desmit govslopu, divas sivēnmātes ar sivēniem. Pagrabs, pilns kartupeļu. Pavasarī, kad atgriezāmies, viss bija tukšs. No viena saimnieka Gaviezē dabūjām maisu ar cūku kartupeļiem, iestādījām. Kartupeļu mizas arī stādījām. Visu ziemu vācieši bija dzīvojuši mūsu mājās. Mājām logu un durvju vairs nebija, tie bija iebūvēti bunkuros visapkārt mežā. Lielajā šķūnī bijām sagādājuši būvmateriālus jaunai kūtij, arī tie labi bija noderējuši bunkuriem. Vīramāte tajā ziemā nomira. Vīratēvs nodzīvoja ilgus gadus, viņam bija deviņdesmit trīs gadi, kad viņš nomira. Mana mamma arī ilgi, līdz deviņdesmit trīs gadiem, nodzīvoja. Bet toreiz, pēc kara, sākām saimniekot. Viena govs, kuru izvadājām bēgļu ceļā līdzi, mums bija palikusi. Braucām Skodā sivēnu pirkt. Grūti bija, bet kaut kā iesākām dzīvot.”
Lielā pensija izčib
Pirmā meita Aija piedzima 1946. gada martā. “Aijas vairs nav. Vēzis – tā jau te Paplakā tā nelaime. Kaut kas te bija, kas apdraudēja cilvēkus, bet neviens jau nezina, kas. Bet daudzas jaunas sievas un vīri tāpat apmira. Atceros, atnāca uz šejieni dzīvot viena ģimene ar trim meitām un tā māte teica: es negribu, ka manas meitas Paplakā paliek kroples. Viņi aizbrauca projām.”
Dibinājās kolhozi. “Cik tā nabadzība bija, dabūja atkal visu atdot, šoreiz kolhozam. Teica, kādreiz lopus atdos atpakaļ, bet pigu dabūja. Mums nācās vēl braukt uz Skodu un pirkt sivēnu, lai atdotu kolhozam. Strādāju par slaucēju. Iesākumā divdesmit govis bija ievietotas mūsu stallī. Mums bija liels šķūnis, un tajā bija siens. Viendien 1961. gadā – torīt veda sienu pa fermām – mans mazākais puika, viņam tad bija četri gadiņi, kur bija dabūjis sērkociņus, kas to zina, un ap pulksten vienpadsmitiem šķūnī izcēlās ugunsgrēks. Lielais šķūnis nodega pa tīro, stallim nodega jumts un mājai arī. Un tad govis ievietoja tepat netālu, “Staļļantos”.” Slaucējas par darbu godāja, deva medaļas. “Smagi ir strādāts. Un kas par to šodien ir? Kad aizgāju pensijā, pastniece teica: tev un vēl būvbrigadierim ir lielākās pensijas kolhozā. Tagad par jebkādu tā laika darbu ir sarēķināts visiem vienādi.”
Pēdējos algotā darba gadus Ieva strādāja kolhoza ēdnīcā. Rūdolfs savu kolhoza laiku aizvadīja lauku brigādē. Ilgi nenodzīvoja, līdz 67 gadiem. Laulībā viņiem piedzima seši bērni. “Trīs vēl ir dzīvi. Viens dēls dzīvo Virgā, jaunākais dēls Rīgā, jaunākā meita Valmierā. Un man ir deviņi mazbērni, divpadsmit mazmazbērni, visjaunākajam, rīdziniekam, vēl gadiņš nav. Mazmeita Ilze dzīvo tepat netālu, Paplakā, viņa man tā gādniece ikdienas vajadzībās. Viņai ir meita un dēls, Diāna un Gatis, tie arī jau padsmitnieki – atbrauc visi, malku man sanes, ūdeni atnes.”
“Labrīt, manas puķes!”
Puķes Ievai pie sirds jau no bērnības. Tagad ieaudzēto kannu stādi sadalīti jau visām kaimiņienēm, skaistums iet plašumā. Kad strādāja kolhozā, nebija laika. Aizgājusi pensijā, Ieva nopirka stelles. Segas, linu aizkari pašas austi. “Dzidra Upeniece Virgā, vecajā pagastmājā, vadīja audēju pulciņu, es arī tur gāju. Mana mamma arī bija audēja, no piecpadsmit gadu vecuma mācēju aust. Jā, ja atceras to darbu, darbu un darbu vien kolhoza laikā, toreiz domāju – kaut pienāktu laiks, kad varētu pagulēt, cik tik grib. Tagad varētu, un miegs vairs nenāk.” Ievai ir laba kaimiņiene Danute. Dzīvo tepat netālu, mežmalā. Nāk Ievas plašajā dārzā sapļaut zāli savā kopšanā esošajiem govslopiem, tad nu arī abas pārmij pa vārdam, ko nu kuru dienu. “Dikti labs cilvēks ir Danute. Un lai katram ir tāda mazmeita kā man Ilze!”
No cilvēka labākajiem draugiem Ievai ir sunītis Čipa un runcis Pičuks. Runcis ir sava ceļa gājējs. “Šovasar kādus divus mēnešus bija pazudis. Domāju, kāda lapsa nu būs apēdusi, vai. Pārnāca – kauli un āda. Tā es viņu nevaru atkopt nemaz, kad pavasarī jau atkal ir prom.”
Ievu uz Vāczemi neaizveda, lai kā gājis, viņas sakņu vieta ir vīra mājas “Zīles”. Bet rados ir arī skarbāki likteņi. “Māsīcu Anci, mammas brāļa meitu, aizveda projām tālajā Magadanā. Kad atgriezās Latvijā, strādāja par frizieri. Otra māsa Erna bija baletdejotāja. Viņa kara laikā ar teātra trupu bija tikusi prom no krievu puses, tā dzīvo Amerikā, visu laiku sarakstījāmies, pāris reizes bija atbraukusi ciemos. Tagad viņai jau pie deviņdesmit, kas zina, kā ir.”
Ieva atceras: “Kad Paplakā bija padomju armijas garnizons, ļoti daudz krievu virsnieku ģimeņu te dzīvoja. Un pēkšņi, kad sākās otrās brīvvalsts laiks, viņi pazuda, aizbrauca projām. Viena otra virsnieka sieva, kam vīri ir miruši, gan vēl dzīvo Paplakā.” Pasaule mainās. Un cilvēku dzīves tai līdzi. Atvasaras apcerīgumā, kad viena rāma diena seko citai, Ieva pārliek prātā: “Zaudējumu ir bijis daudz. Bet ko darīs – jādzīvo tālāk.” Un gaišu brīžu arī pietiek. Ar labām domām un sarunām. Ik rītus izejot pie puķēm.
