Šoruden Liepājas teātra jaunās sezonas repertuārs pamatīgi saviļņojis publiku. Divi jauniestudējumi, bet skatītāji jau sašūmējušies nepajokam. Jau “Stavangera” raisīja asas diskusijas un pilnīgi pretējus viedokļus. Un nu arī tie,…Īpaši…Īpaši sāpīgi redzēto pārdzīvo tie skatītāji, kuri allaž gājuši uz teātri kā mākslas un dailes templi, kur vieta tikai labajam un cēlajam. Taču uz skatuves ieraudzīt ko citu, nekā ierasts, priecājas tie, kuri noilgojušies pēc pārmaiņām, pēc skatījuma uz lietām no citas puses. Un būtībā pārmest nevar ne vieniem, ne otriem, jo gaume visiem nebūs vienāda nekad. Problēma tā, ka Liepājas teātrim jāiztiek ar vienu zāli. Taču, kā rāda publikas reakcija, vajadzība pēc vēl kādas spēles telpas ir akūta nepieciešamība – tas ļautu novērst daudzas pretrunas. Ja skatītājs zina, ka lielā zāle, piemēram, būs vieta, kur baudīt klasiskā manierē ieturētus vērienīgu iestudējumus, tad nepiedzīvos vilšanos, ieraugot ko tādu, ko varētu parādīt arī mazākā zālē, kur repertuārs tiktu veidots, nebaidoties riskēt un uzdrošinoties izmēģināt ko jaunu.
Par koncertiem taču praktiski diskusiju nav – ja tāda vai citāda žanra mūzika nepatīk, vienkārši neej un neklausies. Izvēlies citu vietu vai laiku, lai dzirdētu to, kas labāk iet pie sirds. Taču teātris savā ziņā ir ierobežots laikā un telpā. Ko lai dara – mazas pilsētas un ierobežotu līdzekļu problēma. Bet te jāatgādina teiciens, kas jau folklorizējies – kas der visam, tas neder nekam. Dažādība ir laba lieta, vienkārši būtu jārod optimālais variants, kā to vislabāk realizēt. Cerēsim, ka mazā zāle Liepājas teātrim reiz būs.
