Mēs piedāvājam sadarbību – jūs ražojat izejvielu, mēs to pārstrādājam un pārdodam enerģiju, – ar šādu priekšlikumu pie Grobiņas pagasta un tuvākās apkārtnes zemniekiem un uzņēmējiem vēršas jaunas tehnoloģijas ieviesēji. “Ideja ir ļoti laba, bet grūti pateikt, kā tā realizēsies,” vērtē lauksaimnieks Visvaldis Kukuks.
Uzņēmējs Aleksandrs Petrovs, sadarbojoties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības enerģētikas institūta vadošo pētnieku Vili Dubrovski, Grobiņas pagastam piedāvā ideju – būvēt bioenerģētisko iekārtu (BEI). Tajā notiekošajā koģenerācijas procesā enerģija tiktu iegūta no atkritumiem un zaļās masas.
“Nav gluži tā, ka Latvijā par šo tēmu nekas nebūtu zināms,” norāda V. Dubrovskis. Viņš ar šo tehnoloģiju strādājis gan laboratorijā, gan uzbūvējis iekārtu, kas darbojusies 18 gadu bez pārtraukuma. Izstrādātā BEI kompleksa projekta realizāciju pārtraukusi valsts neatkarības atgūšana. V. Dubrovskis uzskata, ka līdz šim biogāzes ieguvi bremzējušas izmaksas, taču nu to ražot iznākot lētāk, nekā pirkt dabasgāzi.
Grobiņas pagasts mums šķiet interesants tāpēc, ka te ir Vēja parks, ir atkritumu poligons, motivē V. Dubrovskis. Viņaprāt, SIA “Liepājas RAS” ir sakārtojusi cieto sadzīves atkritumu utilizāciju, taču Liepājas reģionā neesot īstas kārtības ar šķidro organisko atkritumu pārstrādi. Bijušas sarunas ar poligona vadību par BEI būvi tā tuvumā un izmantojot tā atkritumus. Šomēnes “Liepājas RAS” šo jautājumu izskatīšot valdes sēdē.
Variantam, ja BEI nedarbojas kopā ar “Liepājas RAS”, esot vajadzīgi 1000 hektāru zemes, kur iegūt nepieciešamo zaļmasu. Grobiņas pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Modris Ekšteins informē, ka pagastā kopumā ir aptuveni 5000 hektāru aramzemes. Tāpēc uz šo tikšanos aicināti arī dažu apkārtējo pašvaldību pārstāvji.
Jebkurā gadījumā ir vajadzīgi zemnieki, kuri var piedāvāt zaļo masu, uzsver V. Dubrovskis. Kā optimālāko izejvielu BEI darbībai viņš nosauc: organiskie atkritumi plus zaļā masa.
A. Petrovs atzīst: “Mums vēl nav skaidrs, kur dabūt izejvielu un kur likt saražoto siltumu.” Esot vērts sākt, ja BEI jauda ir divi megavati. Sadarbības formas varot būt dažādas, piemēram, zemnieki varot būt arī uzņēmuma dalībnieki. V. Dubrovskis iesaka shēmu: zemnieks audzē zaļo masu un pārdod to BEI. Viņš, tāpat kā Medzes pagasta lauku attīstības speciāliste Vizma Lapuķe, uzskata, ka ļoti būtisks ir tās transportēšanas attālums. V. Lapuķe arī spriež, ka šo variantu – ražot zaļmasu – varētu ieteikt īpašniekiem, kuru lauki stāv neapstrādāti. V. Dubrovskis piedāvā aprēķinu, ka ar ražību 40 tonnu no hektāra un vešanu 10 kilometru attālumā peļņa būtu 194 lati uz katru hektāru. Savukārt divu kilometru attālumā no BEI šī summa varētu sasniegt 303 latus.
Zemnieki izsaka bažas, vai kukurūza un galega tiks pieskaitītas enerģētiskajām kultūrām, kurām paredzēts atbalsts. V. Kukuks norāda uz problēmu, ar ko varētu sastapties zemnieki, kuri zemi nomā: “Ja īpašnieks uzzinās, cik es ar zaļmasu nopelnu, viņš pacels nomas maksu, un man vairs nebūs izdevīgi.”
Plašāk lasiet laikrakstā “Kursas Laiks”.
