Iepazīstināt interesentus ar vērtīgu ēdamo sēņu sugām, kam nepelnīti piešķirts suņusēņu vārds, un noskaidrot, kādi augšanas apstākļi šogad ir Latvijas aizsargājamo sēņu sugām, izbraukumā uz Gaiziņkalna apkārtni devās Latvijas Dabas muzeja speciālisti un sēņu pazinēji.
29. un 30. augustā Valsts meža dienesta Konsultāciju pakalpojumu centra apmācību centrā “Pakalnieši” notika seminārs “Sēnes, to nozīme dabā un cilvēka dzīvē”. Pazīstami un pieredzējuši sēņu speciālisti, Latvijas Mikologu biedrības biedri Arnolds Amoliņš, bioloģijas profesors Edgars Vimba un Latvijas Dabas muzeja (LDM) Botānikas nodaļas vadītāja Inita Daniēle, kā arī Izglītības nodaļas vadītāja Diāna Meiere un arhivāre Māra Eipure jokojot sevi dēvēja par amatieriem, lai gan katram no viņiem ir milzīga pieredze sēņu pētīšanā un izstrādāti ne tikai zinātniski darbi, bet iznākušas arī grāmatas plašam interesentu lokam.
Lielas, mazas un reizēm “plēsīgas”
Tikko izkāpuši “Pakalniešos” no šoferītes Aijas vadītā busiņa, mikologi pārstaigāja pagalma mauriņu un citu pēc citas izcēla pavisam maziņas sēnītes, pie reizes nosaucot to latīniskos vārdus. Mācību klasē uz galdiem tūlīt veidojās ekspresizstāde un zinātāji šķirstīja daudzus līdzi paņemtos sēņu sugu noteicējus.
Vispārīgu ieskatu sēņu zinībās pirmā sniedza D. Meiere, atgādinot, ka sēņu pasaulē ir ļoti daudz. Arī Latvijā zināmas vairāk nekā četri tūkstoši sēņu sugu. No tām kāda desmitā daļa esot ēdamās sēnes. Jaunākais botāniķu viedoklis ir, ka sēnes nav pieskaitāmas ne augu, ne dzīvnieku valstij, jo neatbilstot to vispārīgas pazīmes. “Tās nesatur hlorofilu, tādēļ nespēj pašas sev saražot nepieciešamās barības vielas un tāpēc nav augi, bet, atšķirībā no dzīvniekiem, tām nav ne nervu, ne orgānu sistēmu un tās nevar pārvietoties, lai sagādātu sev pārtiku,” norāda D. Meiere. Viņa specializējusies piepju izpētē. No šīs sēņu grupas nepatīkamākā un bīstamākā ir slapjā ēku piepe, ko tautā sauc arī par brantu. Taču bez piepēm nebūtu iespējami daudzie mežā notiekošie koksnes sadalīšanās procesi. Turklāt esot izpētīts, ka dažas recekļpiepes var arī pārvietoties tuvāk barības avotam.
Vislielākās Latvijas sēnes ir milzu apaļpūpēži, kuri var izaugt “gulošas aitas lielumā” un pavisam jauni esot ļoti garšīgi. Pašas mazākās – raugi, augu miltrasu un rūsu ierosinātājas – saskatāmas tikai mikroskopā.
Dažas esot arī “plēsīgas”, kā, piemēram, kukaiņu pelējums un tās, kuras iznīcina augsnes nematodes.
Stiprākā inde Zemes virsū
Sēņu vākšanas ekspedīcijā triju stundu laikā tika atrastas vairāk nekā 160 nosaukumu sēnes. A. Amoliņš īpaši pieteica sēņotājiem vērot neparastākas bērzlapes un ielāgot, kādu koku tuvumā tās aug. Pirms 40 gadiem iznākušajā Viļa Lūkina pētījumā minēts nedaudz vairāk par 40 bērzlapju veidiem, bet A. Amoliņš aprakstījis vēl aptuveni 100 dažādu veidu – arī vaska, siļķu un jodoforma bērzlapes, kuras atšķiramas pēc specifiskā aromāta.
Interesantas izvērtās sarunas par sēņu indēm. Gandrīz katram pasākuma dalībniekam bija savs stāsts par sarkanajām mušmirēm, kuras tiek uzskatītas par ļoti indīgām. Zinātāji apgalvo, ka pašas indīgākās ir zaļās un baltās mušmires. “Zaļās varētu būt indīgākais organisms uz Zemes. Kādos deviņdesmit procentos saindēšanās gadījumos pie vainas ir zaļās mušmires,” norāda M. Eipure. Turklāt ar tām visbiežāk saindējoties cilvēki, kuri sevi uzskata par labiem sēņu pazinējiem. “Iespējams, neievēro pazīmes, ar kurām šīs mušmires atšķiras no atmatenēm. Nāvīgi indīgajām gredzens ap kātiņu var nebūt visai izteikts,” atgādina M. Eipure, vienlaikus norādot, ka glābt saindējušos pacientus neesot viegli, jo saindēšanās pazīmes parādoties tikai divas trīs dienas pēc ēšanas, kad toksīni jau izplatījušies pa visu organismu. Toties divas mušmiru sugas – sarkstošā mušmire un pelēkā mušmire – ir ēdamas, bet tās ļoti grūti atšķirt no panteru mušmires.
“Jaunas sēnes pēc izskata ļoti atšķiras no pieaugušām. Tāpēc pēc sēņu salīdzināšanas sēņu grāmatās vien nevajadzētu tās ēst,” norāda D. Meiere. “Arī internetā bieži vien var atrast pretrunīgas ziņas,” piebilst I. Daniēle. Speciālisti īsto sugas piederību nosaka, gan pētot sporas zem mikroskopa, gan ar īpašiem reaģentiem.
Gan zāles, gan aizsargājamas
Pēdējā laikā vērojama aizraušanās ar tautas medicīnas līdzekļiem un daudzos preses izdevumos ik pa laikam tiek aprakstītas receptes, kā sagatavot zemestaukus, gan imūnsistēmas stiprināšanai, gan ļoti daudzu slimību dziedināšanai. E. Vimba zina teikt, ka patlaban notiek pētījumi par šīs sēnes izmatošanu oficiālajā medicīnā. Taču viņš ieteic akli nesekot paziņu ieteikumiem lietot šīs sēnes sulu vai spirta uzlējumu. “Vienam līdz, otram ne, un visiem arī nevajag,” bilst profesors. Pirms pāris gadiem viņam lūgta konsultācija par sēni, kuru zālienos meklējot narkomāni. “Tādas ziņas sniegt nevarēju,” saka E. Vimba, “jo esmu lasījis tikai aprakstus, tāpēc pilnīgi droši šo sēni pats nevarētu atpazīt.”
Par sēņu noteikšanu pieredzējušie mikologi diskutēja vairākkārt un atrastos eksemplārus salīdzināja ar paraugiem līdzi paņemtajās enciklopēdijās. I. Daniēle vērsa uzmanību uz tintenēm. “Porcelāna tintenes – ļoti garšīgas. Jācep svaigas, drīz pēc salasīšanas. Tikai, lietojot kopā ar alkoholu, var būt slikta dūša.” Ārstēšanai no alkoholisma dziednieki lietojot galvenokārt pelēko tinteni, bet speciāliste cieši piesaka to neizmēģināt pašdarbnieciski.
Katrā klimatiskajā zonā sēņu valsts atšķiras. “Kurzemes dienvidrietumu daļā aug gandrīz visas Rietumeiropai raksturīgās sēņu sugas,” norāda A. Amoliņš. “Bet Latvijas austrumu daļā atkal var meklēt citas sugas.”
Kazdangas parkā pirms dažiem gadiem E. Vimba atradis vienu no ļoti indīgajām Latvijas sēnēm – Patujāra šķiedrgalvīti, bet Māra Eipure Tebras ozolu audzē – visai reto ēzeļu auseni, kura ierakstīta aizsargājamo sugu sarakstā. Pavisam tajā pašlaik minētas 62 sugas, bet 1985. gadā bijušas tikai 32. Vairākas retas sugas – arī ziemas kātpūpēdi – E. Vimba atradis Pāvilostas pelēkajā kāpā.
Ar atradumu – uz muzeju
Vieni no kompetentākajiem sēņotājiem bija lielvārdieši Rūta un Romualds Koluži. Viņi jau vairākus gadus rīko sēņu izstādes savā dzīvesvietā un ir Latvijas Mikologu biedrības rīkoto pasākumu dalībnieki. R. Kolužs ir arī Latvijas sēņotāju čempionātu balvu ieguvēju vidū. “Pati esmu kādreiz lasījusi un sālījusi tagad par indīgām atzītās kailās mietenes,” saka R. Koluža un pastāsta, ka pēdējos gados pamanījusi vairākas publikācijas arī par iecienītās rudens sēnes cūcenes kaitīgo ietekmi uz organismu. Mietenēs sastopamie toksīni uzkrājoties nierēs un aknās, iespējams, izraisot sarkano asinsķermenīšu bojājumus. Toties, pamatīgāk iepazīstot sēņu pasauli, viņa atklājusi daudzas ļoti vērtīgas un garšīgas ēdamās sēnes. Arī cirtaino čigāneni, kura cepama bez novārīšanas, un lāču jeb poļu beku. “Aplams ir uzskats, ka raganu beka, ko bieži sajauc ar baraviku, ir ļoti indīga tāpēc, ka tai pēc novārīšanas ir rūgta garša,” papildina I. Daniēle. “Ja vārot pieliek citronskābi, rūgtums pazūd.” Edgars Mūkins norāda, ka garšīga esot arī rudzupuķu smilšbeka. “Daudzi sēņotāji to nogriež, bet pamanījuši, ka beka pēc brīža paliek koši zila, atkal izmet,” viņš novērojis. Ar sēņu pētīšanu aizraujoties arī viņa meita Zane, kura interesējoties par retāk sastopamām sugām un veidojot mājaslapu internetā www.fungi.lv. Viņa uzzinājusi un pati izmēģinājusi, ka ar sēnēm var krāsot arī dzijas. Skaisti sarkanu toni varot iegūt no cinobrsarkanās piepes. Austrijas agrenes kā dekoratīvus elementus kompozīcijās izmantojot floristes.
“Sēņu valstī vēl ko pētīt daudz, pastāvīgi atrod jaunas sugas, kuras ienāk Latvijā, un arī tādas, kas līdz šim nav pamanītas,” atzīst E. Vimba. “Kādam var likties, ka mēs te tikai suņusēnes apskatījām,” nosmej profesors, “bet īstenībā suņi jau par tām neko nezina. Cilvēkiem gan vēl daudz, ko mācīties.” Tāpēc LDM ik gadu rīko lielo sēņu izstādi. Šogad tā notiks no 10. līdz 14. septembrim, eksponāti katru dienu tiks atjaunoti. Muzeja Botānikas nodaļas speciālisti apmeklētājiem stāstīs par sēņu dabu, bet interesenti var piepalīdzēt eksponātu sagādāšanā.
