(3. turpinājums. Sākums 12. augusta numurā)
Koridorā Toms palīdzēja novilkt mēteli, un es griezos, lai tā piedurknē iestūķētu šalli, kad sabadījos ar viņa pieri – pēc puiša dziļās ieelpas secināju, ka viņš atkal mani “apošņā”.
– Tavā aromātā ir kaut kas tāds… – Toms noteica un ar smaidu centās taisnoties: – Es laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijis suns… Piedod!
Tas bija tik smieklīgi, ka nenoturējusies iesmējos.
Nākamais kadrs – īss acu skats un… Nezinu, kurš kuram paliecās pretī, bet mēs saskūpstījāmies. Lēni, maigi un neaptverami kaislīgi!
Kaut kur kaimiņos skanēja “Prego” puišu “Melanholiskais valsis”, un mēs sākām šūpoties tā ritmā, neatraudami lūpas viens no otra.
Kā es palieku bez kleitas, no prāta ir izkritis. Atceros, ka nočukstēju: – Man vajadzēs naktskreklu.
– Ko tad? – puisis kā pārklausījies pārjautāja, un pirksti, kas knibinājās gar krūštura aizdari uz muguras, pierima.
– Naktskreklu, – mulsi atkārtoju, no kauna gandrīz zemē līzdama. Ko citu man bij’ teikt, ja nejutos ērti, domājot, ka tūliņ atradīšos viņa priekšā pilnīgi plika?
– Tu pati esi jocīga, – Toms mīļi pazobojās, atgādinot, ka reiz tā biju nosaukusi viņu, un, novilcis savu bezpiedurkņu kreklu, maigi pārslidināja to maniem pleciem, gaisā uzvēdījot tik vīrišķīgam aromātam, ka galva sareiba! Es atbrīvoju rokas no jauniegūtā apģērba gabala un, līdzsvaru meklēdama, ar plaukstām atspiedos pret puiša kailo krūtežu. Tā bija karsta un tik gluda, bez nevienas spalviņas, kā uzstiepta uz atlētiskā stāva. Ar nagiem viegli pārbaudīju, vai tā neieplīsīs zem spiediena.
Nākamajā mirklī Toms saņēma rokas zem mana dibena un pacēla gaisā, joprojām neatraujot lūpas no manējām. Jutos viegla kā pūciņa.
Viņš aiznesa mani uz istabu un atguldīja dīvānā, pats iekārtodamies blakus. Skūpsts turpinājās.
Vienu brīdi es iedomājos, cik stīva būtu situācija, ja mēs, kā mazpazīstamiem ļaudīm klājas, piesardzīgi būtu apsēdušies blakus uz dīvāna. Par ko gan mēs būtu runājuši? Toties tagad atrašanās tik tuvu – vienam otra auguma līkumā – šķita tik dabiska un organiska! Un reizē tik nevainīga kā vidusskolas laikā, kad jaunieši ļaujas maigumam, viens otra apmīļošanai, nenolaižoties līdz “zemākajam stāvam”.
Taču drīz vien pienāca brīdis, kad puiša karstā roka gar cisku paslīdēja zem mana “naktskrekla” un, viegli skarot gūžu, apstājās bedrītē virs astes kaula, maigi glāstot stringu mežģīņoto trīsstūrīti. Tā it kā gaidīja atbildi, vai drīkst turpināt, kamēr lūpas pārstaigāja jutekliskākās vietas uz mana kakla.
Ja negribēju iet tālāk, šis bija īstais laiks apstāties. Taču es biju kā izslāpusi! Dodot zīmi, ka esmu gatava, izliecos stīgrajam augumam vēl vairāk pretī un pašķīru ceļus, ļaujot vienai puiša kājai ieslīdēt starp manējām, kamēr turpinājām kaislīgi skūpstīties.
– Vai tu lieto kādas tabletes? Vai ko citu?– Toms jautāja kaut kad vēlāk, laikam pēc tam, kad bija atbrīvojis mani no niecīgākā apģērba gabala. Un es atceros, ka pie sevis gluži vai lūdzos, kaut jel kavalieris būtu padomājis par kontracepciju manā vietā, jo nez vai kāds no mums tagad gribētu palikt pusceļā. Par laimi, tam nebija jānotiek.
Brīdis, kad vīrietis, ietērpis savu draudziņu lateksa “mētelītī”, ielauzās manī, bija drausmīgi neveikls un sāpīgs, kā vēlreiz nevainību zaudējot, tomēr tik patīkams, ka es labsajūtā nekautrējoties skaļi vaidēju, kā parasti nemēdzu darīt…
Tālākā notikumu gaita apziņā atkal jau nedaudz izplūdusi. Neatceros, cik bieži mēs to atkārtojām, bet ikreiz, kad rāmi dusējām viens otram blakus un klusējot zīmējām ģeometriskas figūras un līnijas uz otra krūtīm vai vēdera, šķita, ka organismam vēl nav gana.
Dažu brīdi man šķita, ka īsti normāli tas nav, ka vajadzēja vispirms vienam otru tuvāk iepazīt, bet bija tik labi tāpat, ka visi vārdi šķita lieki. Un es pat ne reizes nepajautāju sev: “Un kas tālāk?” Nebija svarīgi, vai mums tagad būs attiecības no attāluma vai arī tikai šī nakts. Pirmo reizi mūžā es izbaudīju mirkli! Tik neizsakāmi skaistu kā romānos!
Tomēr no rīta, vēl pirms saullēkta, kad pamodos, es nobijos no notikušā un tā, kas varētu sekot, ka izslīdēju no gultas, aši apģērbos un, atstājot Tomu saldi guļam, izlavījusies laukā, atradu savu “mazdiņu” un devos māju virzienā.
Kad, braucot prom no Saldus, lēnām prātā sāka ataust kadri no aizvadītās nakts un adrenalīns pārpludināja ķermeni, es jutu, ka apziņa aizpeld no ceļa un vairs nekontrolēju, kas notiek apkārt.
Drošības nolūkos piestāju šosejas malā, lai nomierinātos. Nebija ne jausmas, kā rīkoties. Pieklājība būtu prasījusi atstāt vismaz zīmīti. Varbūt aizsūtīt SMS? Bet ko rakstīt? Ja jau biju aizlaidusies, tātad jutos ko noziegusies. “Ha! Noziedzniece, kas padevusies likumsarga valdzinājumam! Un vispār – kas tā man ir par vājību uz formastērpiem? Es tak Tomu pat nepazīstu, neteiktu arī, ka mani būtu savaldzinājis viņa izskats – parasts puisis, tik vien kā labā fiziskā formā, pieklājīgs un smaidīgs… Bet varbūt atslēgas vārds ir “drošība”?” Ne ar savu pirmo puisi – uniformēto jūras kapteini, ne otro – uzvalkoto baņķieri – es nebiju jutusies pa īstam droši!
Pirmais, Tālis, bija patoloģisks melis. Kaut arī dievojās par uzticību, pamanījās mani aplipināt ar hlamīdijām. Divreiz gada laikā! Tieši tajos mēnešos, kad pats bija pārbraucis no reisa mājās – to nu nekādi nevarētu saukt par sakritību, kā viņš gribēja iestāstīt!
Otrs, Druvis, savukārt nepamatoti pārmeta neuzticību man. Viņam aizdomīga šķita katra mana aizķeršanās darbā vai kur citur. Sākumā viņa gādība, sagaidot mani pie darba, likās patīkama, tāpat zvani, kad biju devusies izbraukumos – šķita, ka viņš tikai uztraucas par mani, jo, pirms kļuvu par tirdzniecības aģenti, kādu laiku pēc tiesību iegūšanas nebiju sēdusies pie stūres. Kad pāris reižu Druvis pieteicās braukt līdzi, lai it kā pārliecinātos, ka autoskolā mācīto neesmu aizmirsusi, man jau likās, ka draugs nomierināsies, taču ne. Kad inventarizāciju dēļ aizkavējos ilgāk te vienā, te otrā tirdzniecības vietā, viņš vismaz reizi mēdza piezvanīt uz veikala parasto telefonu, it kā pārbaudīdams, vai tiešām atrodos tur, kur esmu teikusi. Pēc darba pabeigšanas man teju viss mājupceļš bija jāvada ar viņu telefonsarunās (viņš pat man uzdāvināja auto “brīvroku” sistēmu). Kad iebildu, ka runāšana novērš uzmanību no satiksmes, viņš smalki izkalkulēja, cik laika man jāpavada ceļā, un nedod dievs, ja gadījās kaut kur aizkavēties! Uzreiz zvans uz auto: kur esi, pēc cik minūtēm būsi? Es ilgi sevi pārliecināju, ka tās ir tikai rūpes par manu drošību, jo vēlas vakara un nakts stundas tiešām nav laiks, kad jaunai meitenei vazāties apkārt… Taču kontrole sāka izpausties, arī mājās esot. Druvi allaž interesēja, kas man zvana. Drīz vien sākās pārmetumi, ka es par biežu zvanos (Rīgas draudzene tieši tobrīd šķīrās no vīra, un viņai bija vajadzīgs mans atbalsts!). Pāris reižu pat pieķēru draugu ar manu telefonu rokās, bet viņš taisnojās, ka tikai skatījies, cik pulkstenis (mans telefons vienkārši gadījies tuvāk pa rokai).
Punktu šīm attiecībām pielika kāds pārpratums, kas apliecināja: lai ko teiktu es, Druvis man netic un, vairs pat nepārbaudījis, turpina malt savu “tu mani nemīli, tev noteikti ir kāds cits”. Pēdējo dusmu lēkmi, ko pieļāvu, un apvainojumus neuzticībā bija izprovocējis draudzenes Andras dēla zvans. Kristaps bija zvanījis no mammas telefona, lai pakonsultētos ar mani, pēc izglītības – matemātikas skolotāju, par kādu mājasdarbu, bet paspējis pateikt tikai “labvakar”, kad savienojums pārtrūcis. Puika nospriedis, ka šobrīd nevaru runāt, un licies mierā (tā man nākamajā dienā atstāstīja Andra), bet mans Druvis, kurš, nez kādu motīvu vadīts, pirmo reizi bija atļāvies atbildēt uz maniem telefonzvaniem, pusaudža aizlauzto balsi noturēja par pieaugušā un gluži negaidot izsecināja, ka pieķēris mani “nozieguma vietā”. Aizdomas bija pastiprinājis fakts, ka telefona adrešu grāmatiņā draudzenes privāto numuru tiku saglabājusi kā “Andrīc”, lai nejuktu ar viņas darba telefonu, kuram tika piešķirts apzīmējums “Andra D” – burtu D Druvis, pārbaudot katalogu, automātiski bija noturējis par uzvārda pirmo – viņa tiešām ir Dārziņa! – un nospriedis, ka Andrīc noteikti ir kāda vīrieškārtas persona, proti, mans mīļākais!
Tobrīd par šo “ķēdīti” es pat nenojautu un no Druvja ārdīšanās izlobīju vien to, ka viņš sajaucis telefonus un, tikai izdzirdot klausulē sveša vīrieša balsi, sapratis, ka zvana ne viņam (nezinu gan, kā var sajaukt, ja melodijas zvaniem mums atšķirīgas, un kālab tā, nometot klausuli, jāreaģē uz svešu “labvakar”, ja reiz domājis, ka tur pie auss savējo – viņam taču tikpat labi būtu varējis zvanīt kāds nepazīstamais). “Seksuāli piesmakušais”, kā viņš to noraksturoja, “labvakar” bija iesvēlis manā puisī sātaniskas aizdomas, ka es viņu krāpju ar kādu Andri, un dusmas tā aptumšoja prātu, ka viņš pat neļāva man noskaidrot, kas noticis – laida telefonu pret sienu, ka tas sašķīda “reizinātājos”. Tālākais atgādināja bezgaumīgu ķīviņu “itāliešu stilā” – viņš kliedza, atceros, ka pret grīdu sašķīda šķīvis, pēkšņi “ieroču arsenālā” uzradās neskaitāmi it kā apliecinājumi manai neuzticībai – gājiens uz kino un teātri bez viņa, aizdomīgi tālu atbīdīts auto sēdeklis un divdomīgi smaidi visur, kur gājām kopā. Slimīgu iedomu pārņemtajā galvā nebija ne grama saprāta dzirksts. Un es vienkārši pagriezos un aizgāju.
Visu nakti noriņķoju pa pilsētu savā “mazdiņā” un mājās atgriezos tikai astoņos rītā, kad Druvis jau bija devies uz darbu. Savācu savas nedaudzās mantas (dzīvokli īrējām kopā, līgums bija uz drauga vārda, bet mēbeles lielākoties – izīrētāja) un pārcēlos atpakaļ pie tantes, mammas māsas, kura izmitināja mani gan tad, kad atnācu studēt uz Liepāju, gan kad izšķīros ar Tāli.
Austrastante allaž brīnījās, kā gan es pamanos iekrist šādu vīriešu tīklos. Vainīga laikam esot mana paļāvīgā daba. Vajagot būt sevišķi uzmanīgai ar tiem, kas paši pievērš uzmanību un pārāk neatlaidīgi aplido. Jo ātrāk tie iegūst kāroto, jo vairāk iespēju, ka ar laiku zaudēs interesi vai pat savu mednieka instinktu apmierinās citur. “Kamēr tu pati esi situācijas noteicēja un turi puisi nedaudz atstatu, tikmēr šķieti viņam saistoša,” – tādu dzīves mācību bija apguvusi Austrastante. Un, lai gan pati sevi sauca par “rūdītu vecmeitu”, ne bez lepnuma uzsvēra, ka vīrieši joprojām spieto viņai apkārt kā bites… Taču nevienam viņa netika ļāvusi kļūt par to īsto un vienīgo – turēja pa gabalu un ļāva izpausties katram. Tantei bija solīds kungs, ar kuru iet uz kino un teātri, tad bija sena skolas laiku draudzība ar deju partneri, kurš viņu veda uz ballēm, un pāris seniori, ar kuriem viņa īsināja laiku pastaigās gar jūrmalu vai devās tuvākos un tālākos ceļojumos. Viena “mīlestība” viņai bija pat Vācijā, kurp pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa ik gadu devās, kā pati teica, atminēties jaunību – abi ar Johanu bija iepazinušies kādā spartakiādē Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā Bonnā, kur Padomju Savienības studenti ieradušies pārstāvēt plašo tēvzemi vieglatlētikā; starp abiem jauniešiem tur uzplaukušas jūtas, kurām gan bija lemta nākotne vien vēstuļu sarakstē; ar laiku jaunības trauksme noplakusi un aizraušanās pārtapa sirsnīgā draudzībā (Johans pat tika aicinājis Austru uz savām kāzām un pēc tām par tantes labākajiem draugiem kļuva abi Šterni)…
Varbūt Johana dēļ neviens no mammasmāsas draugiem nebija ticis tālāk par dzīvokļa slieksni vai – labākajā gadījumā – virtuvi, kur viņi šad tad mēdza malkot dārgu konjaku un pīpēt īstus Kubas cigārus. Nebiju droša, vai tante savā pārliecībā “turēt atstatu” maz zināja, kas ir sekss, bet šķiet, ka viņai jau tāpat baudu netrūka. Un pēc šīs nakts piedzīvojumiem es jau atkal viņai būšu sagādājusi vilšanos… Vai varbūt tomēr ne? Man tagad ir visas iespējas turēt Tomu pa gabalu. Gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Ja vien, protams, neesmu jau ieguvusi ķeksīti “dabūta” kārtējā vīrieša iekarojumu sarakstā un viņa interesi zaudējusi.
“Diez Toms jau pamodies un pamanījis, ka manis nav?” prātoju, minēdama, vai viss beigsies. Mums taču viss bija citādi! Satikšanos un vēl jo mazāk attiecības nebijām plānojuši. Neviens nevienu nelenca, neaplidoja. Un tomēr bijām nonākuši līdz gultai… Bez solījumiem un saistībām! Taču tieši šā iemesla dēļ arī biju aizlaidusies no viņa. Tālab, ka baidījos, kādus secinājumus nesīs rīts. Ka pati nezināju, ko vēlos – atstāt to kā jautru dēku ar iespējamiem tikpat “bezatbildīgiem” turpinājumiem laiku pa laikam, īpaši neplānojot. Vai arī dzirdēt atzinumu, ka šis notikums ir kas īpašs, ka tas neticamā kārtā savedis kopā divas mīlēt alkstošas sirdis, kuras nu meklēs visas iespējas, lai laiku biežāk varētu pavadīt kopā. Uz mirkli pat iešāvās prātā doma, ka es mierīgi varētu pārcelties. Cik tad ilgi mitināšos pie tantes? Savu darbu varu darīt, arī dzīvojot Saldū – tā pat būtu izdevīgāk – atrodoties reģiona centrā, vieglāk uzturēt saikni starp veikaliem Kurzemē un Rīgu.
Turpinājums sekos.
