(1. turpinājums. Sākums 12. augusta numurā)
Pēkšņi no domas, ka blakus sēž pavisam svešs vīrietis, sāka viegli purēt rokas un kājas. Visticamāk, ar laika nobīdi asinīs sāka izstrādāties adrenalīns, kurš beidzot reaģēja uz šāvakara satraucošajiem notikumiem.
Lai sevi nenodotu, es nekavējoties iedarbināju dzinēju un iekrampējos stūrē. Siekalas norijot, kaklā noguldzēja tik skaļi, ka pati sabijos, taču ceļabiedrs to laikam neievēroja.
– Atpakaļceļu atceries? Varbūt ieslēgt navigāciju? – viņš lietišķi piedāvāja un grozījās, pūloties saskatīt, uz kuru pusi mums jāgriež.
– Nu ieslēdz! – piekrītoši pamāju, cerēdama, ka nosvērtā tantes balss nomierinās, radot sajūtu, ka “slēgtā telpā” neesam divi vien.
Arī harmoniskā motora rūkoņa un liegā nakts noskaņu mūzika radio ļāva pieklusināt trauksmes signālus.
Daži klusi knikšķi, un ieilgušo pauzi pārtrauca simpātiskā norāžu ierunātājas balss: – Pagriezieties braukšanai pretējā virzienā! Un pēc desmit metriem nogriezieties pa labi!
Es ievietoju kloķi ātruma pārslēgšanai atpakaļgaitā un lēnām atlaidu kāju no sajūga pedāļa, cenzdamās domāt vien par ceļu satiksmes noteikumiem. Kā visu laiku mani joprojām nepameta sajūta, ka ikviens, kuram nākas sēdēt man blakus, vērtē manu braukšanas prasmi. Un, tieši kā uzminējis to, pasažieris ieprasījās: – Cik gadu stāžs tev ir?
Man uztraukumā nosvīda plaukstas, un es ar mokām izstostīju: – Seši! – lūgdamās Visu Augstākajam, lai tikai tagad nepieļauju kādu liktenīgu kļūdu.
Taču bažām acīmredzot nebija pamata – iekārtojies ērtāk sēdeklī, puisis atzina: – Tu brauc patiešām labi! Godīgi sakot, neticēju, ka tu tai šaurajā vietā izgrozīsies, – viņš smaidot noteica, un es atviegloti uzelpoju, ka par viņa šaubām nezināju agrāk. Tad noteikti būtu nostrādājusi kādu blondīnisku gājienu manevrējot.
– Paldies! – atturīgi pasmaidīju.
– Parasti, kad esmu iešāvis, – blakussēdētājs pēc mirkļa atsāka sarunu, – mani sieviete pie stūres nepārliecina. Raustos kā tāds puņķis uz drāts! Bet ar tevi jūtos droši!
Es atkal mulsi pateicos. Nesapratu, vai puisis noskaņojies uz draudzīgu tērgāšanu vai arī mēģina man piecirst, izsakot komplimentus. Lai nu kā būtu, šīs abas versijas mani šovakar apmierināja, jo sen nebija runāts ar tik patīkamu pretējā dzimuma pārstāvi. Šis secinājums savukārt lika atcerēties kādu anekdotisku atziņu: “Savs vīrietis, kad iedzēris, tāds muļļa! Bet nepazīstams – tik simpātisks un interesants!”
Klusībā pie sevis iesmaidīju par to un gandrīz vai sāku saskumt, ka, braucot pa tukšajām ielām, pilsētas centrs tuvojas tik strauji.
– Kur tieši tev vajag? – es jautāju, beidzot izturēdamās tikpat brīvi, taču atbilde lika manam mugurkaulam nostiepties kā stiegrai lokā.
– Hoteli Baznīcas ielā zini? Braucam uz turieni!?!
Šīs viesnīcas pieminēšana mani izsita no līdzsvara tik ļoti, ka es pat nepiefiksēju, kādā intonācijā skanēja otrs teikums – vai tas bija lūgums nogādāt viņu minētajā adresē, kuras tuvumā puisis, iespējams, dzīvo, viņš tajā viesu namā ir apmeties vai arī man tika izteikts piedāvājums nakti turpināt iestādē, kurā pati savulaik biju strādājusi un tāpēc zināju, kāda publika tur apgrozās. Ja ielu pēkšņi kāds piedāvātu pārdēvēt, tad “Grēcinieku” būtu īstais variants, ko tai dot. Tik daudz laulības pārkāpēju un mīlas priesterieņu kā tur es droši vien visā dzīvē nesatiktu, ja nebūtu šīs prieka – atvainojos! – viesu mājas recepcijā pastrādājusi trīs mēnešus. “Lēti un bez trokšņa!” bija moto, uz kura savu peļņu balstīja šis uzņēmums, taču man likās, ka iebraucēji lielākoties uzķeras uz vārdu “lēti” – ja stundu taksi sarēķināja uz visu nakti, izdevumi sanāca tikai nedaudz mazāki kā prestižās četrzvaigžņu viesnīcās. Taču klusi (biezo sienu dēļ!) tur tiešām bija! Un samērā mājīgi arī! Bet nu tā slava!
– Riskējot kļūt par pilnīgu nekauņu, drīkstu tev vēl kaut ko palūgt? – smaidīgais pasažieris pēkšņi atkal lika man satrūkties.
Iztēlojoties, ka puisis vēlas intīmpakalpojumus, jutu, ka noraso mugura. Labi, ka tobrīd stāvējām pie luksofora – varēju piespiest drebelīgo pēdu grīdai un saspringusi gaidīju, kāds būs turpinājums tik intriģējošam iesākumam.
– Zinu, ka jums ir putnu novērošanas tornis ezerā. Nevari mani uz turieni aizvest?
Tāds piedāvājums mani apstulbināja. – Tu esi jocīgs? – paspruka negribot, un par tik netaktisku izlēcienu es sāpīgi iekodu sev lūpā.
– Mazliet! – puisis smaidot paraustīja plecus. – Gribēju aiziet pa dienu, bet nesanāca. Iedomājos, ka tā varētu būt inčīga vieta pilsētā.
– Neesmu bijusi, – atzinos, prātodama: ja jau reiz viņš ir iebraucējs Liepājā, var būt, ka viņam tas patiesi šķiet saistošs objekts. Bet nakts laikā!?! Vai viņš mani cenšas izjokot?
– Tu zini, kur tas ir? – nodoms tomēr izklausījās nopietni teikts.
– Jā! – prātīgi novilku.
– Aizbraucam? Tikai uz īsu mirklīti! Es rīt no rīta, tas ir, jau šodien, braucu prom. Gribēju apskatīt. Aizvedīsi?
– Nu labi! – bažīgi piekritu, cerēdama, ka tas tornis nav dikti dziļi ezerā. Pagrūti iztēloties, ko no tā varētu redzēt naktī. Droši vien pilsētas gaismas un neko vairāk. Putnus jau pilnīgi noteikti ne. “Bet, ja tu tā vēlies, ornitolog, varu aizvest – nakts ezerā noteikti ir romantiskāk nekā bordelis,” pie sevis smīnot, domās apcēlu blakussēdētāju.
Lauku ielas gals, kas izbeidzās pašā ezera krastā ar minēto taku kā turpinājumu, sagaidīja mūs patumšs un kluss, radot sajūtu, ka atrodamies ārpus pilsētas. Vienīgās skaņas, ko saklausījām, izkāpuši no auto, nāca no dabas – sisināja cikādes un kaut kur niedrēs prīkšķēja pīles.
– Tu takšu pavadīsi mani, lai dzērumā nepārkrītu pār bortu? – puisis nevainīgi aicināja, pastiepjot pretī plaukstu, un pēkšņi es iedomājos, cik brīnišķīga būtu šāda pastaiga divatā pa šauru laipu pretī izgaismotai mēness taciņai! Tomēr roku dot pakautrējos. Galu galā neesam nekādi randiņotāji, bet pilnīgi svešinieki!
Visu ceļu līdz tornim gājām klusēdami.
Lai gan pilnmēness spīdēja jo spoži, tā pakājē puisis tomēr atkal izmantoja savu telefonu, lai paspīdinātu ceļu augšup pa kāpnēm. Te gan ļāvu satvert savu plaukstu, iestāstot sev, ka atbalsts vairāk nepieciešams līdzgājējam nekā man. Līdz vietai, kur iesniedzās divstāvu koka konstrukcija, apkārt nepletās ūdens klajs, bet arī pārvelties pāri margām dūņu zampā varētu būt bīstami. Turklāt man nebija pārliecības, ka puisis spētu nokļūt atpakaļ uz laipas saviem spēkiem, lai gan aizvien vairāk šķita, ka promiļu viņa asinīs vairs nav ne tik daudz, cik melns aiz naga. Kopš bijām nogādājuši mājās pamatīgā skurbulī esošo bāra apmeklētāju, šis vispār likās skaidrāks par stikliņu. Bet nez kāpēc tas manī bažas neviesa. Sen nebiju pavadījusi laiku vīrieša sabiedrībā, tālab gandrīz vai alku to paildzināt. Pieķēru arī sevi prātojam, vai manas domas šajā naktī nav daudz “neķītrākas” par nejauši sastaptā kompanjona. Nez vai kurš katrs laistu garām izdevību, kad atrodamies “nekurienes malā” divi vien, romantiskas mēnesgaismas apspīdēti, piedevām tik tuvu, ka jutu siltumu strāvojam no viņa ķermeņa. Ideāla atmosfēra, lai ļautos vismaz kvēlam…
No domas par skūpstu jutu, ka saļogās ceļi. Taču puisis man blakus tikai stāvēja nekustīgs un vērās tālumā, dziļi velkot plaušās spirgto, mazliet pēc trūdiem dvakojošo gaisu.
– Dievīga smarža! – viņš pēkšņi noteica un kā atmodies no sapņa noskurinājās. – Paldies par ekskursiju! Tas nu būtu paveikts!
Pēc naksnīgās pastaigas aizvedu viņu uz hoteli Baznīcas ielā.
Lai cik tas paradoksāli šķistu, man vēl negribējās šķirties. Un arī puisim acīmredzot ne, jo viņš jau labu laiku kavējās izkāpt. Bet atvadu vārdi nenāca ne pār manām, ne viņa lūpām.
Kad pēc brīža man uzmācās gara un neapspiežama žāva, blakussēdētājs beidzot sarosījās. – Tu laikam neparedzēji, ka šonakt gulēt tik drīz netiksi!?
– Neparedzēju gan, – piekrītoši pamāju.
– Bet bija jautri!
– Diez vai “jautri” ir īstais apzīmējums, – iesmaidīju. – Tik daudz adrenalīna sen nebiju ķērusi. Bet reizēm laikam der piedzīvot ko neikdienišķu un… ekstrēmu.
Puisis uzjautrināts piekrita, bet tad, kļuvis pavisam nopietns, nokremšļojās un, pamājis ar galvu uz viesu nama pusi, cieši skatoties sejā, ievaicājās: – Uzaicināt tevi iekšā būtu pārāk ekstrēmi?
– Būtu gan, – steigšus iebildu, kaut arī šādu vakara noslēguma iespēju biju pieļāvusi. Spert savu kāju šajā iestādē, pat neņemot vērā, ka reiz esmu tur strādājusi, būtu kas neiedomājams! Lai cik ļoti patiktu kāds zēns, nevajag uzreiz, pirmajā randiņā, lēkt pie viņa gultā, arī man, tāpat kā ne vienai vien, bija iemācījusi mamma, piebilstot, ka sava vērte jāzina un goda latiņa jātur augstu. Mums šis nebija pat randiņš! Ne es viņu pazīstu, ne zinu, ko no tāda gaidīt. Līdzšinējā nevainojamā izturēšanās varēja būt tikai slazds lētticīgu muļķīšu ķeršanai – tā es sev iestāstīju.
Bet puisis kā vīlies noteica: – Nu, labi. Tādā gadījumā paldies par vakaru! Tas bija interesants! Visu labu! – un izkāpis aizcirta durvis.
•••
– Vēl jau debesīs vēja dziesma skan, zelta mēness ceļā mirdz. Vēl ar tevi tā kopā jābūt man… Zelta mēness, zelta sirds… – uzgriezusi radio skaļuma pogu līdz galam, auroju līdzi “Līviem” un, roķīgā ritma uzmundrināta, traucos mājup, lai pēc nogurdinošās dienas galvaspilsētā ātrāk varētu atlaisties savā dīvānā pie televizora.
Šoseja šajā laikā bija patukša – tālredzīgi biju izbraukusi no Rīgas kādu brītiņu pirms sastrēgumstundām. Tad nu uz ceļa varēju justies brīva kā vējš. Ja vēl spīdētu saule un man būtu kabriolets – būtu laime pilnīgā.
Uzmetu aci pulkstenim. Pusseši! Un aiz muguras jau teju pusceļš, kamēr citi tagad tikai sēžas savos auto, lai garas minūtes elpotu izplūdes gāzes, virzoties pa metropoles ielām gliemeža cienīgā ātrumā.
“Bet es jau drīz būšu mājās!” domās priecīgi gavilēju un maigi tuvināju labo pēdu grīdai, spidometra strēlei draudīgi pašķiebjoties uz atzīmes “120” pusi.
Pēkšņi atpakaļskata spogulī nozibsnīja zilsarkana atblāzma. Tad vēlreiz. Un vēlreiz! Un tad jau arī skaļrunī atskanēja aicinājums apstāties.
Jutu, ka mugura pārklājas aukstiem sviedriem.
– Ak dievs, cik laiks ātri iet! Ver savu pulksteni ciet… – Grodums pilnā rīklē ķērca, pastiprinādams situācijas dramatismu.
Es aši atlaidu gāzes pedāli, ieliku ātrumkloķi neitrālajā pozīcijā un pēc iespējas lēzeni spiedu grīdā bremžu sviru, manīdama, ka pēda virs tās drebelīgi vibrē. Ar tikpat nedrošu roku es nogriezu klusāk radio, kas vēlēja iet vēlreiz iemīlēties, un pie sevis paironizēju: “Īsti atbilstoši!”
Satraukumā sirds lēca ar pārsitieniem, un es prātoju, vai nesākt raudāt, lai kārtības sargus iežēlinātu. Galu galā sešu gadu laikā šī man bija pirmā satiksmes noteikumu pārkāpšanas reize (pirmā, kurā tieku pieķerta!).
Apstādinājusi auto šosejas malā, atrullēju lodziņu un, vainīgi galvu nodūrusi, gaidīju pienākam bargo soģi.
“Pirms kaut kas notiek atkārtoti, tas notiek pirmo reizi!” galvā dzirdēju dunam savas bijušās kolēģes spārnoto teicienu un klusu lūdzos, lai tiktu cauri ar brīdinājumu. Vainīga jau biju, bet nu tik ļoti negribējās sasmērēt papīrus… “Un tad vēl naudassods! Cik tas tagad būs? Nesen taču atkal pacēla summas!” novaidējos, un vienā acī patiešām sariesās asara.
Lai “sāpīgo” procedūru paātrinātu, es aši paņēmu somu un sāku tajā vandīties, meklējot maku. Tas vismaz noslēpa roku trīci.
– Labdien! Satiksmes uzraudzības rotas vecākais inspektors Toms Verbickis! Jūsu dokumentus, lūdzu! – dzirdēju sakām pienākušo likumsargu, un tā balss man nez kāpēc šķita pazīstama.
Pagriezos pret runātāju un pārsteigumā gandrīz zaudēju valodu. Pie manas “mazdas” noliecies stāvēja tās trakās nakts čalis, ar kuru kopā bijām braukuši uz Karostu un pēc tam uz putnu novērošanas torni Ezerkrastā. Nu gan negaidīta satikšanās!
– Labdien! – mulsi atņēmu sveicienu un automātiski pasniedzu tiesības un tehnisko pasi, kuras pa to laiku biju izķeksējusi no maka.
Viņš smaidīdams tās paņēma.
– Un kur tad mēs tā lidojam… – puisis iesāka un, ielūkojies papīros, kā man likās, uzvarošā priekā nobeidza: – Eva Valeiko?
Nojautu, ka jautrā nots balsī ieskanas, jo viņš tikai tagad uzzinājis manu vārdu. Tāpat kā es viņējo. “Kāds tas bija? Ak, jā, Toms. Toms Verbickis!” Tovakar tā arī netikām to noskaidrojuši. Dīvaini, vai ne?
– Uz raganu sabatu, – atteicu, cerēdama, ka pazīšanās nostrādās un puisis mani tūliņ atlaidīs, izsakot vien mutisku aizrādījumu turpmāk ātrumu nepārsniegt. Varētu jau apelēt pie viņa sirdsapziņas un atgādināt par Liepājā “sniegtajiem takša pakalpojumiem”, taču, ņemot vērā, ka mūs novēro viņa pārinieks otrajā mašīnā un varbūt pat drošības kamera, nez vai policists maz drīkstēja ielaisties garākās sarunās, kas neskar likumu un noteikumu ievērošanu.
Turpinājums sekos.
