(5. turpinājums. Sākums
12. augusta numurā)
– Turpinām! Virzi roku no pleca uz krūtīm! Saņem labo krūti plaukstā! Viegli saspied!
Jutu, ka man no šīs rotaļas sākt degt miesa. Un aizvien vairāk savā varā pārņēma sajūta, ka zem segas neesmu viena.
– Tagad to pašu ar otru krūti! Nesteidzies! Rāmāk! Es dzirdu, ka sirds sitas par strauju…
Kā nu ne? Tā jau draud izlēkt pa muti. Pirmo reizi piedzīvoju KO TĀDU!!!
– Du-dun! Du-dun! Du-dun! – Toms lēni atkārtoja, acīmredzot demonstrēdams vēlamo ritmu, bet manā ķermenī viss pulsēja vismaz desmit reižu ātrāk.
– Neaizmirsti par elpošanu! Dziļa ieelpa. Ilga izelpa, – klausulē “šalca” nākamās norādes. – Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ideāli! Tagad pārbaudām siltumaukstumjutības pogas jeb reljefu indikatorus!
– Ko tad? – es iesmējos, nesaprazdama, par ko viņš runā.
– Siltum-aukstum-jutības pogas! – doktors atkārtoja pa daļām. – Pavirpini starp īkšķi un rādītājpirkstu vienu! Tad otru! Un atkal pārbaudām sirdsritmu un stabilizējam elpošanu!
Kaut kāda mana saprāta daļa uz brīdi iedomājās, ko šādu “pavēļu” pildīšana liecina par mani vīrietim, kurš mani praktiski nepazīst kā cilvēku. Vai neesmu viņa acīs tikai trauks, ko viņš piepilda ar savu saturu, neņemot vērā to, kas tajā jau iekšā? Nākamajā mirklī man iešāvās prātā, vai Tomam šādu “eksperimentālu izmeklējumu” bijis daudz vēl bez manis vai šī “substances skenēšana” notiek ekspromtā?
Tomēr elpošanas vingrinājumu atkārtošana un puiša nedaudz piesmakusī balss iedarbojās uz mani suģestējoši, un es kā hipnozes varā ļāvu sevi vadīt. – Virzām skeneri uz riņķi pa saules pinumu! Sākumā maziem aplīšiem, tad arvien lielākiem un lielākiem. Tagad to pašu ar katru pirkstu atsevišķi! Lēnām! Vēl lēnāk!
“Šesiņ! Es jau esmu gatava beigt, vēl nemaz netikusi līdz visjutīgākajiem “indikatoriem”!” pie sevis novaidējos labsajūtā, gaiņādama prom domas, ka tas, kas notiek, nav īsti normāli. Bet varbūt man tā likās, jo līdz šim biju pieradusi pie cita veida “instrumenta spēles”. Precīzāk – netiku izjutusi kā instrumentu sevi!
– Principā pārbaudi esmu pabeidzis! – Toms pēkšņi paziņoja, nopūzdamies kā pēc smaga darba. – Sensors ziņo, ka viss kārtībā! Mošķi pret tevi izturējušies saudzīgi! – Un, kā nojauzdams, ka man trūkst drosmes pajautāt, vai tas tiešām ir viss, puisis smaidot tēlotā žēlumā novilka: – Krēslas zonā implants nedarbojas. Tas jāpārbauda manuāli ar specializētiem instrumentiem, kādi ir tikai manā rīcībā, – viņš lepni nobeidza, vienkārši filigrāni un toleranti pārtraukdams spēli vietā, kur zināmu robežu prātā novilkuši daudzi. To skaitā arī es.
Man trūka vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas. Lai vispār pēc šitā spētu kaut ko pateikt…
Laikam jau Toms to juta.
– Saldus sapņus Mošķlandijā! – viņš nočukstēja, piebilzdams: – Līdz nākamajiem sakariem! – un saruna pārtrūka.
Es noliku telefonu atpakaļ uz skapīša un, pierāvusi ceļus pie krūtīm, smagi elsodama kā pēc skrējiena, centos nomierināties. Āda kņudēja, it kā pa to skraidītu skudriņas. Ķermeni kratīja te drebulis, te drudzis. Es nespēju sakarīgi padomāt. Un varbūt nemaz nevajadzēja. “Ļaujies mirklim! Vienkārši ļaujies!” es sev atgādināju, aizliegdama analizēt un meklēt loģiku tajā, kas ar mani bija noticis – brīnumā!
•••
Pēc augsta lidojuma var nākties zemu krist. Šā teiciena patiesumu es šorīt pārbaudīju uz savas ādas. Labi, ka biju sarunājusi darbā brīvu priekšpusdienu (kā zinādama!) – varēju netraucēti ļauties izmisīgām sāpēm un bezspēcīgam niknumam.
Tante jau bija devusies savās ikdienas gaitās (viņa agri ceļas). Frizieri es, protams, atteicu, jo pēc notikušā nespēju saņemties nekādām skaistumkopšanas procedūrām, piedevām vēl apsvēru, vai nezvanīt uz darbu un nepateikt, ka šodien vispār nebūšu. Asaras mani smacēja nost!
Kas tad bija noticis?!
Pašā rīta agrumā, es pat vēl ne godīgi atmodusies nebiju, kad iezvanījās telefons. Ar mokām atdarīju acis un, neapmierināti ņurdēdama: – Nu, kuram tik agri ko vajag? – pasniedzos pēc vibrējošā aparāta.
Kad displejā ieraudzīju Toma vārdu, atžirgu kā trieciendevu kofeīna uzņēmusi. Pielēcu gultā sēdus un ar platāko smaidu uz lūpām, iespējami neķītrākajā intonācijā, kādu vien spēju rīta agrumā izlobīt, nočukstēju: – Klausos, inspektor Verbicki!
Man par pārsteigumu, “otrā galā” pēc īsas pauzes ierunājās sievietes, ne vīrieša balss. – Klausies tu, sīkā mauķele! – tā šņāca, un es nobālēju, tādu apzīmējumu saņēmusi. – Savas seksuālās fantāzijas tu vari izspēlēt ar kādu citu. Liec mierā manu vīru! Skaidrs? – nicinošā tonī izteiktais uzbrēciens trāpīja kā ar slapju airi pa pakausi.
Kādu brīdi es sēdēju apdullusi, neko neredzošu skatienu vērdamās vienā punktā, bez nevienas pašas, kaut juceklīgas, domas. Tad palēnām sāku apjēgt, ka kārtējoreiz biju ļāvusi iemidzināt savu modrību (krustmāte ar mani nelepotos!). Tam, ka viss notiek pārāk skaisti, bija jākalpo par brīdinājuma zīmi “kaut kas nav kārtībā”! Man vajadzēja saprast, ka ideālu nav! Ka aiz “skaistas fasādes” slēpjas kāds pīķis…
“Toms ir precējies!?! Esmu uzrāvusies uz kārtējo bezgodi!” sirdij sāpēs saraujoties čokurā, secināju. “Tas, ka viņš aizstāv drukātus likumus un noteikumus, nenozīmē, ka nepārkāpj nevienu no tiem. Acīmredzot laulības zvērests viņam ir tukša skaņa!” Prātā sāka jaukties neskaitāmas versijas, kā viņa sieva nonākusi uz pēdām man. Iespējams, kāds no kaimiņiem viņai noziņojis par “aizdomīgu rosību” dzīvoklī, kamēr pati saimniece darbā vai kaut kur izbraukusi (bet tur taču nebija nevienas mantas, kas liecinātu par sievietes klātbūtni!). Varbūt viņa negaidot pārradās mājās agrāk, un Toms vēl nebija paspējis novākt grēcīgās nakts lietiskos pierādījumus (lai gan nekā daudz jau tur nebija – divas vīna glāzes, no kurām dzērām ūdeni, un izlietotās gumijas miskastē). Bet viņa taču nebūtu rakusies atkritumos! Kā gan viņa iedomājās vainīgo meklēt telefonā? Tikpat labi es varētu būt kāda paziņa, kurai vīrietis zvanījis, piemēram, darba jautājumos (ja vien, protams, “adrešu grāmatiņā” neesmu apzīmēta kā “nakts izprieca Liepājā” vai “mans gadījuma sakars”)! Nu, labi, nakts vidū nekārto darba darīšanas un tomēr… Balss tonis, kādā runātāja man uzbruka, viesa pārliecību, ka viņa zina, ko saka. Tātad – nevis tur aizdomās, bet klaji apvaino noziegumā! Diez Toms nojauš, ka ir pieķerts un ka sieva no viņa telefona draudējusi man? Varbūt atzinis savu vainu? Jūtas vainīgs?!? Nožēlo?
Galvai plīstot pušu no pārpūles, es vēl un vēlreiz pārtinu kadrus no mūsu tikšanās reizēm, mēģinādama atrast kaut mazāko norādi, zīmi, kas liktu man saprast, kā pamanījos iepīties precēta vīrieša valgos. Cik rūdītam gan jābūt, lai ne ar ko sevi nenodotu?! Jā, varbūt mēs nerunājām par tēmām, kas skartu attiecības, bet viņš bija izturējies kā brīvs cilvēks. Uzaicinājis mani vakariņās kafejnīcā, kur droši vien apgrozās desmitiem vietējo – saldenieku. Bez mazākās slapstīšanās vedis mani uz savu dzīvokli. Vai varbūt tas nemaz nebija viņējais – sievietēm taču ir simt un viens nieks, kas rada māju omulību – nevar tos pārdesmit minūtēs sastūķēt skapjos un pagultēs tā, ka nepaliek ne smakas! Kā miteklis tad tas bija?!? Protams, protams, viņš ir profesionālis – policists, kura darba specifika prasa būt akurātam un operatīvi rīkoties. Tomēr mans prāts atsacījās pieņemt puiša rīcības rafinētību. Pēc visa piedzīvotā es nespēju viņu uzskatīt par ļaunprātīgu pavedēju. Jo – ja vien es pati nebūtu viņam piezvanījusi un piekritusi iet līdzi, nekas nebūtu noticis (vismaz nekas, pret ko vērsties tiesā ar civilprasību) – pastaiga pa putnu taku un vakariņošana restorānā nav laulības pārkāpums!
Piepeši iezvanījās telefons, un es jau salēcos bažās, ka tas varētu būt Toms (atklājis, ka kāds no viņa aparāta šorīt zvanījis uz manējo). Taču, man par atvieglojumu, tā bija kolēģe no Saldus.
Noskurinājusies, kā gribēdama aizgaiņāt drūmās domas, nospiedu savienojuma pogu. Galu galā – dzīve taču neapstājas, ja vienā jomā notiek īssavienojums.
– Klau! Es atradu to kasti ar testeriem! Bija aizkritusi aiz rakstāmgalda, – Ilvija apsveicinājusies paziņoja, atgādinot, ka viņai bijusi taisnība par to, ka no noliktavas nekas nevar pazust, jo sveši cilvēki tur iekļūt nevar.
– Forši! – noteicu sagurušā balsī un gaidīju, kad varēšu nolikt klausuli, bet Ilvija laikam manīja kādu trauksmes signālu.
– Kas tev? Kādi kreņķi?
– Nē! – noliedzoši purināju galvu. – Tikai laikam būšu bikiņ apaukstējusies, – sameloju, negribēdama atklāt, ka šņaukājos raudāšanas dēļ. Kaut arī dažas privātas lietas bijām iztirzājušas, mēs neesam nekādas dižās draudzenes, lai tagad es kratītu viņai sirdi. Esam vienkārši labas paziņas, kuras var patērzēt arī par ārpusdarba lietām un patriekt jokus.
– Tas Verbickis tevi vēl interesē? – kolēģe pēc īsas pauzes it kā nedroši ieprasījās.
– Nē! – īsi atcirtu, juzdama, ka krūtīs kaut kas ieduras un acīs jau atkal sariešas miklums. Skaidrs, ka esmu sacerējusies par daudz!
– Tas labi! – Ilvija atviegloti nopūtās un, tā kā nezināja, ka negribu neko par Tomu vairs dzirdēt, turpināja: – Viņš ir precējies! Turklāt izslavēts babņiks. No tāda labāk pa gabalu!
– Jā! – es, lūpas kodīdama, piekritu.
– Labi, ka viņš tevi tikai pavadīja, nevis paveda arī! – kolēģe pajokoja, un man gandrīz paspruka, ka viņas optimismam nav pamata.
Par laimi, notikušo vēl bija pārāk sāpīgi cilāt, tāpēc es ieilgušo pauzi, kuras laikā šķita, ka Ilvija tomēr gaida pikantus sīkumus no mūsu “sarunas uz ielas”, varonīgi izturēju un, vēlreiz paudusi prieku par pazudušo smaržu flakoniņu atrašanos, steidzu atvadīties.
Kad roka ar telefonu atkal bija nolaidusies gar sāniem, es no jauna izplūdu asarās. “Eh, kālab es neklausīju tanti? Tagad nebūtu jāsadzīvo ar domu, ka esmu radījusi priekšstatu par sevi kā viegli iegūstamu – lētu!”
Protams, varēju visu uztvert no gaišās puses – kā nenovērtējamu pieredzi un fantastisku piedzīvojumu – ne katru dienu ceļā gadās tik galanti un romantiski kavalieri, piedevām asprātīgi un filigrāni mīlas mākslinieki. Turklāt ne jau es esmu tā, kas pelnījusi nosodījumu – ne es pārkāpu laulību – šajā ziņā mana sirdsapziņa tīra! Un, ja būtu zinājusi, ka Toms ir precēts, man simtpunkt ar viņu nekas nebūtu bijis! Taču šīs atziņas man neko nedeva – nekļuva mazāk sāpīgi, jo puisis man patiešām patika. Varbūt es pat esmu paspējusi viņā iemīlēties! Bet tagad nekā!
Visu dienu novārtījos pa gultu, te šaustīdama sevi, te žēlodama.
Telefons ar Toma vārdu iezvanījās trīsreiz, taču es nepacēlu. Ko gan viņš man varētu pateikt? Ka gribējis atklāt, bet neradies piemērots brīdis? Ka nav vīrieša, kam pietiktu ar vienu? Ka laulībai nav nozīmes, jo sievu viņš vairs nemīl? – Es negribēju dzirdēt nevienu no šīm versijām. Pat tās ne, kas mums solītu nākotni. Pārāk bieži savā dzīvē biju saskārusies ar vīriešu meliem un puspatiesībām!
Dusmām par savu lētticību pieplusojās arī vainas apziņa, ka neesmu pildījusi apņemšanos vairs neielaisties nevienās pārsteidzīgās attiecībās. Un nācās atcerēties vēl vienu tantes atziņu – ka sievietes visas attiecības sačakarē savu tēvu dēļ. Ja attiecības ar tiem ir labas, pilnas rūpju un mīlestības, viņām sagādā grūtības atrast kādu, kas līdzinātos šim ideālam. Ja turpretī tā visa no radītāja puses ir trūcis, sieviete bieži vien pieķeras pirmajam pretimnācējam, kurš, reizēm to neapzinādamies, aizstāj zaudēto/nesaņemto tēvišķuma devu. Es laikam biju “hibrīds” – kaut kas pa vidu starp abiem šiem “tipiem”. Ideālu nemeklēju, kaut arī tēva mīlestību saņemu (tiesa gan, tētis nav nekāds dižais silto jūtu paudējs vai izrādītājs, drīzāk vadās pēc principa “es tevi mīlu; ja kas mainīsies, padošu ziņu”), toties ļoti ātri pieķeros “pirmajam cilvēkam”, bet, no tēta mantojusi to “rāmi, lēnām, bez steigas”, ilgi sevi pārliecinu par nākotnes izredzēm, pat kad saprotu, ka otrs manis dāvāto uzticību nav pelnījis… Tomēr vēl nekad es netiku aplauzusies tik ātri!
Tālab piezvanīju uz Rīgas biroju un pajautāju, vai nevaru paņemt nedēļu brīvu “ģimenes apstākļu dēļ”. Tā kā teju visos veikalos bijām veikušas inventarizāciju un tās dēļ man izkritušas vairākas brīvdienas nedēļas nogalēs, priekšniece mani palaida, un es, sakrāmējusi somu, jau tajā pašā vakarā aizbraucu pie vecākiem.
Oficiāli piešķirtais atvaļinājums pamudināja mani uz vēl kādu “vaļību”, ko līdz šim nebiju uzdrošinājusies – es izslēdzu telefonu! Zināju, ka darbā viņi tiks galā paši; ja Austrai rastos vajadzība, viņa jebkurā brīdī var sazvanīt manu mammu vai tēti vai zvanīt uz mūsu fiksēto līniju, bet citam nevienam es šobrīd pieejama negribēju būt.
