Grobiņas novada domes telpās Grobiņā, Lielajā ielā 76, apskatāma Liepājas muzeja krājuma izstāde “Grobiņas novads: tradīcijas un sadzīve”, kas stāsta par novada dzīvi un tradīcijām no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta beigām. Kurzemes tautastērpu eksperte Lia Mona Ģibiete izsakās, ka par Bārtas tautastērpu šaubas nav, bet par Medzē saglabātajām tautastērpa daļām precīzu vērtējumu dot nesteidzas.
Izstādē apskatāmi Grobiņas, Medzes, Gaviezes un Bārtas pagastam raksturīgākie sadzīves priekšmeti un tautastērpi. Sadarbībā ar Liepājas muzeju Grobiņas novada domes ēkā izstādīti koši un rakstaini brunči, villaines, cimdi un zeķes, kā arī citi 17. līdz 19. gadsimtā nēsāti apģērbi, kas nākuši no Grobiņas novada teritorijas. Izcelti arī sadzīves un etnogrāfiskie priekšmeti, ar kuriem tika darināti gan topošie, gan esošie tērpi, piemēram, vīvuļa, kas pasargāja pirkstus no savainošanas, tinot rupju pakulu diegu, vai arī velku lāpstiņa, ar kuru tika sadalīti pavedieni, lai pēc tam tos novirzītu uz spolēm. Apskatāmas arī vācelītes, pītas bērzu tāss tupelītes, nelielas prievīšu aužamās stellītes un daudz kas cits.
“Ļoti labi, ka novada domē, kur cilvēki nāk kārtot savas saimnieciskās lietas, notiek šādas izstādes, jo tā ir iespēja ieskatīties arī savā pagātnē un tradīcijās,” norāda Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Lia Mona Ģibiete. Tomēr speciāliste atzīst, ka ne visam var piekrist un pieejamā informācija jāizvērtē. It īpaši, ja esot vēlēšanās veidot savu tautastērpu. Izstādes ekspozīcija vēsta par tērpu vēsturi vairāku gadsimtu garumā. Bez papildu paskaidrojumiem viegli apmaldīties tautastērpu atšķirībās un līdzībās tik lielās laika vienībās.
Par Bārtu nav jāšaubās
Viens no zināmākajiem Grobiņas novada tautastērpiem nāk no Bārtas puses. Šodien tajā tērpjas ne vien Bārtas etnogrāfiskais ansamblis, bet arī dejotāji un dziedātāji no citiem Latvijas novadiem. “Ar Bārtas tautastērpu viss ir kārtībā un ar Bārtas folkloras sievām arī, bet skumji ir, kad Bārtas tautastērpā nāk ļaudis no Zemgales, Latgales, Vidzemes un tērpos ir izteiktas aplamības,” pamanījusi L. Ģibiete. Tieši Dienvidkurzemes tērpi, proti, Nīcas, Bārtas, Rucavas, ir ļoti populāri gan koristu, gan dejotāju vidū. Šais tērpos nav sarežģīti apģērbties, jo materiālu no dažādiem laikiem ir ļoti daudz. Svarīgi ir nejaukt šos periodus, nepārkārtot tautastērpa daļas, saglabāt katram laikam atbilstošo, norāda L. Ģibiete. Bārtas, Nīcas un Rucavas tērpu bagātība un krāšņums jūtami ietekmējuši arī tuvāko novada tērpu veidošanos. Daudz kopēja ir tērpu piegriezumos un apdarē ar brokāta, samta vai zīda lentēm. Bieži valkāja līdzīgas galvassegas – meitas ar pērlītēm un brokāta lentēm rotātus vainagus, bet sievas – ap galvu sēja lakatus vai valkāja cepures. Rotājās ar saktu čupām un kniepķeniem. Saktas mēdza spraust ļoti bagātīgi, gan rindās, gan vienu virs otras. Rotas bija ģimenes relikvijas, kuras glabāja no paaudzes uz paaudzi. “Mums liela daļa tautastērpu un rotu ir mantotas,” atklāj Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna. Viņas māmiņai ir vecmāmiņas tērps, sudraba saktas arī mantotas. G. Klievēna par Bārtas tautastērpa fenomenu min bārtenieku labo gaumi – melnā svārku daļa ļoti izceļ pārējās tērpa detaļas. “Paldies jāsaka kādreizējam ansambļa vadītājam Zigurdam Rukutam, kurš pats auda, izšuva kreklus un villaines darināja,” teic bārteniece. Viņa tautastērpu uzvelk gandrīz katru nedēļu un dara to ar lepnumu. “Mums ir tā iespēja, ka nav jābūt kā deju kolektīvam – visām vienādām, bet varam izrādīt tautastērpa variācijas, kas laika gaitā veidojušās,” norāda G. Klievēna. Tam piekrīt arī L. Ģibiete, sakot, ka tautastērps nav uniforma un variāciju ir daudz, bet galvenās iezīmes tomēr ir vienotas. G. Klievēna arī apskatījusi izstādi Grobiņas novada domē, un viņu samulsinājis vainags ar smalki izšūtajām pērlītēm. “Tādu Bārtai neesmu redzējusi,” teic bārteniece. L. Ģibiete norāda, ka tas ir Nīgrandes, Virgas puses vainags, kas turpat kaimiņos vien bijis.
Par maz ekspedīciju
Par izstādīto Medzes tautastērpu L. Ģibietei drošas pārliecības nav. “Ļoti jūtama Pērkones tautastērpa ietekme. Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas fondos ir ziņas par ņieburu no Tāšu puses, kas arī ir Medzes pagastā,” stāsta zinātāja. Tas ir ļoti raksturīgs Dienvidkurzemes lejasdaļā valkātajam. Medzes pusē nav notikušas vērienīgas etnogrāfu ekspedīcijas, kad iets no mājas uz māju, pētot un salīdzinot saglabātos tautastērpus. Kara un pēckara skarbie apstākļi senās vērtības nav saudzējuši.
Lielākais saglabātais krājums par Dienvidkurzemes tautastērpiem apskatāms Liepājas muzejā. Dienvidkurzeme ir bijušais Liepājas rajons, bet Liepājai vistuvākais ir Pērkones tautastērps, norāda L. Ģibiete. Tas ir labi saglabājies un bagāts ar vairākiem brunču un villaiņu variantiem. Tūlīt aiz Liepājas robežas ir gan Pērkone, gan Medze un tāpēc iespējama Pērkones tautastērpa valkāšana arī Medzes apkaimē. Viena no Grobiņas izstādē redzamajām villainēm ir ar Pērkonei raksturīgiem rakstiem. “Apgalvot, ka Medzē būtu saglabājušās īpaši atšķirīgas tērpa daļas, nevar. Viens eksemplārs vēl neliecina par kādai vietai raksturīgu tautastērpu. Tādiem spriedumiem vajadzīgi plašāki pierādījumi,” teic Kurzemes tautastērpu zinātāja. Līdzību Pērkones tērpam pastiprina sīkais brunču svītrojums, kam arī ir vairāki varianti. Par tiem strīdēties nevajag, bet doma, ka izstādītie brunči valkāti tikai Medzes pagastā, nebūs nopietna,” pārliecināta speciāliste.
Jāpēta dziļāk
Otra no Medzes nākusī villaine datēta ar 1930. gadu, un to nevar nosaukt par pārliecinošu pamatu. Tas tautastērpu vēsturē ir salīdzinoši jauns laika periods – ar izteiktu nacionālo romantismu, kad senos ornamentus bieži vien pārvērta izcakotos rakstos. Trīsdesmito gadu pārvērtības un “uzlabojumi” arī pieder vēsturei, bet tie neliecina par patiesajām latviešu tautastērpa vērtībām, kuras vērts kopēt un atdarināt,” strikta ir L. Ģibiete. Tautastērps bieži tika pakļauts modes uzplūdiem un radīts mākslīgā veidā. Par vienu villaini vēl nevar spriest kā par visam pagastam raksturīgu tērpa daļu. “Nosaukt to par Medzes tautastērpu es neapņemtos, un medzeniekiem, kas vēlas veidot sev tautastērpu, nevajadzētu pēc tā vien vadīties,” uzsver L. Ģibiete, kas pati ir medzeniece. Pirms izvēlas kāda novada tautastērpu, jāpēta dziļāk. Nereti cilvēkiem šķiet, ka vecmāmiņas tautastērps ir tas īstais, bet bieži vien tā nav, it sevišķi, ja runa ir par 30. gadiem. Tautastērpa vēsture ir daudz senāka. Diemžēl ne katrā vietā tā pietiekami saglabājusies.
“Tautastērpu gatavo vienreiz dzīvē. Tas ir dārgs un darbietilpīgs process. Svarīgi, lai tautastērpa valkātāja apzinās, ko velk mugurā un kādas liecības atstās aiz sevis,” uzsver L. Ģibiete. Ja ziņu par vietējo tautastērpu nepietiek, atliek skatīties tuvāko kaimiņu virzienā. Interesēties, meklēt, pārliecināties.
Šogad Liepājas muzejā darbu uzsācis tautastērpu informācijas centrs, lai interesentiem palīdzētu atrast un izprast savu seno goda kārtu un iespējami precīzāku izdotos darināt tautastērpu. “Esmu gatava palīdzēt atrast pareizo meklējumu virzienu un neapjukt kurzemnieku rakstu un košo krāsu dažādībā,” uz sadarbību, savu tautastērpu veidojot, aicina L. Ģibiete.
