Kas ir laba žurnālistika? Kādam jābūt labam medijam? Par to Latvijā runāts maz. Kas ir mediju kritika? Kāpēc tā ir nozīmīga visai sabiedrībai, tajā skaitā pašiem žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo zinātņu doktore Anda Rožukalne.
Latvijā līdz šim praktiski nav tāda formāta, kurā regulāri tiek runāts par mediju saturu, un tam ir sekas.
Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidrs, kā un ko vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, ka portālos ir drukas kļūdas, vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu. Un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte, arī dažāda līmeņa medijos.
Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanās ne tikai par pašu saturu nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme medijiem ir uz viņu ikdienas dzīvi. Informācijas apjoms, ko saņemam, ir tiešām milzīgs. Mēs diezgan ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un visas tās dzīves jomas, kas ir atkarīgas no mediju dotās informācijas. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk.
Vārds “kritika” šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina, par to, kā mediji mūs ietekmē, jo mēs to neredzam un mums ir dažādi priekšstati un mīti.
Faktiski Latvijā mums – mediju profesionāļiem – nav vides, kur varētu runāt par savām problēmām.
Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs?
Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz dažādām apakštēmām. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs ieraudzīsit kādu sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas – “Mediji”, bet var būt arī sīkāk, kā “Radio un televīzija” un “Sociālie mediji”. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums, tostarp Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Faktiski tiek salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.
Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālās lietas, gan fotogrāfijas, gan karikatūras, gan “memes” (ilustratīvi pielāgotas fotogrāfijas – red.). Formāti ir ļoti dažādi. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir. Tāpat cilvēki var diskutēt, kā slaveniem cilvēkiem jābūt atspoguļotiem – vai tie būtu kultūras vai mākslas slavenības vai politiķi. Šī valoda nav vienkārša, tā ir arī mainīga, un tam ir saistība arī ar to, kāpēc vispār mediji ir vajadzīgi cilvēkiem. No savas pieredzes varu teikt: ja jūs to pajautātu cilvēkiem, deviņi no desmit teiktu, ka tikai izklaidei. Tas arī ir viens no maldiem, jo, protams, cilvēki grib izklaidēties, mums vajag atpūsties un gūt kaut kādu prieku, bet līdz ar to mēs paši nemanām citus ceļus, kā mediji mūs ietekmē.
Turpinot par to, kā tas ir citās valstīs, tas, kā pietrūkst un Latvijā šajā ziņā ir pilnīgs tukšums, ir komerciāli ietekmētās informācijas analīze. Pārsvarā tā būtu komercreklāma un arī sabiedrisko attiecību joma. Latvijā vispār netiek analizēta tās kvalitāte. Redzam ārkārtīgi daudz stereotipu, kaut vai aktuālajās reklāmas kampaņās. Piemēram, mani ļoti pārsteidza telekomunikāciju jomā, kas ir viens no lielākajiem reklāmdevējiem, izplatītā reklāma, kas balstās atbaidošos stereotipos par bērnu un vecāku attiecībām ar sociālajiem medijiem. Tur tiek parādīts, cik vecāki ir atpalikuši un kā viņi tad, kad sāk izmantot sociālos medijus, izraisa dusmas un riebumu saviem pusaugu vecuma bērniem. Patiesībā tie ir atbaidoši stereotipi. Visi dati rāda, ka šo konkrēto bērnu vecāki sociālos medijus lieto gandrīz kopš viņu dzimšanas. It sevišķi mammas, no kurām lielākā daļa ir sociālo mediju lietotājas un kas ir ļoti prasmīgas un īstenībā ir izveidojušas to kultūru un sociālās normas, kas ir sociālajos medijos. Bērni agri vai vēlu to pārņem un tad veido savu saziņas veidu.
Konkurences cīņā par iespējām sniegt operatīvu informāciju vai gūt peļņu nereti cieš arī mediju satura kvalitāte. Tāpat rodas diskusijas par to, kurš no kura tad īsti ir atkarīgs. Un, kaut cilvēki it kā atzīst, ka mediju brīvība ir svarīga, tajā pašā laikā pētījumi apliecina, ka šis faktors ne vienmēr tiek ņemts vērā vai izprasts.
Mediju vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas, aizraujošas lietas, bet, ja tas netiek skaidrots un nav pašrefleksijas par to, kāpēc mēs to darām un kāpēc vispār kādam par to ir jāinteresējas, tad rodas tā sajūta, ka jā, mums ir dažādi mediji un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu, amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai nespēj parunāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši “re, kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes sesija”.
Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, Jūsuprāt, būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?
Negribētu izslēgt no sarunas nevienu no avotiem. Tajā noteikti būtu jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikācijas meistaru – un mums ir tiešām talantīgi cilvēki šajās jomās – atbildes uz jautājumiem: ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu?
Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti apbrīnoju “Re:Baltica” cīņu pret viltus ziņu portāliem, un pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.
Tie būtu arī pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem projektiem. Protams, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.
Protams, jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kas izlemj dažādus jautājumus. Teiksim, bija diskusija par administratīvajiem resursiem pirms vēlēšanām. Ir skaidrs, ka, piemēram, sabiedrības veselības kampaņa par to, ka cilvēkiem jāuzmanās uz ūdens, ir ļoti svarīga, daļa no CSDD kampaņām ir ļoti vajadzīgas, bet, iespējams, ka citu veidu valsts iestāžu komunikācija balstās vai nu stereotipos, vai parocīgos instrumentos, un tur ir arī jautājums par to, kādā veidā šī nauda tiek tērēta, ja tā ir valsts kapitālsabiedrības vai pašvaldības uzņēmuma nauda.
Runājot par kritiku, paškritiku u.tml., tas viss kaut kādā mērā nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā šobrīd izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?
Teikumi, kas sākas ar “visi” vai “vispār”, ir pilnīgas muļķības. Problēma ir tā – ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji un ir tādi, lai pārāk bieži nelietotu vārdu “prostitūcija”, ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās un kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.
Atbildības līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina. Pārējie varbūt nav tik svarīgi.
Latvijā pētījumu par mediju problemātiku ir gauži maz un attiecīgi maz zināms par to, kā tiek ietekmēta auditorija. Lielākoties tiek operēts ar dažādiem pieņēmumiem un stereotipiem.
Es un vēl daži kolēģi ik pa laikam tiekam aicināti piedalīties starptautiskos pētījumos Eiropas Savienībā, kuros katrs pārstāvam un dodam datus par savu valsti. Piemēram, par digitālajiem medijiem ir liels projekts, arī par mediju plurālismu, bet tas, kā nav, ir par tādiem dziļiem jautājumiem. Piemēram, Tartu Universitātei bija ļoti interesants pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu, vai neizmanto. Un Latvijā mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik stagnātiski, ka ir iesprūduši pirms 10 gadiem varenajās Krievijas televīzijās, kuru skatīšanās īstenībā samazinās, par ko liecina arī mums pieejamie dati. Minētajā [Tartu Universitātes] pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam kādās konferencēs, viņi saka: cik slikti, ka mums Latvijā nav šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt, jo [šajā ziņā] mums ar Igauniju ir līdzīgas problēmas. Tās varētu kopā izprast un risināt, bet mums šādu datu nav. Nav pētnieku, kas ir dzīvojuši kopā ar ģimenēm un skatījušies, kā veidojas viņu attieksme pret medijiem, nav izmantotas līdzīgas metodes, lai dati būtu salīdzināmi. Un tā ir liela problēma.
Arī tagad, piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz smejamies vai priecājamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem, ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies kaut kādās radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, ka cilvēki ir [par to] norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Tāpēc ka politiskajā ziņā pētījumi sociālajās zinātnēs, kas ietver arī mediju pētījumus, nav bijuši būtiski un aktuāli, mums šo datu nav.
Ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?
Vajadzētu skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām, kaut vai horoskopiem un citai svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti viens otru neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, šis izglītojošais, diskusijās balstītais saturs nav viegli un ātri izveidojams, kā, piemēram, jauki portretstāsti par brīnišķiem cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāks formāts nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos salīdzināt, domāt. Taču katra tradīcija var pastāvēt. Ir bijuši ļoti veiksmīgi formāti, kas turpina pastāvēt, piemēram, “Melu detektors”, kas arī ir vienlaikus mediju izglītības un mediju kritikas formāts. Ir arī citi formāti, kuri, ja vien būtu spēks un resursi tos turpināt, būtu labs pamats.
Intervija “Medijs vai mediju izstrādājums” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Medijs vai mediju izstrādājums” saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.
