Pērn uzņēmumam, kurš ilgus gadu desmitus bija Liepājas lepnums, turklāt ar labiem panākumiem nesa tās vārdu pasaulē, apritēja nozīmīga gadskārta. Iebraucot pilsētā no Rīgas puses, vēl joprojām nevar nepamanīt trīs garus skursteņus, kas jau vairākus gadus vairs nekūp, kā arī daudzos korpusus. Šķiet, gandrīz katrai liepājnieku dzimtai šajā uzņēmumā ir strādājis vismaz viens piederīgais; to dažādos laika posmos par savu darbavietu dēvējuši tūkstošiem mūsu pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāju. Runa, protams, ir par vienīgo metalurģijas uzņēmumu Baltijas valstīs – “Liepājas metalurgu”, kam pērn rudenī apritēja 135 gadi.
Ko darīt, ja pietrūkst naglu?
19. gadsimta 50. gados izstrādāja Liepājas jūras ostas rekonstrukcijas projektu, kurā tika paredzēts pie ieejas ostā uzbūvēt molus, padziļināt un paplašināt kanālu, kā arī uzcelt bāku. Dažādu apstākļu dēļ grandiozos nodomus dzīvē realizēja vien pēc 10 gadiem.
D. Žerežovska firma Vileikā Polijā, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, sadarbībā ar Prūsijas pavalstnieku Bekeru uzņēmumiem Vestfālenes federatīvās zemes pilsētā Šalkē Vācijā bija nodibinājusi nelielu naglu fabriku. Tā kā pieprasījums pēc rūpnīcas izstrādājumiem – galvenokārt naglām un stieples – gadu no gada pieauga, Ādolfs Bekers kopā ar partneriem nolēma izveidot dažāda veida velmējumu fabriku Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa arī Latvijas teritorija. Šādai izvēlei par iemeslu bija arī ievedmuitas paaugstināšana dzelzij un tās izstrādājumiem. Priekšroka jaunās fabrikas celtniecībai tika dota Liepājai ne tikai tās izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa un neaizsalstošās ostas, bet arī Liepājas–Romnu dzelzceļa dēļ, kas pilsētu savienoja ar tuvākiem un tālākiem Krievijas impērijas apgabaliem.
1882. gada 28. septembrī D. Žerežovskis, Vilhelms Bekers seniors, Ādolfs Bekers juniors, A. Burbē un N. Kaufmanis izveidoja sabiedrību ar 250 tūkstoš rubļu pamatkapitālu, lai varētu ražot stiepto stiepli un naglas. Pavisam drīz jaunuzceltajās telpās Aleksandra ielā (tagad – Brīvības iela) no 83 līdz 107 sākās ražošanas process. Sākumā sagataves ieveda no ārzemēm, taču vēlāk, lai iegūtu lielāku patstāvību, sabiedrība uzbūvēja pudlinga rūpnīcu ar 12 krāsnīm, kurās izgatavoja nepieciešamās sagataves. Jau otrajā tās darbības gadā Vileikā tika iepirkti darbgaldi naglu izgatavošanai.
Dzintara zādzība un zelta medaļas
1882. gada marta beigās Liepājā iznākošā laikraksta “Latvietis” hronikas lappusē lasāms ziņojums, ka Rucavā pazudušas divas kastes ar dzintara izstrādājumiem. “Vēlā naktī pie kroga piebrauca važonis un, atstājis uz ielas vezumu, iegāja pagalmā. Kamēr viņš klaudzināja un uzmodināja gulošo krodzinieku, kamēr sameklēja lukturi, lai apgaismotu ceļu, vezumu ar dārgo kravu – dzintara izstrādājumiem, ko vajadzēja caur Liepājas ostu nosūtīt uz Turciju, bija kāds aizbraucis,” šāda ziņa atrodama laikrakstā. Atgadījums ar dzintara zādzību ļaudīm drīz vien aizmirsās, taču tā paša gada rudenī uz Liepāju negaidīti pārcēlās jaunās rūpnīcas īpašnieks Ā. Bekers. Iekārtojies lepnā savrupnamā, viņš sāka rīkoties. Drīz vien atklājās, ka nozagtā dzintara krava piederējusi nevienam citam kā vien pašam Ā. Bekeram, kurš bija īpašnieks arī dzintara fabrikai Palangā un vienīgajai dzintara ieguves vietai netālu no Kēnigsbergas. Liepājā Ā. Bekers ieradās īstajā brīdī – 1883. gada pavasarī darbību sāka viņa un kompanjonu uzņēmums “Bekers un Co”.
Fabrika strauji attīstījās: 1885. gadā tajā bija 12 pudlinga krāsnis, divas dzelzs ražošanas līnijas, 100 stiepļu vilkšanas darbgaldi, 90 naglu izgatavošanas mašīnas, 52 ēzes ķēžu izgatavošanai, 15 tvaika mašīnas un daudz citu tolaik modernu iekārtu. Vienā gadā fabrikā pārstrādāja 600 tūkstoš pudu čuguna, no kā izgatavoja 43 tūkstoš pudu velmētā tērauda, stieptās stieples, stiepļu, naglu, mēbeļu atsperu. Izejvielas – čugunu un akmeņogles – fabrikā ieveda no Vestfālenes. Meistari bija vācu tautības cilvēki. Uzņēmums “Bekers un Co” darbojās divās maiņās pa 12 stundām katrā, bet, ja maiņas izjuka, strādnieki palika cehos pat pa 16 līdz 18 stundām. Visos iecirkņos pārsvarā bija smags roku darbs: ar ķerrām pieveda materiālus pudlinga krāsnīm un ēzēm, ar rokām piekrāva krāsnis, ar lūkšām padeva velmēs līdz baltkvēlei nokaitētos tērauda gabalus. Galvenie strādnieku darbarīki bija ķerras, lūkšas un lāpstas.
Jāpiebilst, ka ārkārtīgi smagie darba apstākļi gan nebija traucēklis Liepājā saražotās produkcijas spožajiem panākumiem ārzemēs. 1883. gadā Amsterdamas izstādē “Bekera un Co” izgatavotie ražojumi tika apbalvoti ar zelta medaļu, savukārt 1884. gadā šos ražojumus eksponēja Monreālā, kur tie atkal guva visaugstāko novērtējumu – otru zelta medaļu. Tāds pats novērtējums liepājnieku darbam tika arī slavenajā Ņižņijnovgorodas gadatirgū 1896. gadā. Lielie panākumi, protams, glaimoja uzņēmuma īpašniekam, tā bija arī laba reklāma, kas veicināja pieprasījuma un peļņas palielināšanos.
Dzelzs ražošanas un tēraudliešanas fabrika
Fabrikas īpašnieks sekoja līdzi ne vien konkurentu aktivitātēm, bet arī novitātēm dzelzs ražošanā, kas tika ieviestas līdzīgos uzņēmumos viņa dzimtenē Vācijā. Uzzinājis par tādu jaunatklājumu kā metāla kausēšana martenkrāsnīs, fabrikants tās vēlējās ierīkot arī savā uzņēmumā. Ā. Bekers netaupīja naudu, lai nopirktu jaunās krāsns projektu, atvestu meistarus un sāktu būvdarbus. 1887. gadā nojauca sešas pudlinga krāsnis un to vietā sāka celt pirmo martenkrāsni. “Pudlinga krāsnis iznīcinātas,” Ā. Bekers vēstīja Kalnu departamentam 1890. gadā. “Darbojas divas tēraudliešanas krāsnis.”
Fabrikai šis jaunievedums bija izdevīgs. Tāpat kā agrāk, tika kaltas smagās enkurķēdes, izgatavotas naglas, mēbeļu atsperes un stieple, taču mainījusies bija ražošanas kvantitāte. Īsā laikā fabrikā uzcēla cinkotavu. Izdotajos prospektos parādījās jauni izstrādājumu nosaukumi: dažāda kalibra gaiši dzeltenā stieple, cinkotā tērauda stieple, cinkotā liektā tērauda lente iežogojumiem un telefona auklu cinkotā stieple. Turpmākajos gados fabrikā izveidoja elektrības iekārtu apgaismošanai, dakšu smēdi un ķēžu smēdi.
Uzņēmumu skāra arī citas pārmaiņas. Tā bija fabrikas statusa maiņa uz akciju sabiedrību. Regulāra uzņēmuma paplašināšana bija par iemeslu ražošanas līdzekļu paaugstināšanai. Lai tos sagādātu, fabriku pārveidoja par akciju sabiedrību ar 2,5 miljonu rubļu lielu pamatkapitālu. Līgumrakstā, ar ko Ā. Bekers kopā ar ievērojamo Maskavas goda pilsoni A. Šitovu vērsās pie Krievijas impērijas finanšu ministra, bija rakstīts: “Lai iegādātos un uzturētu Liepājas pirmās ģildes tirgonim Ādolfam Bekeram piederošās fabrikas Liepājā, mums ir tas gods pazemīgi lūgt atļauju dibināt akciju sabiedrību ar nosaukumu “Liepājas dzelzs ražošanas un tēraudliešanas fabrika”, bijusī “Bekers un Co”.”
Ilgajā pastāvēšanas laikā “Liepājas metalurgs” pieredzējis ne vien daudzas īpašnieku un nosaukumu maiņas, bet arī strādnieku dumpošanos, streikus un fabrikas izpostīšanu pēc Otrā pasaules kara. Kā noritēja atjaunošanas darbi un rūpniecības process padomju okupācijas laikā, atceras vecāko paaudžu liepājnieki. Lai kā arī būtu, metalurģijas uzņēmums ir bijis, ir un arī būs mūsu pilsētas vizītkarte.
Šķirstot Vladimira Čečotkina grāmatas “Metāls dzimst ugunī” (R.: “Avots”, 1982.) lapaspuses, pamanu zīmīgu teikumu: “Šim uzņēmumam nākotne ir nodrošināta.” Par spīti laika un varas maiņām, tas skan kā apsolījums arī mūsdienās.
