Sasniegusi pensijas vecumu un palikusi bez dzīvesbiedra, Māra Šalajeva nonākusi it kā krustcelēs. “Nav ko sūnot, jāiet un jādarbojas,” viņa izvēlējusies ceļu, kas acīs iededz dzirkstelīti un sejā – neviltotu smaidu.
Jauna grīda jāiedanco
“No kurienes esmu nākusi, tur arī atgriezusies, šeit ir mana bērnība un jaunība,” teic Māra. Tadaiķu “Grimstos” dzīvojuši viņas vecvecāki un vecāki, mājai esot vismaz simts gadu. Māra interesējusies, bet līdz galam vēl neesot izpētījusi mājas nosaukuma izcelsmi, kam, iespējams, ir kāda saistība ar purvaino augsni un daudzajiem avotiem.
“Laika zobs” mājai nodarījis savu, arvien no jauna kas izejot no ierindas. Grūti un lēni man iet, Māra teic par ēkas remonta darbiem. Tiem naudu viņa atlicinot no ES platību maksājumiem. Vēl neizremontētā mājas daļa esot bērnu ziņā. “Arī tad, ja te nedzīvosiet, jums būs vieta, kur atbraukt,” Māra sakot meitai un dēlam un pretojoties viņu vēlmei māju pārdot. “Aizbraucu pie viņiem uz pilsētu, tur man ir labi, bet te ir desmit reižu skaistāk. Kaut arī esmu te viena, šo vietu saglabāšu. Nepārdošu. Vajag vietu, kas bērniem atgādinās par mani,” pauž “Grimstu” saimniece.
Meistari teikuši: kad ielikta jauna grīda, uz tās jādanco. Kad tā ielikta vienai istabai, Māra uzaicinājusi bijušos kaimiņus, draugus un mācījusi viņiem Eiropas dejas, ko pati tobrīd apguvusi. “Bet šajā es aicināšu “Saulespuķes”, lai danco uz nebēdu.” Tas noteikti būšot rudenī, kad Bunkas sieviešu klubiņa dalībnieces pulcēsies pie Māras uz šašlikiem no viņas audzēto aitu gaļas.
Nauda neaizstāj vidi
Māra kādreiz teikusi: ja palikšu viena, nemūžam šeit nedzīvošu. Bet dzīve piespiedusi, un nu skan secinājums: “Nekur nav tik labi kā šeit. Jādzīvo.”
No kalna, kur atrodas māja, paveras tāla panorāma. “Skats ir burvīgs. Lielie koki mani iedvesmo,” atzīst Māra. Tam klāt viņa liek savu skaistuma izjūtu, un, iebraucot sētā, plašumu papildina saimnieces rūpīgi veidotie stūrīši. Pat pussagruvusī kūts, veiksmīgi apzaļumota, izskatās kā elegants dekoratīvs elements.
“Man patīk skaistas lietas,” Māra pastāsta. Viņa beigusi Liepājas Mākslas skolu. Taču kā keramiķe nav darbojusies, vien kādu laiku skolā mācījusi zīmēšanu.
Pirms gadiem, kad daudzi braukuši uz Īriju, Māra smējusies: kad mana dzīve pagriezīsies par simtastoņdesmit grādiem, es arī braukšu prom un atgriezīšos ar naudu. Tad pienācis brīdis, kad meitas ģimene nostādījusi fakta priekšā: biļete ir nopirkta, tev jābrauc apciemot mazmeita. Labi tur jutusies kādu nedēļu, tad sapratusi, ka nauda viņai nespētu aizstāt dzīvi – kaut pieticīgu – savā vidē.
Dienu un nakti “Grimstu” sētā skan mūzika. Māra neslēpj, ka tā palīdz atvairīt bailes, kas viņā mītot no tās reizes bērnībā, kad sētas kokos iespēris zibens.
Kad kļūst skumji, Māra brauc uz Liepāju un dodas pie jūras. Pilsēta viņai mīļa, jo tur mācījusies un tur dzīvo abi bērni.
Dēlu apsveic angliski
“Es visiem saku: pagastā ir tādas iespējas, pasākumi par velti, ar transportu aizved un pārved atpakaļ sētā. Kāpēc gan neiet?”
Māra šogad iesaistījusies Bunkas pensionāru klubiņa projektā un mācījusies angļu valodu. Kad pirmajā nodarbībā bijis jāpastāsta, kāpēc grib to darīt, atjokojusi: “Esmu brīva meitene, man vēl jāsatiek mūža mīlestība. Un kāpēc lai viņš nebūtu anglis?”
“Ja smadzenes vēl strādā uz mācīšanos, tad tas ir jādara,” uzskata Māra. Dēlam dzimšanas dienā angliski nodziedājusi dziesmu par ēdelveisu un saņēmusi vērtējumu: “Super!”
Citkārt Māra pošas uz “Saulespuķu” saietu. “Tur es varu aiziet un savu sirdi izkratīt. Viņas man grūtā brīdī allaž bijušas klāt, mani pieņem tādu, kāda esmu. Es nemāku tēlot – ja man jāraud, tad raudu uz nebēdu, ja jāsmejas – tad smejos no sirds. Visu var panākt, ja apkārt ir cilvēki, kuri piezvana, saprot, iedvesmo. Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir daudz tuvu draugu, kuri neļauj novecot.”
Kājām ejot, var satikties
Māra ir gandarīta par pasākumu, ko pati organizējusi. Šovasar uz tikšanos aicinājusi klases biedrus, ar kuriem kopā pirms 47 gadiem beigusi Tadaiķu pamatskolu. Nolēmusi: “Kad tad, ja ne tagad? Vienam tikai vajag sabīdīt kopā, tad notiek viss pārējais.” Atbraukuši visi deviņi un arī skolotāja, kurai 77 gadi. “Zēni” ieradušies ar rozi katrai “meitenei” un torti. Tas bijis aizkustinošs notikums.
“Esmu svētdienas braucēja,” Māra teic par attiecībām ar automašīnu. Viņai labāk patīkot iet kājām – “var satikt cilvēkus, parunāties”.
Gan tēvs, gan vīrs kopuši bites, bet Māra no tām mukusi. Tagad griboties pašai darboties, lai arī no biškopības neko nesaprotot. Bites katru gadu aizejot postā, bet nākamajā pašas atkal sarodoties stropā un sagādājot saimniecei medu.
“Es lepojos ar to, ko daru. Tad var pārvarēt daudzas grūtības,” saka Māra.
“Vai tas nav laimīgs cilvēks, kuram ir divas rokas un kājas, kuram ir bērni? Es novērtēju to, ka varu smaidīt un priecāties, un cenšos nelaist klāt rutīnu.”
Atļaujas uzvilkt minisvārkus
“Kaut arī ir pensijas vecums, nevajag baidīties, bet iet un darboties,” iedrošina Māra. “Nav ko klausīties citu runās. Eju, kur mani aicina, un esmu laimīga. Es savos gados atļaujos aizbraukt uz Liepāju, uzvilkusi minisvārkus. Redzu, ka vienam otram tas nav pieņemami. Bet ja es pati jūtos tik lieliski, kam man viņu skatījums? Galvu augšā un uz priekšu!”
Mammīte teikusi, ka Māra piedzimusi laimes krekliņā, bet dzīve izrādījusies trauksmaināka. “Maldījos dzīves ceļos, klupu un kritu. Esmu sagādājusi galvas un sirdssāpes saviem vecākiem, bērniem un draugiem. Lai man piedod tie, kuri mani mīl!”
Ar vīru kopā nodzīvojusi 37 gadus, Māra tikai pieskaras pārdzīvojumiem, kādus ne katra sieviete uzņemtos nest. Vīra “gājienus” pēdējos dzīves gados viņa noraksta uz slimības rēķina. “Bet neko es nenožēloju. Kā bija, tā bija,” viņa samiernieciski saka. Nolikusi rūgto, kas dzīvē bijis, un paņēmusi to skaistāko. Kad vīrs nomiris, jutusies sagrauta. “Sāku rītos viscaur noberzēties ar dvieli, un tas fiziskajai veselībai daudz palīdzēja,” Māra atklāj un spriež, ka šo pārtraukto nodarbi vajadzētu atsākt.
“Skrēju, maldījos, bet dzīve noliek savā vietā. Esmu atgriezusies vietā, kas man ir ļoti mīļa, te man ir paradīze. Nekur nav tik skaisti kā te. Kamēr varēšu, te dzīvošu.”
