“Gribētos būt pašai sava laika saimniecei,” teic Maija Laukmane interneta pagarajā vēstulē, ko lasu ilgi, un pārdomas par to, cik līdzīgas esam vai atšķirīgas, ir mana šā vēstījumteksta pamats. Nupat atšķīrusi laikrakstu, lasu interviju ar Viku, viņš savu redzējumu par pasauli pauž līdzīgi, proti – punkts ir līnija no punkta viedokļa, nu, apmēram tādā kontekstā būs arī šis stāsts par kopsakarībām un redzīgumu. Un no šā Vika atrastā atziņas punkta skatupunkta sakrīt arī mūsu – Maijas un mana – iekšējā dzīvošanas izjūta.
“Šī bija steigas pilna, taču laba vasara,” Maija teic datora vienā pusē. “Jā gan,” sabalsoju otrā. “Bet domu puses jau nemaz nav.” “Nav gan.”
Saplūst tas rakstīšanas punkts, un iztaisnojas viss vienā taisnē, un dzīve papildinās ar jauku vakara mijkrēšļa sastiprinātu aukliņu.
Par prieku un skumjām nerunājam, jo to vairāk vai mazāk atspoguļo Maijas dzeja, bērnu grāmatas.
Es viņu šķietami redzu – neliela auguma sieviete steidzas pa Talsu ielām, kāpj pa bibliotēkas kāpnītēm augšup, tur Maija strādā – bērni vienmēr viņai apkārt spieto kā mazi atvasaras kukainīši. Un tad jau visādi citi pienākumi – sabiedriski, ģimeniski. Bet mums to visu nevajag pārrunāt, jo Laukmane ir dzejniece, ko nes laiks. Maija savā būtībā ir prognozējama tikai tad, kad stāsts ir par jūru. Visu dienu skrien, tad atceras, ka pie jūras jānokļūst. Un viņa nokļūst savā radītajā pasaulē i pie jūras, i pie tekstiem, i pie visa, ko varētu te nebeidzami uzskaitīt. Jā, es Maiju pazīstu, tāpēc man nav jāplosās šajās izjūtās, vai viņu raksturošu precīzi vai kāda viņa varētu būt tikai izdomāta. Viņa ir mana literatūras un ideju kolēģe, un, to sakot, šajā brīdī varu tekstu papildināt ar konkrētiem jautājumiem un dzejiski stiprām atbildēm.
Par kurzemniekiem un no sirds
Vai Talsi ir Tava dzimtā puse?
Esmu dzimusi Kandavā, un tur nesen man notika ļoti jauks dzejas pasākums – tāda īpaša, skaista un pat grūti noformulējama atgriešanās sajūta… Tur esmu dzimusi, beigusi vidusskolu, apjautusi, cik pasaule liela. Tur katrā ielas līkumiņā kāda mīļa atmiņa par darbiem un nedarbiem, darītiem kopā ar saviem bērnības draugiem, daļu no kuriem neesmu pazaudējusi arī joprojām un tagad. Tiesa, nesavidžināmies bieži, bet ar tiem bērnības draugiem arī ir tā pavisam dīvaini: pietiek pāris vārdu, lai saprastos, lai, teiksim, gadu garš nesatikšanās attālums nobruktu vienā mirklī… Taču Talsi arī ir manas sirds pilsēta, te esmu veidojusies, kļūdama par cilvēku, kāda esmu. Sajūtās šīs abas pilsētas savijušās, sajaukušās, saliedējušās.
Kādas ir atšķirības, teiksim, Lejaskurzeme – Augškurzeme, kā to sajūti sevī?
Patiesībā es tā atšķirīgi nekad neesmu funktierējusi: kas ir lejaskurzemnieki un kādi ir augškurzemnieki. Kopīgais? Mēs esam tie – ar nostiepto mugurkaulu… Taču varētu būt, ka mums te, Ziemeļkurzemē, vairāk lībiskais – tīri vēsturiski. Lejaskurzeme, manuprāt… prūšu un zemgaļu tikšķi vairāk sajūtami. Un brāļu lietuviešu.
Par domāšanu un estētiku
Tu raksti dzeju bērniem, pieaugušajiem. Esi domājusi, kāpēc nevar iztikt ar vienu – tikai dzeja pieaugušo auditorijai vai otrādi?
Vai Tu esi domājusi: kāpēc nevar iztikt ar prozu bērniem, kāpēc vēl kaut kas jāraksta? Pati brīnos – no kurienes, teiksim, pāris nedēļu atpakaļ atradās stāsts pusaudžiem. Es to stāstu vienkārši tikai pierakstīju. Rakstu, brīnos, rakstu atkal, nezinot, kurā brīdī iekšējais pulkstenis tikšķēs bezrūpīga bērna laiku, kurā – pavisam citādu un ļoti nopietnu.
Mākslas pasaule Tev tuvāka par dabu?
Daba arī ir māksla.
Kad jūrā iekrīt saule, cik ilgi atstarojas gaisma?
Paliek sajūtās un paliek tik ilgi, cik pati gribēšu, cik atļaušu atstaroties. Patiesībā tad jau iznāk, ka notiek gaismas neaiziešana…
Kur Tavā dzejā paliek sliktās domas?
Nekur. Cenšos dzejoļos sliktas domas nemaz neienest, man māksla nešķiet ne purvs, ne miskaste, ne vieta, kur sakrāmēt drazas. Taču tas subjektīvi. Tā man tāda estētika, un to nekad netaisos nedz nodot, nedz pārtapt “krutāka”.
Esi vienmēr bijusi aktīvo, rosīgo dzejnieku apritē…
Viss! Ar šito es vairs nenodarbošos, katrā atvaļinājuma laikā saku, taču tas tikai tobrīd. Kad atvaļinājums paiet, tad daru vien tālāk. Jo Tu jau pati zini, cik visas tās lietiņas un darbs ar bērnu un jauniešu kolektīviem prasa laiku, izdomu, sevis atdošanu līdz pēdējai vīlītei, un tad kādu brīdi šķiet: esmu tukša kā pārdurts balons. Viss, neko vairs nespēju! Nedarīšu! Taču tad atkal nezin kas to balonu salāpa kopā, atkal varu un brīnos pati par savu nupatējo čīkstēšanu. Taču ar literāro darbu tā gan nav bijis. Es laikam nosmaktu, ja nerakstītu.
Par kultūras pienesumu un vēlmēm
Vai vari sacīt, pārfrāzējot “Rīga, mana Rīga”, teikt “Talsi, mani Talsi”?
Jā, varu gan tā sacīt – Talsi ir mani! Un es esmu – ceru! – Talsiem piederoša. Ne tāpēc, ka sešus gadus esmu šūpojusies “Talsu mīlulis” šūpolēs un ka šogad esmu “Gada cilvēks”. Tas ir pavisam kas cits. Ja nebūtu, tad nekādi pienākumi man nepiespiestu rakstīt savai pilsētai tik daudz dzejas vārdu. Esmu šeit ieaugusi. Saikne ar galvaspilsētu?… Dzīvot provincē nebūt un nekādā mērā nenozīmē, ka māksla, literatūra, pašdarbība… ka jebkas būtu sliktāks, mazprasīgāks, negarīgāks vai jebkādā citā mērā zemāk vērtējams kā galvaspilsētā notiekošas norises. Jā, es esmu talseniece un kopā ar citiem, tieši šeit dzīvodama, kopju savu kultūrvidi, sava novada literatūras vēsturi un šodienu – ar to veidojot, nenoliedzami, pienesumu visai mūsu kopīgajai, krāšņajai un bagātajai latviešu kultūras sajūtai.
Tev dažādos apgādos izdotas daudzas grāmatas: sāku skaitīt, sajuka…
Jā, man arī sajūk, daudz. Tik daudz, ka netērēju laiku skaitot. Rakstu daudz, un nevienā no dzejoļu grāmatām dzejoļi neatkārtojas. Un, jā, tā arī ir izvēle: lasīt Laukmani vai nelasīt.
Drīz “Zvaigznē ABC” iznāks dzejoļu grāmata pieaugušajiem un divas grāmatas bērniem: viena – dzejoļu, otra – stāsts. Varu vienīgi arī pati brīnīties, bet tā tomēr ir – starp darbu Talsu pilsētas bērnu bibliotēkas lasītavā, starp darbu vakaros tautas namā ar teātri, starp laiku, kas aiztinkšķina kopā ar jauno literātu studiju un novada literātiem, un starp pašas dzīvi un nebeidzamajām darīšanām paspēj iznākt arī manas grāmatas. Tā ir. Taču no skaita nekaunos – kaunētos tad, ja grāmatas iznāktu pašmērķīgi, ja manas grāmatas pieblīvētu bibliotēku plauktus, nemaz nelasītas.
Vai piekrīti uzskatam, ka laiks maina cilvēka domāšanu? Kas maina Tevi? Cik reižu dienā sev saki: “Viss! Tagad būs citādi. Savādāk.”?
Nu… upe plūst nepārtraukti. Laiks jau arī ir tāda upe. Nāk un mainās pieredze, zibšņi, gaismēnu spēles – tas viss ienāk domāšanā. Protams. Es pakrājos ar pieredzi, nobriestu. Tas, nenoliedzami, zīmē taciņas arī manā domāšanā. Taču ir kaut kādas ētiskas un vispārcilvēciskas lietas, kuras laiks neizmaina. To, ka nekad nedomāšu otram tīši nodarīt gauži, ka man ir savi ētiskie griesti un atbildība – tas lielos vilcienos paliek. Katrā ziņā nekad nevienam neiztapšu – tātad nemainīšos – savās ar literatūru un mākslu saistītās normās, man – dod, Dieviņ! – vienmēr būs atbildība pret vārdu, un rakstīšu tik ilgi, cik radīšu gleznu – nevis staigāšu apkārt ar tukšu rāmi. Jā, reižu pa reizei saku: “Viss!” Bet tas ir kaut kas konkrēts, ko savā reizē esmu jauši vai nejauši salaidusi dēlī, un, skaidri zinot, ka darīju nepareizi, tad izčukstu sevī tādu vai līdzīgu apņemšanos. Lai gan patiesībā neesmu tas cilvēks, kurš, teiksim, Vecgada vakarā apsola pati sev, ka nu nākamajā gadā viss ar mani būs savādāk, labāk, citādāk… Es nesu tālāk to pašu savu nastiņu, uzlieku brūcēm ceļmallapiņu, padungoju kādu klusu dungojumu, bet tas, kas manis pašas radīts un saveidots, – to nepametu ceļa malā.
No mana skatupunkta esi noteikta, stipra, emocionāla, sensitīva, gudra, jauka, konstruktīva, egoistiska, nerātna utt. Latviska varbūt?
Esmu… mūžam kaut kāda virpuļa pilna, kādas enerģijas apdzīvota. Un latviska? Varbūt. Noteikti latviska, jā. Un tagad rakstot es sitīšu burtiņus klaviatūrā, riskējot ielaist kļūdas, bet noteikti padungošu: “bij’ manam(i) kumeļam(i) zvaigžņu sega mugurā…” vai “spīguļo, saulīt, spīguļo, spīguļo…”.
Un tas augstākais, ko tu vēlētos sasniegt dzīvē…
Lai mani abi bērni būtu laimīgi, lai dzīvotu piepildītu un… gara tepatības apskaistinātu mūžu (cik jocīgi pateicu!) un lai manas mazmeitas izaugtu par krietniem cilvēkiem.
