Guntis Daubars ir dzimis skrundenieks, no trīs gadu vecuma dzīvojis Durbē, taču nu jau vairāk nekā 30 gadus par savām mājām sauc Cīravu. Kā pats atzīst, viņš vienmēr izmantojis dzīves piespēlētās iespējas. Nejaušs piedāvājums kāzu dienā ievirzījis viņu skolotāja profesijā, bet negaidīti uzdāvinātais fotoaparāts atraisījis viņa šābrīža vislielāko aizraušanos – ķert mirkli fotografējot.
Sadancojas ar sievu
G. Daubars, savulaik mācoties Kazdangas sovhoztehnikumā, dejojis arī sarīkojumu deju kolektīvā. Tur, kā pats saka, sadancojies ar savu sievu kazdandznieci Mudīti. Pēc tehnikuma beigšanas iecerēto līgavu norīkoja strādāt Cīravas kolhozā, bet pašu – Durbē. Darbs kolhozā G. Daubaram nav bijis pa prātam. “Lauksaimniecība man nebija tuva, gribēju būt zivkopis. Turklāt, tā kā plānoju precēties, domāju, ka īsti riktīgi tas nebūs, ja es strādāšu Durbē, bet sieva – Cīravā.”
Dienā, kad svinētas kāzas, saņemts nejaušs, bet gana izdevīgs darba piedāvājums. “Kāzās mūs ar “volgu” veda šoferītis Andrejs Bergens. Viņš todien mani pierunāja, lai eju strādāt Cīravas lauksaimniecības skolā par traktoru un automobiļu mehāniķu pasniedzēju.” Kaut arī nekad nebija pieļāvis domu, ka kļūs par pedagogu, darba piedāvājumu pieņēmis. Strādājis, līdz iesaukts armijā. Pēc dienesta atgriezies strādāt skolā. “Skolas direktors tolaik mani pierunāja atgriezties. Arī trīsistabu dzīvokli vēl piesolīja,” pasmaida G. Daubars.
“Kaimiņi” satiekas
Kopš 1979. gada G. Daubars ir cīravnieks un māca lauksaimniecības tehnikas mehāniķus un automehāniķus, kā arī galdniekiem kokapstrādi. Līdztekus skolotāja darbam G. Daubars vairāk nekā 20 gadus muzicējis grupā “Kaimiņu veči” kopā ar kolēģi Arti Ābeli. Spēlēja ģitāru un dziedāja. “Ar nosaukumu saistās vesela epopeja. Sākumā grupu nosaucām “Kaimiņi”, bet tad Smiltenē uzradās vēl viena grupa ar tādu pašu nosaukumu.” Kad Tadaiķu kultūras namā grupa svinējusi pastāvēšanas 10. gadadienu, uzaicināti arī “Kaimiņi” no Smiltenes. “Toreiz kopā uzrīkojām spēlēšanas ļembastu un turpat arī pārkristījām mūsu grupas nosaukumu uz “Kaimiņu večiem”.” Piedzīvojumu bijis daudz, taču visspilgtāk atmiņā iespiedies, kā reiz apmaldījušies, meklējot pasākuma norises vietu. “Basos kultūras nams bija dziļi mežos. Līdz tur nokļuvām un pēc tam izkļuvām no meža, nervi un pacietība netika žēloti. No Nīkrāces mājās mūs ar “žiguli”, kam bija piekabe, veda toreizējais kolēģis Aigars Konrāds. Viss bija sasnidzis, ceļi apledojuši, “žigulītis” kalnā netiek. Mēs ar Arti stūmām piekabi slapjām mugurām augšā, lai “žigulītim” nebūtu jāvelk tāds smagums.”
Pieliek punktu
Muzicēšana prasījusi ne vien laiku, bet arī daudz enerģijas. “Tolaik reizēm pat pāris nedēļu no vietas bija kāds pasākums, kurā jāspēlē. Taču skolotāja darbā daudz ir jāgatavojas lekcijām un visam laika nepietiek. Tāpēc pirms četriem gadiem pieliku muzicēšanai punktu.” Kaut arī saviesīgos pasākumos vairs nespēlē, mūzika joprojām esot tuva. “Pie sevis šad tad padungoju. Mājās pirkstus pavingrinu uz ģitāras stīgām. Publiski gan vairs nesanāk. Bet nekad nesaku “nekad”!”
Skolotājiem pašiem nepārtraukti jāpilnveidojas. Skolā māca teoriju, praktiskās iemaņas tiek apgūtas Latvijā, arī Vācijā. Iemācīt tehniskas lietas mūsdienās esot grūtāk, jo padomju laikā izdotie mācību materiāli vairs nederot – tehnika stipri atšķiras. Šā iemesla dēļ reizēm līdz vēlai vakara stundai tika gatavoti materiāli nodarbībām. “Instrukcijas bieži vien nav pieejamas latviešu valodā. Tās galvenokārt ir krieviski un angliski. Studentiem nav viegli, jo tehniskā valoda ir pati par sevi ir ļoti sarežģīta. Arī pašam jāmācās. Aizvien grūtāk skološanu bija savienot ar muzicēšanu.”
Saglabā jaunību
Audzēkņi praktiskās iemaņas gūst arī, strādājot ārvalstīs. “Nesen bijām Vācijā kopā ar sešiem audzēkņiem no automehāniķu, sešiem no lauksaimniecības tehnikas mehāniķu grupas.” Viņaprāt, šādi mācību braucieni sniedz jauniešiem ne tikai pieredzi, bet arī paplašina redzesloku. “Satraukums sākumā bija liels, bet jau pēc pirmās darba dienas vācieši atzina, ka mūsējie jaunieši ir labāki par vietējiem,” palepojas skolotājs.
Pedagoga darbs G. Daubaram patīk. “Man patīk tā mainība. Nodarbošanās nav vienmuļa, jo katra diena nāk ar saviem pārsteigumiem. Darbs ar jaunatni neļauj arī novecot.” Viņš jauniešiem pastāsta kādu anekdoti un pajoko – tas uzlabojot savstarpējās attiecības. “Ar jauniešiem ir jāparunā, jāpajoko, jāsaprot viņu humors.” Skolotājs ir pārliecināts, ka strādās Cīravas profesionālajā vidusskolā tik ilgi, cik skola “žilbs”.
Ķer dabā mirkļus
“Nav viegli nokomplektēt grupas, jaunieši, apstākļu spiesti, pat reizēm mācību gada vidū dodas strādāt uz ārzemēm. Jūtami audzēkņu skaits samazinājās līdz ar krīzes iestāšanos. Daudzi jaunieši iekrita uz ātrajiem kredītiem un bija spriesti braukt strādāt uz ārzemēm,” zina skolotājs. Arī paša bērni šobrīd dzīvo Anglijā. “Tas ir skumji. Labi, ka viņi ir vismaz kopā.”
Viņaprāt, drīzumā būs jāpiedāvā tālmācība, lai iespējas iegūt profesionālo izglītību būtu arī strādājošiem jauniešiem. Vai jauniešus šobrīd interesē lauksaimniecība? “Tie, kuri saknē ir zemnieki, mācības apgūst padziļināti un paši meklē papildu informāciju. Tiem mācības interesē. Taču ir tādi, kuri šeit tikai nosit laiku.”
Pasniedzēja darbā atskaites punkts ir izlaidums. “Vislielākais gandarījums izlaidumā ir tad, ja izdevies noturēt to pašu audzēkņu skaitu grupā, kuri mācības uzsāka. Tad arī var izvērtēt to, kādi jaunieši ieradās un kādi aiziet no skolas.”
Lai atbrīvotos no stresa, G. Daubars ļaujas savam vaļaspriekam – fotografēšanai. Apciemojot bērnus Anglijā, dāvanā saņēmis pirmo fotoaparātu. “Viņi man uzdāvināja pirmo “ziepju trauciņu”. Kad lidoju mājās, fotografēju skaistos skatus, kas pavērās pa lidmašīnas logu.” Kad sapratis, ka tas aizrauj, iegādāts “nopietnāks aparāts”. “Laikam esmu mazliet romantiķis. Man ļoti patīk bildēt dabu. Pielīst tai tuvu no visām pusēm. Vērot, gaidīt un ķert momentu. Svētdienas rītos, kad saklausu kādu putniņu dziedam, meklēju pa zariņiem, kur viņš ir, un fotografēju.”
Pagaidām skolotājs vēl tikai eksperimentējot šajā sfērā, bet pieļauj, ka varētu apmeklēt kādus kursus vai pamācīties pie kāda meistara. G. Daubars fotogrāfijas šobrīd publicē internetā. Tās jau guvušas atzinīgus skatītāju vērtējumus. Taustāmā formātā pagaidām gan esot tikai viena bilde. “Kad aiziešu pensijā, visu safotografēto sākšu šķirot un taisīšu izstādes. Bet, kas zina, varbūt jau ātrāk izstādīšu bildes tepat skolā. Pamazām atlasu tās, kuras skatītājiem visvairāk patīk.”
