Ceriņš beidzot saņēmies uz skrūvīšu pievilkšanas darbiem virtuvē un pieliekamajā, kad atskrien Vasariņu mazmazdēliņš Jānītis. Bez mums neiztikšot, esot steidzīgi jāiet uz Biškrēsliņu Jura viesu nama sētu. Norūpējušos ģīmi rādīdams, puika vēl paķer no instrumentu kastes skrūvgriezi. Noderēšot. Viņš esot dzirdējis Pākšu Pēteri sakām, ka jāieregulē dānim Hansam smadzenes, ka ar tādu skolotāju, kāds ir vecais Kārkls, tam emigrantam intelekts galīgi sašķobījies.
Ak vai! Izklausās, ka mūsu labais kaimiņš ievārījis pamatīgu putru. Tad nu, ko kājas nes, patiesi jāskrien glābt. Kā nekā kaimiņu būšana. Ceriņš atsavina Jānītim skrūvgriezi – kārtīgs meistars savus instrumentus nedala pa labi un kreisi –, un ņemam kājas pār pleciem. Pa ceļam mums pievienojas Kadiķu Olga. Sapīkusi. Droši vien iztraucēta no svarīgiem darbiem. Pieliek soli mums līdzās un rājas. Vai prāta darbs esot sūtīt mūsu labo kaimiņu emigrācijā? Vai nu mazums jaunu cilvēku devušies plašajā pasaulē laimi meklēt. Un ar visiem bērniem, uz neatgriešanos. Kamēr vecā Kārkla paaudze – tie noturīgākie dzimtenē. Tie skeleta kauli, kas saglabājušies nācijas ataudzēšanai. “Uzņemiet taču kā joku to mēles samežģīšanos, es viņiem teicu,” Olgai piktums kāpj pāri malai kā mīkla no pārrūgušas abras. “Šie atbild: jokot varēji 1. aprīlī. Bet visu citu laiku, ko? Drūmi kā negaisa mākoņi? Vai neesam pārlieku nopietni?”
Ceriņš mēģina vest Olgu uz sakarīgas runāšanas takas. Kāpēc jāsūta mūsu labais kaimiņš emigrācijā? Pārteikšanās dēļ, Olga skaidro. Visi ciemā taču zina, ka mūsu kaimiņš māca ciemam pieklīdušajam dānim Hansam Hristianam Andersenam latviešu valodu. Bet visi zina arī, ka reizēm tā apmācība misējas. Tā arī šoreiz. Publiskā vietā, Biškrēsliņu Jura viesu nama sētā, Hanss nodēvējis latviešus par latvāņiem. Un turpat uz līdzenas vietas starp viesiem, Hansu un Kārklu gājusi vaļā spontāna diskusija – vai tā drīkst vai nedrīkst kaut vai joka pēc saukt latviešus? Hanss taisnojies – pārteicies esot, pārāk centīgi latviešus pasaules kontekstā ierunājot. Kārkls spītīgi uzstājis – ja ir visādi “āņi”, kā amerikāņi, meksikāņi, dāņi un indiāņi, kāpēc nevar būt arī latvāņi? Sasēduši dārzā zem ābelēm un sākuši diskutēt. Skaidrojuši Hansam, kas tas latvānis ir. Kolhozu laikos no Kaukāza ievests, vērtīga lopbarība, bet traki savairojies un indīgs. Izskatījies, ka Hanss saprot. Teicis – nu, jā, latvieši jau nav indīgi, tas tiesa, latvieši rāmas dabas. Ar padevīgu vēsturi. Arī kādreiz vesti. Lopu vagonos. Eglīšu Marta – kura arī klāt bijusi, svaigu sviestu Jurim atnesusi – iejaukusies diskusijā. Sak, tad nu gan mūsu kaimiņš gramatiku kopā ar vēsturi esot greizi samācījis. Latvieši nevis ievesti, bet izvesti lopu vagonos, daudzi pat vairākas reizes pagājušajā gadu simtenī. Nenāktu par skādi, ja šitāds skolotājs kopā ar savu skolnieku tītu makšķeres un dotos papļāpāt par latvāņiem uz citu vietu pasaulē. Pākste viņai piebalsojis. Arī gudri runājis. Teicis: ja nesakopsim savu durvju priekšu, nesakoptība ieviesīsies arī valstī, aizaugs ar dadžiem tikums. Kārtīgs latvietis savu identitāti nedala ar latvāņiem.
Nu gluži kā kūlas ugunsgrēks! Aizvedām Ansi un Hansu pie mums piparmētru tēju dzert. Tālāk no grēka. Ar cerību – kad sērkociņi prom, kašķa uguns rimsies.
