Pirms pāris nedēļām, 22. jūlijā, saule pa zemes virsu staigāja, vasara ziedēja, un Kārlis Tamužis, Nīcas pagasta vecākais iedzīvotājs, svinēja savu 97. dzimšanas dienu. Todien visi bērni un mazbērni bija klāt dižistabā pie lielā galda, apsveica tēvu.
K. Tamužis ir dzimis Jūrmalciemā. Viņa tēvs Ernests Tamužis piekopis kurpnieka amatu, bet mamma Anna, kā jau mamma – audzināja bērnus. Divas meitas un dēlu. Līne bija vecākā, tad piedzima Kārlis un tad jaunākā māsa Alvīne. Kārlis daudz ko atceras no sava mūža, varētu pastāstīt, piemēram, par dienestu Latvijas armijas jātnieku pulkā, par ganu gaitām. Bet grūti ir saklausīt sarunbiedrus, un dzīvesbiedre Zelma uzņemas būt par starpnieci. Viņa jau arī Kārļa mūžu zina kā no grāmatas un saka – žēl, ka tagad no mājas rūpēm brīvajos brīžos nesanāk parunāties, Kārlis viņu nedzird.
Zivis zvejoja, zemi ara
Zelma stāsta. Kārļa tēvs, kad pārnācis no Pirmā pasaules kara, drīz vien miris, jo ierakumos esot saindējies ar gāzēm. Tad ģimene dzīvojusi Rucavā, kurp kara laikā devusies bēgļu gaitās. Pēc vīra nāves Anna ar bērniem atgriezās Jūrmalciemā, tur viņai kāds cilvēks novēlēja mājiņu, “Tēčus”, pretī saņemot apkopšanu mūža nogalē. Gāja gadi, Kārlis, kad paaugās, strādāja pie saimniekiem. Puika būdams, par ganiņu, vēlāk puiša darbos. Māsas aizgāja katra savas dzīves ceļos, Kārlis pēc kāda laiciņa – dienestā Latvijas armijā. Kad pārnāca no dienesta, māte bija mirusi. Uz mātes bērēm no dienesta gan palaists. Izdienējis, nu var dibināt ģimeni. Un Kārlis apprecējās ar Katrīnu Ābolu no Kaires ciema “Ābolu” mājām. Dzīvoja “Ābolos”, bet mājas vecāki atdeva mantojumā Katrīnas brālim. Katrīnai bija radi Bernātos “Pūķu” mājās, tie bija veci cilvēki, un Katrīna ar Kārli pārcēlās uz dzīvi pie viņiem. Bērnu vecīšiem nebija, sarunāja – uz apkopšanu mūža nogalē.
Viņiem piedzima divi bērni – Ruta un Aivars. Ruta izmācījās mākslas skolā, darināja dzintara rotas. Aivars dzīvoja “Pūķos”, strādāja meliorācijā. Tagad, jaunajos laikos, viņš ir liels saimnieks, un tās mājas tagad sauc “Egles”. Dikti strādīgs Aivars ir. Un opapam ir arī mazbērni, Aivara bērni Mārtiņš, Kristīne un Jānis. Un mazmazbērni. Mārtiņam ir divas meitas, Kristīnei – dēls un meita. Bet Aivara jaunākajam dēlam Jānītim 9. augustā būs kāzas. Ir norunāts, ka kāzinieki piebrauks pie mums mājās, opis iedos dāvanu.
Kara laiks uzlika savus zīmogus. Kārlis dienēja jūras aizsargos, un leģionā viņu neiesauca.
Pēc kara Bernātos nodibināja zvejnieku kolhozu “Sarkanais karogs”, un Kārlis kļuva par zvejnieku. Vēlāk mazo zvejnieku kolhozu pievienoja lielajam kolhozam “Boļševiks”. “Dikti jau tolaik gāja jūrā. Bet, kad 1967. gada vētra visas zvejas laivas sasita, mazliet vēl Kārlis brauca zvejā no Liepājas ostas. “Boļševiks” pārtrauca darbību, mūs, bernātniekus, pievienoja Nīcas sovhozam, un Kārlis kļuva par traktoristu. Sovhozā jau visu ko darīja, kaltē strādāja, kad vajadzēja, dažādus darbus. Jo te, Bernātos, jau nekāda liela darba traktoristiem nebija.”
Un meta kauliņus kopā
Abas Kārļa māsas sen jau vairs nav dzīvo vidū. Un Zelma gandrīz vai ar neticību aplēš, ka abi ar Kārli kopā nodzīvojuši mazliet vairāk par 35 gadiem. Jo pirms tam taču katram no viņiem bija sava dzīves tiesa – Kārlim laulībā ar Katrīnu, Zelmai ar savu vīru Jāni Audzi. Bet Katrīna nomira. Un Zelma arī zaudēja savu laulāto draugu. “Jānis nomira 1968. gadā. Tāpēc, ka pēc kara bija izcietis darba spaidus Karagandā un mājās pārnāca kā galīgs invalīds. Un par ko tā Karaganda bija izpelnīta – Jānis bija aizsargs, tikai jātnieks uz zirga. Ne ko šāvis, ne apdraudējis. Kad vīrs smagu fizisku darbu darīt vairs nespēja un bija atgriezies, man visas meža normas un citas saistības ar valsti bija jāpilda, lai mēs varētu tikt zem sava jumta. Tolaik cilvēkiem, kuri gribēja, dalīja apbūves gabalus. Vīrs toreiz teica tā – ja mums valsts zemi dod, tad ņemam, bet saimnieka zemi nē.” Zeme, lopi, saimniecības visiem bija atsavinātas, vairums laucinieku bija kļuvuši par kolhozniekiem, un iecerēts taču bija – tā tas arī paliks. Bet Jānis Audze strādāja par pastnieku, domāja citās kategorijās – saimnieka zeme ir un paliek saimnieka zeme. Laiki mainās, un viņa dzīves gaitā tas ne reizi vien bija piedzīvots. Un viņi tika pie zemes strēķīša kāpu ielokā, šosejas malā un sāka apbūvi. Iekārtoja miera laika dzīvi, audzināja meitu Ilgu.
Kārlis te, Bernātu “Silmaļos”, atnāca 1972. gadā. Četrus gadus Zelma bija situsies pa dzīvi bez vīrieša atspaida saimniecībā. “Kolhoza laikā,” Zelma atceras, “sieviete bez vīrieša nevarēja iztikt. Toreiz labi maksāja piena naudu, turējām gotiņu, nopirkām traktoriņu, mums bija, ar ko zemi apart, sienu sapļaut un pārvest mājās. Pilsētā jau citādi – ne zemes, ne lopu. Bet laukos – ko viena iesāksi?”
Visu mūžu ar ticību
Pagasts sveicis dzimšanas dienā savu vecāko iedzīvotāju, rozes ir vāzē uz galda. Kārlis uz cilvēku rosību sev apkārt noraugās mazliet garlaikoti. Dzirdes aparāts rokā, bet, eh, nav vērts likt ausī. Ko te bļaustīsies, lai izrunā bez manis, kas runājams. Dienas ir labas, kādas tās ir. Zelma teic, Kārlis ar dzīvi ir apmierināts. Nekas nesāpot. Ik dienu veselības stiprināšanai iedzerot pa malkam melnā balzama. Un parunājoties ar Dievu to Kungu. Visu mūžu Kārlis turējies pie ticības. Tāpat kā māte un visa viņa ģimene. Un Zelma domīgi saka: “Arī man dzīvē ir bijušas daudzas situācijas, kad domāju – Dievs mani sargā. Kad domāju – palikšu dzīva vai ne. Kad manu vīru arestēja, sākumā viņš bija Matīsa cietumā Rīgā. Tad jau centās pa pāris, pa trīs nedēļām, kā varēja sakašāt, ko ēdamu aizvest. Un tur, laukā, ziemas laikā stāvēja simtiem cilvēku. Es biju pārsalusi. Atbraucu mājās un gulēju ar augstu temperatūru – četrdesmit viens grāds. Neesmu šejieniete, manas tēva mājas bija Jēkabpils pusē. Viena un vientuļa te bez vīra biju palikusi. Un ja man nebūtu kaimiņienes, Pankoku Almas, viņas mammas un omammas, tad es dzīva vairs nebūtu. Viņas atnāca pie manis. Omamma sataisīja pirmās tautas medicīnas zāles, savārīja svaigu govs mēslu suliņu ar pienu, temperatūra man uzreiz nokritās, Alma izsauca ārstu, atbrauca dakteris Miezis un teica – tūlīt uz slimnīcu! Sešas nedēļas sabiju slimnīcā, diagnoze – slapjais pleirīts.” Tas bija tik sen, bet Kārlis arī ir izdzīvojis spaidu darbus lēģerī. Komi republikā viņš būvēja dzelzceļu. Un izsūtījums viņam tika līdzīgi kā Jānim. Kārlis bija jūras aizsargos. Vācu armijā viņu nepaņēma, bet spaidu darbos plašās Krievzemes Ziemeļos gan. “Švaks esot bijis, pat ļoti, kad no turienes mājās pārbraucis.”
Kārlis domīgi aplūko savu jaunības dienu fotogrāfiju, ko Zelma sameklējusi. “Jā, šī bilde ir no 1934. gada. Te es esmu jātnieku pulka formas tērpā, kad dienēju Latvijas armijā.” Zelma ir desmit gadus jaunāka par dzīvesbiedru. Viņa rosās pa kūti, dārzu, un uzmana, lai Kārlis būtu paēdis arī pusdienas, nevis tikai cepumus ar pienu, kas viņam tā garšo.
