Pilnmēness nakts vidū, brīdī, kad tas apaļgalvis spīdeklis nupat kā bija paraudzījies uz mums starp mākoņiem, pēkšņi pie mūsu guļamistabas loga rūts kā pielipis pie stikla parādījās mūsu labais kaimiņš vecais Kārkls. Un bļāva pilnā rīklē – viņš vairs to nevarot izturē-ē-ēt! Viņa mērs esot pilns pāri malām! Grūdu Ceriņam elkoni ribās, teicu – tur aiz loga kaimiņš ārdās, jāiet skatīt. Bet Ceriņam ciets miegs, atpukstēja tik – man rādoties murgi. Kā aizvakar. Lai es ejot uz virtuvi un iedzerot baldriānus! Bet, kad arī viņš pavērās logā, iekaucās kā Pākšu Pētera suns naktī, kad svētku iluminācijas juceklis ir ciemā.
Izskrējām abi dārzā, ievedām kaimiņu virtuvē. Ceriņš mierināja, es vārīju zāļu tēju. “Nevaru to televizoru vairs izturēt!” kaimiņš sūdzējās. “Sola visādus brīnumus. Es, redz, varot iet uz veikalu pat bez maka. Visu, ko vēlos, dabūšot. Kā tad man jāiet uz to veikalu – laupīt, vai? Vai – kaut kāda mantiņa izgudrota, kas uzlabojot redzi pat nakts tumsā. Aizsapņojos par tādu brīnumu nakts tumsā un iebliezos ar pieri durvju stenderē.” “Bet kāpēc tu nāc ķīvēties, izgāzt dusmas uz saviem kaimiņiem?” Ceriņš pusaizmidzis prātuļo. “Rājies uz to, kurš vainīgs, kurš tevi aizkaitinājis – uz savu televizoru! Izlādējies, uzņem enerģiju, attīries! Galu galā, ja tas tev pamatīgi sakāpis uz nerviem, aproc to kasti dārzā!” Kārkls, izskatās, pārdomā. “Norakt katru dienu pa teļļukam? Nevaru atļauties. Bet, ja bagāts būtu, varat iedomāties, kādu kultūras slāni atstātu nākamajām paaudzēm, kas tik nebūtu norakts manā dārzā!”
Bet dienas gaitā bija jauns piedzīvojums. Pēcpusdienā skatos pa virtuves logu un redzu – pa taku no pagraba uz māju nāk Ceriņš un aiz viņa Kārkls, nezin kāpēc saukādams manu vīru par kāpostgalvu. Ticis līdz logam, kaimiņš ņemas man skaidrot: “Es tikai nokāpu jūsu pagrabā pavērties, kāds Ceriņam sanācis tas kāpostu šķērējums. Bet viņš ņēma un aizlika durvīm kūteni priekšā, aizslēdza, satupēju tur apakšā pie kāpostu mucām pusi dienas. Vai nav kāpostgalva? Allaž taču vajag uzsaukt, vai kāds nav iekšā, pirms durvis aizdarīt! Esmu pagalam izbadējies. Vai tev, Kate, ir kāda zupa, ar ko mani pabarot?” Kārkls sēžas pie galda, priecīgs, ka esmu izcepusi kotletes, nevis izvārījusi kāpostu zupu. Kāpostus viņš jau pagrabā saēdies, badu remdēdams.
Šitāds trakums! Man nemaz nepatīk tāds spriegums gaisā. Un vēl šorīt Ceriņš katram, kurš pa ciema ceļu gāja garām, lielījās, ka šoruden viņš izaudzējis simt kāpostgalvu. Viņš jau katru gadu godinās ar kāpostu ražu. Atceros, Kārkls, kurš sēdēja mūsu dārzā uz sola zem mana virtuves loga, pukstēja pie sevis: “Simt kāpostgalvu! Tad ta’ “kāposts”!” Savādnieks. Bet visu taču, kaut vai prieku par kāpostu ražu, nevar rēķināt naudā. Un ar ko tas pabeidzās? Ar ieslodzījumu pagrabā. Un ar kašķi.
Tāpēc es no sirds sapriecājos, kad atnāca Pākšu Pēteris un visi trīs vīra cilvēki sāka joka pēc apspriest, kā tikt pie tik diža “kāposta”, lai viņu bildes rādītu televīzijā un viss kaimiņu ciems aiz skaudības kunkstētu. Viena no idejām – iet uz ciema pļavām un atrast savvaļas trifeles. Televīzijā tapa vēstīts – viens vīrs Latvijā tādas sēnes jau savā pļavā uzgājis un uz vietas jau jūtas kā miljonārs. Labi, ka atkal miers mājās. Sēž visi trīs, gaiņā odus no deguniem un dzied: ja es būtu bagāts vīrs, tad man būtu limuzīns… Un atkal izskatās ar dzīvi apmierināti.
