Grāmatā par Punktiņu un Antonu bija minēts diezgan vienkāršs paņēmiens, kā atšķirt, vai ģimenē naudas ir daudz vai maz. Ja tās ir daudz, par to nerunā. Ja tās ir maz, par to runā daudz. Varam minēt, vai nākamajā gadā par naudu runāsim…
Par naudu būtiskāks ir veids, kā tā nāk un kam to tērē. Man patīk, ja nauda nāk pati. Ir tāds interesants paņēmiens – tu dari, kas tev patīk un kas citiem nāk par labu, un nauda vienkārši uzrodas. „Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības, tad pārējās lietas tiks piemestas.” Pietiek vai nepietiek – tas jau ir citas kategorijas jautājums, uz kuru atbilde ir tieši proporcionāla attālumam no jau pieminētās karaļvalsts. Kam tērēt – šis laiks labi sijās graudus no sēnalām.
Var jau par krīzes iemeslu teikt kā finansu ministrs Slakteris „Nothing special” – nekas īpašs. Būsim godīgi – kaut ko nozagt valstij, zinot, ka nepieķers, apčakarēt darba devēju, izšmaukt uz cita rēķina taču nav nekas īpašs. Tā dzīvojam. Tāpēc arī esam tur, kur esam. Ir tāds austrumu pastāsts par ciema iedzīvotājiem, kuriem pa vienu nakti lika sanest pienu un saliet baseinā. No rīta izrādījās, ka baseins ir pilns ar ūdeni – ikviens domāja, ka viņa ūdens krūku jau nepamanīs, pārējie taču sanesīs pienu. Nez kāpēc man liekas, ka tieši tādā veidā Latvija tagad piena vietā ir saņēmusi ūdeni.
Jau ir dzirdēts retoriskais jautājums – ko tad, ja nekā vairs nebūs? Tātad ir īstais laiks pateikt visu, kas palicis nepateikts, ķerties pie būtiskām lietām, kas iepriekš to vai citu iemeslu dēļ nav izdevies. Jo nu kā proletariātam Piektajā gadā – izņemot važas vairs nav, ko zaudēt. Un ja tagad to nespēsim, nespēsim vairs nekad.
P.S. Ja katrs nolemtu nezagt un iesvērt tik, cik nepieciešams – sliktāk taču nebūtu.
