Piezvanot Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu konsultantiem, reizēm klausulē atskan “atvainojiet, visi konsultanti šobrīd ir aizņemti”. Tā ir Nodokļu maksātāju konsultācijas daļas vadītājas Onas Vissonovas balss. Lēmums strādāt Nodokļu inspekcijā savulaik pašai licies pārdrošs, jo pieņemts dažu stundu laikā, atsakot jau sarunāto ekonomistes vietu Liepājas rajona padomē.
Bērnības ļoti platā iela
“Kopš aizgāju uz Liepāju mācīties, strādāt, nebiju bijusi Vaiņodē kādus desmit gadus, ļoti ilgi. Braucu un brīnos – kāda mūsu iela ir šaura, maziņa. Bērnībā man tā likās tik liela, tik plaša. Katru gadu 9. oktobrī visa skola gāja pa mūsu 9. oktobra ielu lāpu gājienā uz Brāļu kapiem,” smaidot stāsta Ona. Tas ir lietuviešu vārds, jo abi vecāki ir lietuvieši un Ona ir dzimusi Lietuvā.
Toreiz, 50. gados, Lietuvā bijis ļoti grūti, vecāki cerējuši, ka vieglāk klāsies Latvijā, un pārcēlušies uz Vaiņodi. Vēlāk gan izrādījās, ka Lietuva uzplauka ļoti ātri, taču viņi jau bija iesakņojušies – ģimene palika Latvijā.
“Visa bērnība līdz deviņpadsmit gadiem pagājusi Vaiņodē. Tur arī beidzu skolu. Tagad, kad braucām ar nodarbībām par nodokļu jautājumiem, es satiku arī savu pirmo skolotāju. Man bija prieks, ka arī mana skolotāja piedalījās, bet mēs bijām mainītās lomās – kā viņa kādreiz stāvēja klases priekšā, tā es tagad. Tas likās tik neparasti.”
Gadu vecākā māsa Laima mācīties uz Rīgu devusies jau pēc 8. klases. Ona arī mēģinājusi iestāties Pedagoģijas skolā, bet, neizturējusi konkursu, palika vidusskolā. Pēc tam iestājās ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā A. Pelšes Rīgas politehniskā institūta Liepājas filiālē, lai studētu mašīnbūves ekonomiku un tehnoloģiju. Izraudzītā kvalifikācija – inženieris ekonomists. “Pirmajā tikšanās reizē rektors teica: tā ir vienīgā specialitāte, kas dod tiesības strādāt arī vadošos amatos. Es vēl nodomāju: ak, kungs, ak, kungs, kur nu es kāds direktors!”
No zemūdenēm pie cilvēkiem
Pēc studijām O. Vissonova 12 gadus nostrādāja Tosmares kuģu remonta rūpnīcā par konstruktori – zīmēja elektriskās shēmas, un darbs bija cieši saistīts ar kuģiem un zemūdenēm. 80. gadu beigās darba apjoms kādreizējā militārajā rūpnīcā krasi samazinājās un jaunā speciāliste palika bez darba. “Tas man dzīvē bija liels uztraukums. Vīrs mani mierināja, ka nekas taču nav beidzies, izglītība ir – vai tad tā būs, ka es darbu nedabūšu. Toreiz tāda milzu bezdarba vēl nebija.”
Nostrādājusi gadu slimnīcā par materiālu grāmatvedi, Ona tomēr skatījās pēc cita darba, meklēja kaut ko sev atbilstošāku. Sagadījies, ka vienai kolēģei apjautājušies no Nodokļu inspekcijas – vai nav kāds cilvēks, kas varētu nākt pie viņiem strādāt. Kolēģe atbildējusi, ka ir viena meitene, kas gatavojas iet prom, bet ir jau sarunājusi citu vietu.
“Esmu sapratusi, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, visam ir savas sekas. Man liekas, ka tomēr jātic: viss, kas notiek, cilvēkam ir tikai par labu. Bet, lai to labumu iegūtu, kaut kam jānotiek. Citreiz pat nepatīkamam.”
ONA VISSONOVA
“Man zvana no Nodokļu inspekcijas: atnāciet tomēr paskatīties. Inspekcijas priekšniece lika man padomāt vienu pēcpusdienu. Es to pēcpusdienu pastaigāju un dažās stundās izlēmu. Aizgāju, atvainojos rajona padomē, paņēmu dokumentus un nācu uz šejieni. Tur, kur es grasījos strādāt par ekonomisti, man kaut kas likās nu ļoti “ne mans”. Laikam jau tas sargeņģelis mani ieteica Nodokļu inspekcijai. Te es no pirmajām dienām kaut kādā veidā sajutu, ka tas ir mans, ka varēšu te strādāt, lai arī tie nodokļu likumi sākumā likās sarežģīti.”
Savā vietā viss veicas
“Laikam mana dzīves sūtība – kādam kaut ko mācīt, paskaidrot to, ko es esmu sapratusi un uzzinājusi. Neesmu kļuvusi par skolotāju, bet man šobrīd ir gandarījums, ka esmu to iemācījusi arī kolēģiem – ir jādalās ar informāciju,” teic konsultantu komandas vadītāja.
Jaunas lietas viņu nebaida. “Kad 1995. gadā pieņēma likumu, ka valsts no iekasētajiem nodokļiem tomēr dos kaut ko cilvēkam atpakaļ, sākām braukt uz pagastiem ar skaidrojošiem semināriem. Sākām izstrādāt bukletus un biļetenus. Tagad galvenā pārvalde palīdz to darīt, bet līdz 2000. gadam mēs paši, konsultāciju daļa, to darījām. Veidojām, nodevām iespiešanai. Tā bija tīri Liepājas iniciatīva, un redzējām, kā tas ļoti cilvēkiem palīdz.”
Ona ar smaidu atceras, ka sākumā domājuši – kad visus apmācīs, būs vieglāk. “Pirms pieciem, septiņiem gadiem redzējām, kā zemnieki nāca un viņiem bija jāpilda atskaites – kvīšu atskaite, pavadzīmju atskaite, par izlietojumu utt. Viņiem tiešām bija grūti. Bet es meitenēm teicu: pienāks laiks, kad mēs viņiem būsim iemācījušas. Katram mācījām, rādījām, kurā rindiņā kas jāraksta. Un tad vienu brīdi jutām – nenāk vairāk tie zemnieki. Tātad patiešām esam viņiem iemācījušas. Tas ir gandarījums.” Ar patiesu sajūsmu O. Vissonova stāsta arī par elektronisko deklarēšanos, kas atvieglo atskaišu iesniegšanu, palīdz taupīt klientiem laiku.
Enerģija nezūd, bet pārveidojas
“Dienas nav visas vienādas. Ir dienas, kad uz konsultācijām cilvēki ierodas, labvēlīgi noskaņoti, bet dažreiz gadās neapmierināti cilvēki, kas nāk ar ambīcijām, agresīvi,” nenoliedz O. Vissonova un skaidro: ja cilvēks nezina, ja nepārvalda informāciju, kas viņam ir nepieciešama, viņš ir uztraucies, apjucis, pats nezina, kā vajadzētu rīkoties. Saņem informāciju un aiziet laimīgs un priecīgs, pateicīgs un labvēlīgi noskaņots.
“Grūti, ja pa dienu gadās vairāki emocionāli klienti. Ir jāatgūstas, jo darba diena vēl nebeidzas un ir arī vēl mājas. Runāšana jau pati par sevi nogurdina, gadās, ka mājās vairs nespēj parunāt, un ģimenes locekļi to saprot. Tas ir darbs, kas paņem daudz enerģijas. Ir jābūt pacietīgam, korektam, diplomātam, lai mūs arī cienītu. Man liekas, ka mūs tomēr ciena kā konsultantus.” Pozitīvu lādiņu toties sniedz gandarījums, ja klients aiziet apmierināts, atvieglots, ja skaidrošanas darbs nesis augļus.
Spēku atjaunošanai Ona cenšas biežāk tikt līdz jūrai, kaut vai 10 minūtes pastaigāt. “Citreiz mēs pat neapjaušam, kādā skaistā vietā dzīvojam. Reiz kāda paziņa Krievijā teica: tas nevar būt, ka tu dzīvo tik tuvu jūrai. Cilvēks savā mūžā jūru pat nav redzējis.” Izbraukt ar riteni gar jūru esot labākā relaksācija.
Tiksimies parkā
“Kā jau visām sievietēm man patīk un es noteikti skatos daiļslidošanas sacensības,” Ona turpina sarunu par atpūtu un sportošanu. Prot spēlēt šahu, maijā noteikti skatās hokeju. Cenšas nepalaist garām iespēju skatīties modernās dejas, jo pati savulaik bijusi aktīva dejotāja, piedalījusies konkursos. Taču sirds piederot galda tenisam.
“Mans sports ir galda teniss. Rakete joprojām stāv mājās. Studiju gados piedalījos nelielās sacensībās, uz Saldu pat braucām. Kad dzīvojām Tosmarē, netālu bija ļoti laba sporta zāle. Katru vakaru skrējām spēlēt galda tenisu, tas bija liels gandarījums. Varēja spēlēt, cik gribi. Kad likvidēja to sporta zāli, es ļoti pārdzīvoju.”
Mierinu, ka tagad galda tenisa spēlētāji pulcējas Jūrmalas parkā, atrakciju laukumā, pie atklātiem galdiem. Kādreiz, atkal braucot ar riteni uz jūru, varbūt ir vērts paņemt jaunības dienu raketi līdzi.
