Nogurdinoša skriešana vāveres ritenī, apburtais loks, apātija, kas mijas ar trauksmi – tā varētu raksturot sajūtu, kas pazīstama daudziem, kurus piemeklējis izdegšanas sindroms. Tas nozīmē, ka organisms devis zīmi – jāapstājas, citādi psihe, kas neizturēs spriedzi, bliezīs pa ķermeni, brīdina psiholoģe Iveta Gēbele.
Cēloņu “kokteilis”
“Vienkāršāk sakot, tā ir pārstrādāšanās. Cilvēks sevi visu kaut kur ieguldījis, pazaudējis un vairs nespēj kvalitatīvi strādāt un dzīvot. Persona no sevis dod daudz vairāk nekā saņem pretī – gan emocionāli, gan fiziski,” problēmu raksturo psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Iveta Gēbele. Sindromam raksturīga dažādu simptomu buķete, tie ir dažādi, bet neizpaliekošs ir milzīgs nogurums, nespēks, kas mijas ar trauksmi. “Nav spēka domāt, iet uz priekšu.” Rezultātā ievērojami samazinās darbspējas un kvalitāte.
Kaut arī izdegšanas sindroms visbiežāk iet roku rokā ar nesamērību darba jautājumos, psiholoģe atgādina, ka nevēlamo veselības stāvokli var izraisīt jebkura spriedzes situācija, kas cilvēkam ilgstoši jāpiedzīvo. “Tas obligāti ir “kokteilis”, jo tikai darbs vien var arī nebūt pie vainas. Neatsverami nozīmīga loma ir sadzīvei mājās, savstarpējām attiecībām ar tuvajiem un arī sevi. Ja dienas beigās cilvēks ir laimīgs, arī darbā var paveikt daudz vairāk. Tā ir vesela sistēma,” skaidro I. Gēbele. Izdegšanas sindroms biežāk var piemeklēt tos, kuri stādā sev netīkamu darbu, lai nomaksātu rēķinus un izdzīvotu. “Jaunībā vēl kādu brīdi to var darīt, bet brieduma gados cilvēks var izdarīt mazāk un izdegt ātrāk,” vērtē speciāliste.
Apburtais loks
Šāda pašsajūta ļoti slikti ietekmē darbspējas. Tas ir apburtais loks – cilvēks izjūt diskomfortu un krītas produktivitāte darba vietā, bet sliktās sajūtas dēļ nav iespējams pilnvērtīgi strādāt, tas savukārt izraisa šādu situāciju atkal un atkal. “Veidojas vāveres ritenis, kad cilvēks tikai skrien un skrien,” situāciju ilustrē I. Gēbele.
Perfekcionistiem, darbiniekiem ar ļoti augstu atbildības izjūtu, kas nepieļauj iespēju kļūdīties, šādas sajūtas izplatītas visbiežāk. Cits jautājums, no kurienes šādi standarti radušies – vai tā ir paša uzstādīta latiņa, kuras pamati sakņojas bērnībā, vai vadītāju izvirzīti noteikumi, prāto konsultante. Nākamā riska grupa ir “cilvēki – glābēji”. “Nevis glābēji jūrmalā, bet cilvēki, kuri “ievelkas” savu klientu problēmās.” Sindromam bieži pakļauti arī ļaudis, kuri “ierokas” darbā, lai paslēptos no savām problēmām. “Viņi neredz robežu – skrien un skrien, lai aizmuktu no kaut kā nepatīkama savā dzīvē, bet tad atduras.”
“STOP” zīme
Izdegšanas sindroms ir organisma sauciens pēc palīdzības. “Sliktā pašsajūta, nogurums ir simptomi jeb signāli, ka jāapstājas. Ja cilvēks to neuzklausa un neapstājas, tad psihe, kas neiztur spriedzi, bliež pa ķermeni. Pēc izdegšanas seko somatiskās jeb ķermeniskās saslimšanas,” brīdina psiholoģe.
Pirmie soļi uz atlabšanu ir apstāšanās un ieklausīšanās sevī. Nav universālas receptes, kas derētu visiem, jo katram sindromu izraisījis kāds cits motīvs, stāsta psiholoģe. “Svarīgi sev pajautāt “Vai man patīk tas, ko es daru? No kā es bēgu?” Ja ķermenis jau devis signālus, ir pēdējais brīdis apstāties un izvērtēt savas attiecības ar darbu, ģimeni, līdzcilvēkiem un pašam ar sevi.”
Garīgo slodzi nepieciešams kompensēt ar fizisko un otrādi, spriež speciāliste. “Tas ķermenim ir ļoti labi, jo citādi tas jūtas nevajadzīgs. Tiem, kuri visu dienu sēž, kustības ir obligātas un tās ir arī pirmā palīdzība pie izdegšanas sindroma,” skaidro speciāliste. Tomēr ne visiem pienākums, piemēram, divas reizes nedēļā apmeklēt baseinu, lai kaut ko darītu sevis labā, būs piemērots. “Cilvēks var teikt: “Bet es jau tā tik daudz daru, man nav spēka vairāk!” Šādā gadījumā darīšana mazāk ir darīšana vairāk priekš sevis. Citreiz pēc šādas pieturēšanas rodas dabiska vēlme sākt kaut ko darīt fiziskās veselības labad. Atliek tikai iesākt, jo arī lielu adījumu var izārdīt, sākot ar vienu valdziņu,” teic psiholoģe. Ja tomēr ir grūtības sevi izzināt un saprast, kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju, I. Gēbele iesaka vērsties pie psihologa, jo speciālists var palīdzēt ieraudzīt kopainu un ieteiks līdzekļus, kas palīdzēs konkrētajai personībai.
Atpūta – obligāta
Valsts darba inspekcija iesniegumus par izdegšanas sindromu nesaņem, pastāsta iestādes eksperts ārējo sakaru jautājumos Uģis Kozlovskis. “Iespējams, tas tāpēc, ka tā nav darba trauma, bet ilgstošs process. Kad cilvēks “izdeg”, iestājas rutīna, domājams, ka daudzi tad darbu pamet. Tas ir tāds stresa risks, ko mēs neizmeklējam.” Latvijā katram, kurš noslēdzis darba līgumu, pienākas četras brīvas nedēļas gadā. “Ja ir vēlme, šo laiku var sadalīt – atvaļinājums jāizlieto divas nedēļas pēc kārtas, atlikušās divas nedēļas var sadalīt atlikušā gada laikā,” skaidro eksperts. Jautāts, vai brīvdienas var “izņemt naudā” un turpināt strādāt, U. Kozlovskis teic: “Nē, cilvēkiem noteikti ir jāatpūšas.” Inspekcija ik pa laikam saņem strādājošo sūdzības par to, ka tie netiek laisti brīvdienās. “Parasti tas notiek vasarā. Piemēram, cilvēki, kuri nav savlaicīgi vienojušies, iestājoties siltajam laikam, vēlas doties atvaļinājumā, bet tas nav iespējams,” norāda inspekcijas pārstāvis.
