Durbes muzejā šomēnes skatāma mākslinieka Jāņa Judina pirmā gleznu izstāde. Tā nomainījusi viņa skolotājas, mākslinieces Lienes Bernātes darbu ekspozīciju. Tieši L. Bernāte ir “vaininiece” pie tā, ka viņa gleznas nu ir aplūkojamas arī citām acīm.
Jānis pirms pieciem gadiem beidzis Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu. Par koka apstrādi viņu, mācoties Liepājas 1. vidusskolā, ieinteresējis skolotājs Valdis Bunka. Zēns sapratis, ka “koks – tas ir mans”. Mākslas skolā bija arī gleznošanas stundas, un “dziļi iekšā jutu, ka man patīk”. Bet šķitis, ka koks ir kas vīrišķīgāks, gleznošana – tāda meiteņu nodarbe. “Domāju – tie mākslinieki ir stipri jocīgi cilvēki. Īstenībā tas ir galīgi ačgārni. Izrādās, ka lielākie glezniecības meistari ir vīrieši.”
Iedvesmo zemes smarža
Aizsākumu interesei par mākslu Jānis saskata agrā bērnībā. Viņš atminas, ka precīzi kopējis bildes no žurnāla par Mikimausi un ar brāļa flomāsteriem izkrāsojis, baidoties pārkrāsot pāri līnijai – tas šķitis slikti. Atmiņā arī pirmklasnieka vērojumi un izjūtas ceļā uz Ezerkrasta sākumskolu. “Nāk rudens, lapas birst, un sirdi kaut kas aizkustina.” Skolā zīmēšanas stundās neesot izcēlies, glezniecībai “atvēries” pēc mākslas skolas beigšanas.
Gleznošanas skolotāja L. Bernāte teikusi: “Zini, Jāni, tev sanāk.” Pats uzskata, ka nav bijis labākais zīmētājs. Nav gribējis piekrist, ka viņam sanāk. Virzīts olimpiādei, Jānis lepni atteicies, skolotāja bija sašutusi. Lūzums noticis trešajā kursā, kad kopā ar zīmēšanas skolotāju Juri Pasternaku aizbraucis zaļajā plenērā. Pēc telpās zīmētajām ģipša galvām tas bijis pirmais gājiens dabā ar krāsām. Aizbraukuši uz Priekules pusi, izkāpuši Māķu pieturā, un tur ziedējis rapsis, otrā pusē ceļam uzarts lauks. Laiks pēc lietiem, saulaina rīta spirgtums un zemes smarža. “Tas tā iedvesmoja! Sajūta nav aprakstāma. Mākonis iet, te viņš ir, te nav. Uzreiz tāds ieķēriens…” Piecas tur pavadītās stundas pagājušas kā pāris minūtes. Par vasaras praksē veidotajām studijām vienīgais dabūjis augstāko novērtējumu. “Pats jau nejutu, cik labi izdevies.”
Jūt, ka zāle kustējusies
Jānim patīk visi gadalaiki, atrašanās dabā esot kā zāles dvēselei. Ņem molbertu, izbrauc pie dabas, un bilde top vienā seansā – trīs četrās stundās. Skolā zīmējumi tapuši lēni, mērot un pētot proporcijas, bet dabā kompozīcija jāieliek momentā. Sapratis, ka vajag uzlabot zīmēšanas tehniku, un ņēmis vērā skolotāja Gunta Cukura ieteikumu skicēt katru dienu – simetriju, perspektīvas. Izaugsme bijusi jūtama.
“Sajūtas pie dabas caur otu nodod tālāk klātesamības efektu. Vari just, ka zāle ir kustējusies, mākonis skrējis. Cik dažādās krāsās ir zāle pļavā! Pat pienenes pļavā nav nejaušas, tām ir sava struktūra.”
Pārbaudījums Jānim ir jūras gleznošana. “Viļņi skrien un iet, un tev ir jāspēj notvert.” Trīs stundu plenērs ir maksimāla koncentrēšanās ne tikai uz formām un krāsām, bet arī skaņām.
Jānis atzīst, ka glezniecībā ir amatieris, “vēl ir daudz, kur augt”. Esot skaidrs, ka paliks uzticīgs dabai, bet dodas meklējumos kvalitātes uzlabošanai. “Jāizkož” vairākas lietas, lai plenērs būtu vēl veiksmīgāks un rezultāts skatītājus varētu sajūsmināt.
Dodoties plenērā, līdzi jāņem pamatīgs ekipējums, ar ko gadījušies arī kuriozi. Reiz, braucot gleznot Paplakas ainavu, pēc izkāpšanas konstatējis, ka busiņā palikusi krāsu kaste. Atminējies, ka tuvumā dzīvo kāds paziņa, kuram piezvanījis, lai autobusu sagaida tālākā pieturā.
Modernisms degradē
Sākumā Jānis pat juties neērti, ka glezno to, ko redz. “Man ir jābūt pie dabas, nevaru kopēt fotogrāfijas.” Pirms simt, divsimt gadiem glezniecība bijusi lielākais, ko cilvēks ar otu un savu roku varējis panākt. Tagad šī varēšana degradējusies. “Cilvēkam maņu orgāni notrulinās, un tā prasa milzīgu piepūli. Viss iet uz to, lai mēs arvien mazāk ko darītu, vien sēdētu un pogas spiestu.” Tas ir bīstami, jo “vairs neesam radoši, kādus mūs radījis Dievs”. “Katram mums ir sava mazā niša iedota. Vienam – precīzi sakārtot kreklus plauktā, otram – kārtīgi izslaucīt grīdu.”
Jānim tuvāka ir klasiskā māksla, bet modernisms un šis laikmets “gribot negribot tomēr ietekmē”. Abstrakcionisti vairs nesmeļas no dabas, bet “cilvēks pats neko nevar izdomāt”. “Neko labāku par Dieva radīto mēs nevarēsim radīt. Daba un cilvēks ir lielākais šedevrs, kas radīts.” Ejot prom no dabas un reālā, vairāki slaveni mākslinieki sajukuši prātā.
Jānim tuvāki ir impresionisti, kuri sākuši gleznot dabā un ar laiku pārliecinājuši skatītājus, ka šai manierei ir efekts – “daba nav kā iebetonēta”.
Nopērk savu māju
Pilsētu esot grūti gleznot, jo maz vietu, kur būtu harmonija. Plenēristi Liepājas ielās esot retums, tāpēc cilvēki viņam pievēršot uzmanību. Reiz gleznojis Miera ielā, kas vēl neesot “samocīta” ar disonansi starp veco un uzlaboto. Nākusi sieviņa, apbrīnojusi viņa veikumu un izteikusies, ka gribētu arī savu māju gleznā redzēt. Izrādījies, ka viņas zaļo māju ar bērzu līdzās Jānis jau ievērojis kā iespējamo objektu. Pēc divām nedēļām to uzgleznojis, un priecīgā kundze gleznu nopirkusi jau ierāmētu. “Ja tas, ko tu dari, kādam ir vajadzīgs – māksliniekam nekas labāks nevar būt.” Tas bijis viens no diviem Jāņa līdz šim pārdotajiem darbiem.
Jānis atzīst, ka gribas caur savu roku iedabūt bildē paša sajusto noskaņu. Pētot vecmeistaru darbus, saskata viņu rokas kustības, uzliekot krāsas triepienus. Pazīst viņus pēc rokraksta. Svarīgi esot aiz bildes redzēt tās veidotāja personību un pārdzīvojumu.
Dabu gleznojot, neesot uzstādījuma to pārveidot, bet ļauties krāsu priekam. Vilhelms Purvītis uzsvēris, ka gleznās jādabū atmosfēras efekts.
Aicinājumam nepretojas
Jānis ir iegājis Liepājas mākslinieku vidē, piedalījies Aivara Kleina organizētajos plenēros. Taču gleznošana ir pakārtota maizes darbam, un sirds sāpot par katru brīdi, kad nesanāk būt ar otu.
Darbu ar koku Jānis dēvē par sirdsdarbu un ar to arī pelna maizi. “Tas tāds labs apvienojums – pats bildei varu rāmi uztaisīt.” Radošumu var ielikt gan mēbelēs, gan citos savā darbnīcā tapušajos darbos. Pastrādājis arī citus darbus, birojā pie datora varējis vairāk nopelnīt, bet no tā aizgājis, jo “man ir jārada kas ar rokām”.
Koktēlniecību Jānis “izņēmis cauri” un nejūt tajā vairs īpašas atklāsmes iespējas. Glezniecībā – gluži pretēji. Mākslas akadēmijā stājies grafiķos, kad glezniecības vilinājumu vēl nebija apjautis, bet budžeta grupā netika. Lai studētu, būtu jāpārceļas uz Rīgu, bet pašlaik Jānis negrib atstāt kārtībā savedamo vecmāmiņas māju Liepājā, kurā saimnieko kopā ar draudzeni Martu. Atturot arī akadēmijā valdošais modernisms, tāpēc izlēmis glezniecību apgūt kā autodidakts. “Nevaru šim iekšējam aicinājumam pretoties, jo prieks ir milzīgs.”
Daudzi zīmējumi top treniņa dēļ. Ar zīmuli veidotajām skicēm par modeli izmantota Marta, zīmējis arī pašportretu. Skice varot tapt piecās minūtēs.
Pats nereklamēsies
Pirms trīs gadiem apmeklējis ikgadējo rudens izstādi Liepājas muzejā un saticis L. Bernāti. “Jāni, kāpēc tu nepiedalies?” “Es? Ko tad es!”
Šoruden māksliniece viņu uzrunājusi izstādei Durbē. Samierinājies ar savu negribēšanu darbus popularizēt, Jānis skolotājai atbildējis, ka šaubās, vai viņa bildes ir vērts izstādīt. Bet naktī šo lietu pārdomājis. “Izstāde māksliniekam ir lielākā kulminācija un svētki.” Tad pārskatījis savus darbus, izvēlējies veiksmīgākos un pats ierāmējis. “Piedodiet, kā nu ir sanācis, tā ir,” Jānis sacījis, atklājot savu pirmo izstādi, ko sauc par eksperimentu.
Pret izstādīšanos turpmāk viņš joprojām ir atturīgs. “Negribu ar saviem darbiem uzbāzties, bet darīt. Daru to priekš sevis, lai izpaustos. Ja kādam tas patiks, būšu iepriecināts, bet pats neiešu reklamēties.”
Izstādes gleznās redzama Virgas lanka, Paplakas ainava, ielas un Raiņa parks Liepājā, jūra, pavasaris Dubeņos. “Mani ļoti iedvesmo Latvija, bet nekur tālu neesmu skrējis.” Ir sapnis aizbraukt kur tālāk – uz zilo ezeru zemi Latgali.
