“Rīt lietus nelīs!” piektdien zina Durbes kultūras nama vadītāja Daira Veilande, kad “Kursas Laiks” interesējas, vai visu nedēļu valdošo tumšo mākoņu dēļ Ābolu svētki nav atcelti. Viņai ir taisnība, un sestdien durbenieki var ne tikai degustēt ābolus un citus labumus, bet pat sasildīties saules staros.
Īpašā groziņā pamazām krājas āboli, kas atnesti konkursam par varenākā titulu. Pirmie divi, vērtējot pēc izjūtas, pārsniedz puskilogramu. Mazā Marta Brikmane atnesusi izstādei ābolu no omes dārza un kopā ar māmiņu konstatē, ka lielākais tas nebūs. Viņas atklāj, ka “rudenī to vien darām kā ēdam ābolus”.
Kas nav slinks, tam ir ābele
Lai rezultāts būtu pilnīgi objektīvs, visi “konkursanti” tiek svērti uz elektroniskajiem svariem. Rasma Doma savējos jau mājās nosvērusi un zina, ka viena svars ir 344, otra – 350 gramu. Tādi esot gandrīz visi viņas dārzā augošo ‘Rubīna’ un ‘Vidzemes Zelta Renetes’ āboli. Kārtīgi izcirptajās pundurābelēs katrā esot pa aptuveni 20 āboliem. Pirms 20 gadiem, atnākot šeit dzīvot, izzāģējusi vecās un sastādījusi jaunas. Noteikti varot teikt, ka Durbe ir ābolu pilsēta, gandrīz katrā sētā vismaz pa ābelei. “Kas nav slinks, tam ir,” secina Rasma.
“Tikai četri hektāri” ābeļu ir Annai Birzei, bet kādu ražas eksemplāru konkursam esot aizmirsusi atnest. Ar tirgošanos abas kundzes daudz neaizraujoties, raža vairāk tiek radiem, draugiem un stirnām. Šajos svētkos varot noskaidrot jaunās šķirnes, kuras izrādīt un degustēt piedāvā dārzkopji ar vārdu.
Jānim Pakalnam viena no tādām ir ‘Eksotika’, ko atvedis no Pūres Dārzkopības pētījumu centra, bet vēl neesot uzķēris, kurā laikā tā vispiemērotākā ēšanai. Viņš atzīst, ka ikdienā vairāk iznāk kontaktēties ar liepājniekiem, kuriem piedāvā savu ekoloģisko produkciju.
Vīnu dzer, kad cita nav
“Mēs nogaršojam to, kā pašām nav,” viena pie otras galda ciemojas dārzkopes Agita Reveliņa un Inese Ceriņa. Viņas šeit esot atvedušas ļoti maz šķirņu no dārzu bagātā klāsta.
Inese dārzu mantojusi no tēva – dārzkopja Ārija Ceriņa un atzīst, ka tas viņai par lielu. Šķirnes esot labas, bet dažas vēl jāatšifrē. Pasākumu vērojošā Zīlniece reklamē, ka Inese audzē ābolus dažādām gaumēm un vajadzībām – saldus un skābus, tiem, kuri vēlas notievēt, un tiem, kuri pieņemties svarā.
Agita ir dārzkope ar 25 gadu pieredzi, un tas ļauj tirgū justies stabili arī importa augļu ielenkumā. Jānis Spricis augļkopību pārņēmis no tēva un atzīst, ka nozare ir ienesīga, ja pie tās strādā. Kad nokulta graudu raža un iesēti ziemāji, tad varot ķerties pie āboliem.
Dārzkopji atzīst, ka liela problēma ir augļu uzglabāšana ziemā. Lai ieguldītu naudu tās nodrošināšanai, pretī būtu vajadzīga augsta pirktspēja. Dārzkopju kooperācija mūsu pusē nav izveidojusies, un Jānis spriež, ka tad vajadzētu lielākus apjomus un platības.
Tikai no vietējo dārzu āboliem ir gatavots vīns, ko degustēt piedāvā Evija Kopštāle. Viņa atzīst, ka ābolu vīns nav pieprasītākais, labāk šo augli izmantot sulās un ievārījumos, piemēram, klasiskākajā variantā kopā ar brūklenēm. Viņa un Millija Anziķe Durbes novadā ir vienīgās, kas ābolus pārstrādā rūpnieciskos apjomos.
Pankūkas cep “strīpainais”
“Izreklamēts ir, tad jāatbrauc un jāpaskatās,” saka liepājnieks Ārijs Orlovskis. Viņa ģimene esot “bruģa bērni” un šeit ieradušies kā patērētāji. Ābolu izvēlē pirmais impulss esot izskats, tad cena, bet izšķirošs moments varot būt, ja tirgotājs dod šķēlīti pagaršot.
Svētku apmeklētāji komandās pa diviem var doties orientēšanās sacensībās “Septiņi āboli”. Kontrolpunktos jāmin parastās un krustvārdu mīklas, jāsalasa āboli, jānovērtē apgalvojuma patiesums. Piemēram, vai ir tiesa, ka vienā vidēja lieluma ābolā ir aptuveni 80 kaloriju.
Pie bada pankūku cepamās pannas rosās “rudens strīpainais ābols”, kā sevi nodēvē Mirdza Ventaskraste. Viņa ietērpusies atbilstošās drānās un vērš uzmanību uz ziediem ap kaklu liktajā lakatiņā. No rīta radio dzirdējusi, ka kaut kur Latvijā uzziedējusi ābele.
“Ja salīdzina, tad pagastos ir daudz aktīvāki, atsaucīgāki un sirsnīgāki cilvēki nekā pilsētās,” vērojumos dalās Vismants Arons, kas mazajiem durbeniekiem piedāvā piepūšamās atrakcijas. Lauku bērni atrakcijās cits citu pieskatot, un, ja kādam kas atgadās, tad barā atrodas galvenais, kurš dod komandu un visi iet palīgā. Pilsētā tā nekad neesot, bērni atļaujoties viens otram pat bradāt pāri. Vismants spriež, ka šādi pasākumi saliedē vietējos cilvēkus un “Durbe ir forša vieta”.
“Labi, ka šie svētki izdomāti, šajā laikā kaut ko vajadzēja. Ko citu cilvēki darīs – sēdēs mājās?” spriež durbeniece Gunta Inte.
