Deinstitucionalizācijas (DI) process ir Labklājības ministrijas politiska iniciatīva, kuras mērķi apstiprināti jau pērn un šobrīd ir uzsākta tā realizācija visos Latvijas reģionos. Kurzemē tas notiek zem koda nosaukuma “Kurzeme visiem”. Projektu koordinē un vada Inga Kalniņa, tam ir konkrēti uzdevumi, kurus var atrast internetā.
DI process Latvijā kopumā nozīmē to, ka ilgstošās aprūpes centrus (institūcijas) sabiedrībā aizstāj ar sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. Savukārt mērķis ir maksimāli samazināt ilgstošās aprūpes centros esošo personu skaitu. Mūspusē viens no šādiem centriem ir VSAC “Kurzeme”.
Konvencijas un izmaksas
Aptuveni 2,5 stundu ilgā prezentācijā I. Kalniņa “Kursas Laikam” izklāstīja “Kurzeme visiem” ilgtermiņa rīcības plānu, finansējumu, mērķus un to sasniegšanas metodes. Viss process tiek pamatots ar diviem Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) tiesību aktiem, kuriem Latvija pievienojusies.
Pirmais ir ANO konvencijas “Par personu ar invaliditāti tiesībām” 19. pants, kuram Latvija pievienojās 2010. gadā, bet otra konvencija ir “Par bērnu tiesībām”, kuru ratificējām jau 1990. gadā. Viss sāls slēpjas apstāklī, ka cilvēki, kuri dzīvo institūcijās un kuriem nav atņemta rīcībspēja, drīkst izvēlēties, kur dzīvot.
Deinstitucionalizācijas patiesā būtība nav tik daudz augstos mērķos, bet gan apstāklī, ka institūcijā cilvēka aprūpe izmaksā no 15 līdz 20 eiro dienā, bet mājas aprūpe – tikai nepilnus četrus eiro dienā. Tas redzams no Labklājības ministrijas aprēķiniem, uzsākot DI.
Eiropa maksā
Viens no būtiskiem argumentiem institūciju likvidācijā ir Zviedrijas piemērs, kur 50 gadu laikā sasniegts, ka praktiski nav psihiatrisko slimnīcu. Savukārt Bulgārijā neesot institūciju bērniem līdz trīs gadu vecumam. Personu dzīves kvalitāte uzlabojoties. Šobrīd DI process Latvijā ir tikai sācies un tuvākajā nākotnē nevienu no sociālās aprūpes centriem neslēgs, bet tad, kad notiks kādas iestādes slēgšana, visiem cilvēkiem, kas tur strādāja, darba pietikšot atliku likām, jo pakalpojumi tik un tā tiks sniegti. Labs piemērs esot Liepājā, kur aprūpējamām personām ir sociālās mājas ar individuāliem dzīvokļiem vai arī grupu dzīvokļi. Tautas valodā runājot, nākotnē visi vairs neatradīsies vienā institūcijā, bet dzīvos katrs savā miteklī, tajā pašā laikā saņemot vajadzīgos aprūpes pakalpojumus.
Tiks gatavoti mentori, kas cilvēkus no institūcijām sagatavos patstāvīgai dzīvei. Šie cilvēki paši nemāk dzīvot, un, lai atbalstītu, dažam no viņiem mentors būs vajadzīgs pat pusgadu vai gadu. Cilvēku iekļaušana sabiedrībā, viņu vajadzību apzināšana un citas lietas notiks par Eiropas Sociālā fonda un valsts budžeta naudu, kas uz visu Latviju ir aptuveni 48,7 miljoni eiro. Projektā “Kurzeme visiem” strādā tikai ar šiem līdzekļiem. Savukārt ERAF finansējums būvniecības, labiekārtošanas un citiem praktiskiem mērķiem visā Latvijā ir 44,4 miljonus eiro liels. Secība, sākot ar Sociālo fondu, tāda, jo vispirms tiks noskaidrotas vajadzības un tikai pēc tam kaut ko būvēs un ieguldīs infrastruktūrā.
Trakie uz ielām nenonāks
Viena no sabiedrības lielākajām bažām, izdzirdot vārdkopu “cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem”, ir, ka tepat blakus sociālajā mājā dzīvos bariņš trako, kuri slimības saasinājuma brīžos var ķerties pie radikālām izklaides metodēm, precīzāk, kādu nogalināt.
I. Kalniņa “Kursas Laikam” uzsvēra, ka GRT jeb garīga rakstura traucējumi ir ļoti plaša spektra jēdziens, kurā ietilpst vācēji, tādi, kuri baidās iziet no telpām, cilvēki ar dažādām aizturēm, tostarp arī šizofrēnijas slimnieki un tādi, kas sirgst ar depresijām. Te galvenā piebilde ir tāda, ka šie cilvēki ar visdažādākajām GRT diagnozēm ir ar daļēju vai pilnīgu rīcībspēju un nav agresīvi. “Visiem ir šīs izvēles tiesības dzīvot normālu dzīvi. Tie, kuri patiešām ir agresīvi un nodarījuši postu, uz ielām nenonāks,” iedrošina speciāliste. Patiesībā attieksme ir tāda pati kā pret jebkuru citu cilvēku bez jebkādiem trūkumiem: kamēr nav noziedzies – nesoda.
Zemūdens akmeņi pašvaldībām
Šobrīd galvenais uzsvars projektā “Kurzeme visiem” ir uz valsts sociālās aprūpes iestādēm un bērnu aprūpes centriem. Institūcijas bērniem Liepājās pusē ir Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta bērnunams un VSAC „Kurzeme” filiāle „Liepāja”. Savukārt institūcijas pilngadīgām personām mūspusē ir VSAC “Kurzeme” filiāles “Ilģi” Grobiņas novadā un “Aizvīķi” Priekules novadā.
Savukārt pašvaldību sociālās aprūpes centriem pagaidām klāt neviens neķersies. Sapratnei, piemēram, Rokaižu pansionātā bez Aizputes pašvaldības ziņas neviens aprūpējamos pa dzīvokļiem netrenkās.
Pašvaldības šobrīd ir projekta “Kurzeme visiem” partneri, un visas sociālās mājas, nami, grupu dzīvokļi tik un tā taps viņu paspārnē. Tam arī ERAF finansējums. Kā būs, kad vairāk nekā 80 miljonu lielais Eiropas finansējums beigsies? Šaubas, kur pašvaldības ņems naudu ēku turpmākai uzturēšanai un vai tā nav kārtējā papildu nasta, kuru valsts izņem no sava budžeta izmaksu sadaļām un nemanāmi pārliek uz pašvaldību pleciem, I. Kalniņa īsti nevar kliedēt, jo viņas vadītais projekts attiecas tikai uz finansējuma pirmo pusi – Eiropas Sociālā fonda un valsts budžeta naudu. Fakts, ka par valsts sniegtajiem pakalpojumiem būs kaut kas līdzīgs kā izglītībā “nauda seko skolēnam”. Pakalpojumus plānots apmaksāt saskaņā ar to, no kurienes ir persona ar GRT, kas iesaistās DI procesā. Par personām ar GRT, kas šobrīd dzīvo VSAC un pāries uz dzīvi sabiedrībā. Plānots, ka tiks ieviests princips “nauda seko klientam”.
“Arī turpmāk saglabāsies pašvaldību savstarpējie norēķini par sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem, ja, piemēram, jauns cilvēks no Rucavas dzīvos Liepājas grupu dzīvoklī, tad novads norēķināsies ar Liepājas pašvaldību,” konkrēti paskaidroja projekta vadītāja.
Pakalpojumus gan apmaksāšot valsts kā līdz šim, tikai tie aizvien biežāk klientiem būs pašu mājās vai arī pašvaldības īpašumā, nevis valsts sociālās aprūpes centros.
