(Nobeigums. Sākums 12. augusta numurā)
“Kas noticis ar manu tanti? Vai viņa sajukusi prātā? Ko iesākt ar Tomu? Labi, viņš pārlaidīs nakti te. Ko tālāk? Viņam taču vispirms jānokārto rēķini ar pagātni! Un, spriežot pēc anonīmās SMS, tas var nebūt vienkārši – izskatās, ka tā Dace no vīra tik viegli neatteiksies! Ko tad? Tas var prasīt mēnešus! Kā līdz tam būt ar Tomu? Turēt pa gabalu? Bļāviens, Austra, ko tu ar visu šo gribēji pateikt? Tas nepavisam nav tas, ko tu man mācīji?!”
Kamēr gudroju, kas notiekošajā mani mulsina visvairāk, piepeši savajadzējās uz tualeti, un es klusiņām izslīdēju koridorā. Mirkli apsvēru domu iet uzmodināt krustmāti, lai pieprasītu paskaidrojumus. Bet nespēju saņemties. Tāpat kā atgriezties savā istabā, kur Toms jau droši vien ir pabeidzis vakariņu notiesāšanu un gaida mani gultā.
Šobrīd, kad zināju, ka viņš ir precēts, man tas nešķita pareizi. “Varbūt likt viņam gulēt uz paklāja vai… skapī?” es apsvēru, juzdamās kā jaunava, pie kuras slēgtajā tornī pēc pūķa uzvarēšanas “ielauzies” bruņinieks ar savām pirmās nakts tiesībām uz seksu kā godalgu.
“Es esmu tā pati un vīrietis ir tas pats, mēs jau esam piederējuši viens otram, turklāt tā, ka, to atceroties, man vēl tagad pa ādu skrien skudriņas, bet kaut kas ir citādi… Vai Toms sapratīs, ja šonakt nekas TĀDS nenotiks? Ka neesmu gatava pārkāpt jaunās robežas?”
Bažīgi pavēru savas istabas durvis, un man gluži kā akmens novēlās no pleciem. Puisis bija palīdis zem segas un izskatījās iemidzis. Laikam iepriekšējās nakts neērtības tika viņu pievārējušas.
Es paskatījos uz paklājiņu pie gultas, tad uz brīvo vietu blakus šņākuļojošajam augumam un izlēmu, ka atgulšos tam līdzās uz segas, kas kalpos par smalku “sienu” starp mums.
Pārliecinājusies, ka puisis tiešām aizmidzis (ar pirkstu viegli pakutināju viņam degungalu – nulle reakcijas!), nostīvēju savus džinsus, krekliņu, apakšveļu un ielēcu mīļajā un mīkstajā vienlaidu flaneļa pidžamā ar raganiņām. Tad saudzīgi, milimetru pa milimetram, ieņēmu brīvo malu gultā un, uzgriezusi puisim muguru, izslēdzu gaismu.
***
Pamodos no kāda neskaidra trokšņa un tā, ka kaut kas milzīgs, bet maigs slīd gar muguru uz kāju pusi. Pirmā pusapzinātā doma bija, ka istabā ielavījies Rižiks – mammas mīlulis rudais runcis, bet tad atskārtu, ka neesmu taču vairs sencīšu mājās, bet pie krustmātes!
Kad zibenīgi apmetos uz riņķi gatava saukt pēc palīdzības, ja vajadzēs, un sist, atcerējos, ka gultā neapgūlos viena.
Mans iztrūcinātais skatiens sastapās ar Toma silti smaidīgo acu pāri. Kā zinādams, ka varu iekliegties, puisis pielika rādītājpirkstu pie manām lūpām un nočukstēja: – Hei, raganiņ! Piedod, ka pamodināju!
Ievēroju, ka aiz loga vēl valda tumsa, bet istabā ir gaišs, jo virs gultas deg naktslampiņa.
– Vai kas noticis? – vaicāju, puiša pirkstam atbrīvojot manu muti.
– Jā, – viņš nopietnu ģīmi paziņoja, un es jau sabijos, ka gar durvīm, iespējams, grabinājusies tante. Varbūt viņa tiešām pārbauda manu spēju saglabāt tikumību “ekstrēmos apstākļos”!?
– Kas? – čērkstošā balsī izstostīju, gribēdama pieslieties, bet, tā kā Toms pa pusei bija noliecies pār mani, paliku guļus.
– Mani indikatori signalizē par trauksmi konkrētos centra rajona apvidos, un es pārbaudīju, kas notiek, – “zinātnieka” tonis un apspiestais smīns atgādināja neseno telefonsarunu ar “doktoru” Verbicki.
– Un kas notiek? – tēlotā izbīlī nočukstēju.
– Es pats nesaprotu, – Toms paraustīja plecus. – Man blakus guļ kaut kāda eņģeliska būtne ar miesu un asinīm, bet ievīstīta kaut kādā dīvainā kokonā… Kas tas vispār ir par brīnumu? – viņš jautāja, dažādās vietās pastaipījis manu pidžamu, likdams no kauna piesarkt. – Kaut kas acīm nebaudāms un absolūti neseksīgs! Apsoli, ka tu jau rīt izmetīsi to no savas garderobes!
– Tas ir mans mīļākais apģērba gabals! – rotaļīgi sakrustodama rokas uz krūtīm kā sargādama, protestēju. – Tas ir tik mīksts un silts!
– Par nosalšanu tev vairs nav jāraizējas. Atstāj tevis sildīšanu manā ziņā! – Toms dedzīgi iesaucās un spēcīgi parāva segu tā, ka es kā baļķēns noripoju no tās, apgriežoties ar muguru pret blakusgulētāju, un jau nākamajā mirklī atrados zem pārklāja, vīrieša spēcīgo roku ieskauta.
Cauri flanelim manīju, ka augums, kas piekļaujas katram mana ķermeņa izliekumam, ir gluži kails.
– Velkam to briesmīgo kombinezonu nost! – sašutušais “zinātnieks”, ar vienu roku pieturējis mani ap vidu, lai neizlaužos no “lamatām”, ar otru knibināja vaļā pidžamas podziņas.
– Pagaidi! Nē! – es spirinājos pretī. – Tom, es nevaru!
– Ak, jā! Es aizmirsu, – puisis uz brīdi pierima. – Tu taču esi no kautrīgajām, – viņš pasmaidīja un, zibenīgi izslēdzis gaismu, ar jaunu azartu ķērās pie manis atbrīvošanas no neiekārdinošā ietērpa.
Mēģināju apstādināt viņa plaukstu, kam nupat padevās jau pēdējā poga, kad abas spēcīgās rokas kā čūskas ieslīdēja aiz pidžamas un apvijās viduklim, saspiežot mani tik stipri, ka gandrīz aizrāvās elpa.
Lai gan šī rotaļa uzbudināja vienkārši prātam neaptverami, es turpināju pretoties, jo vispirms gribēju kaut ko noskaidrot un paskaidrot.
– Tom, lūdzu, pagaidi! – žēli čukstēju. – Ne te! Ne tagad! Es nevaru! Austra… – centos iebilst, kamēr puisis jau bija atsedzis vienu manu plecu un pārklāja to spēcīgiem skūpstiem.
–Tava tante ir super! Viņa pati deva mums zaļo gaismu! – viņš neklausoties turpināja iesākto un atbrīvoja no pidžamas jau otru plecu.
Izvēlētais izteiciens tik ļoti sasaucās ar puiša profesiju un mūsu “zinātniski pētnieciskā eksperimenta rotaļu”, ka nopietnību saglabāt bija teju neiespējami. Taču vajadzēja!
– Vai viņa tev ko pateica? Kas tieši ļāva tev domāt, ka mums dota zaļā gaisma? – es ķēros pie “smagās artilērijas”. Kā zināms, sarunas un jo īpaši analītiski jautājumi nokauj vīriešos dažādas vēlmes un atvēsina prātu!
Man izrādījās taisnība – iekarsušais augums mazliet atvirzījās, un brīvā roka pagrieza mani tā, ka nu atrados vīrieša azotē un pustumsā spēju saredzēt viņa seju.
Toms vērās manī neizdibināmu skatienu un klusēdams kodīja lūpu.
Es lūkojos pretī tikpat cieši un gaidīju atbildi.
– Man likās, ka es viņai patīku! – puisis pēkšņi noteica.
– Kālab? – es neticīgi piemiedzu acis. Līdz šim neviens no maniem draugiem nebūtu varējis apgalvot, ka ar pirmo reizi iemantojis Austras uzticību. Krustmāte tos nopietni izvaicāja par dažādām tēmām, testējot sarunu biedru pēc sev vien zināmiem principiem un kritērijiem. Lai gan iespaidu mani kavalieri prata atstāt labu, tas ne vienmēr nozīmēja, ka pieredzējusī kundzīte uzreiz izplūdīs laipnībā un dāsnumā. Līdz šim tikai pret dažiem viņai nav bijušas kādas lielākas vai maznozīmīgas pretenzijas. Un, godīgi sakot, vai nu tantei bija spēcīga intuīcija, vai pareģes dotības, viņa tikpat kā netika kļūdījusies attiecībā uz maniem pielūdzējiem. Protams, ne uzreiz paziņojusi, ka ar šito vai to nekas nesanāks, tomēr norādījusi uz niansēm, kas varētu darīt aizdomīgu. “Atceries, attiecības veido divi cilvēki! Viena pagale nedeg!” Austra allaž uzsvēra. “Viss sāls ir tajā, cik ļoti spēj pielāgoties un pieņemt otra niķus un stiķus. Kas vienam der un patīk, citu var kaitināt un pat tracināt! Viss atkarīgs – vai “kaitina mīļi” vai “tracina līdz riebumam”. Un katram te savs!” Viens no klasiskajiem piemēriem bija par Johanu. Viņš, lai gan vācietis, neesot ne punktuāls, ne pedantisks, zināmā mērā pat haotisks, kamēr viņa sievai Klotildei ne tikai garderobē pēc krāsām (līdz smalkākajām gammu niansēm!) sašķiroti tērpi un kurpes, bet pat virtuvē garšvielu trauciņi sarindoti alfabēta secībā. Abi Šterni allažiņ par to pavelkot viens otru uz zoba. Tātad “kaitina mīļi”. Kamēr manu tanti pašu, piemēram, drauga sievas paradums visu šķirot un perfektā kārtība mudina “ieriebt” – speciāli radīt māksliniecisku nekārtību, jo tā, Austrasprāt, veicina radošumu vairāk nekā stīva un sterila vide, kurā mītošie nespējot ielaist sevī piedzīvojumu garu un azartiskumu. Tālab vienmēr, viesojoties Vācijā, krustmāte par savu pienākumu uzskata abus draugus ievilkt avantūrās – viņi noīrē velosipēdus un dodas izbraucienos ar nakšņošanu teltī, kas abiem pie komforta pieradušajiem vāciešiem pilnīgi noteikti nav ikdienišķs atpūtas veids. Tieši Johans šīs ekskursijas gaidot visvairāk, kamēr Klotildei tās ir kā zobu sāpes. Smalka “atriebība”, vai ne?
– Tev šķiet, ka es varētu nepatikt? – Toms uzsmaidot atjautāja.
“Jā, pašapziņas tev netrūkst!” pie sevis secināju un, savukārt izvairoties no viņa provokācijas, raidīju “bumbiņu” atpakaļ: – Vai krustmāte tevi pratināja? Ilgi?
– Ne visai, – puisis papurināja galvu. – Pēc tam kad biju pateicis, kas esmu un kāpēc meklēju tevi, principā uzdeva tikai vienu jautājumu.
– Kādu? – es ieinteresēta saraucu uzacis.
– Vai es būtu gatavs mainīt dzīvesvietu mīlestības dēļ?
Man momentā izkalta rīkle. Tā bija problēma, kas šeit, šajā situācijā, mani pašu satrauca visvairāk. Skaidrs, ka attiecības no attāluma uzturēt nav sevišķi viegli, bet es nezinu, vai būtu gatava vien nenopietnam sakaram, satiekoties reizi pa reizei. Kaut arī tīri labi ar sadzīvi tiku galā saviem spēkiem un zināmā mērā biju kļuvusi pat pašpietiekama, es tomēr jutos noturīgu, ilgstošu attiecību cilvēks, kam vajag ik dienas komunikāciju – vārdos, pieskārienos, gādībā, mīļumā. Galu galā – tikai retais ilgojas būt viens.
– Un? Ko tu atbildēji? – es izmocīju drebošu sirdi.
– Ka gandrīz jau to esmu izdarījis, – Toms uzvaroši paziņoja.
– Kā? – es nesapratu.
– Gribēju tev to pateikt jau vakar. Es darbā priekšniekam pieprasīju rotāciju uz Liepāju! Viņš teica, ka līdz vasarai to, iespējams, varētu nokārtot. Tā ka, raganiņ, – viņš apmierināts ņurdēja, ar pirkstu pavērdams vaļā manu pidžamiņu, – tev nav izvēles. No manis tik drīz vaļā netiksi. Atšķirībā no šī dīvainā kankara!
Un es ar prieku, iekšēji laimē gavilējot, ļāvu atbrīvot sevi no ierastā naktstērpa. Nedomādama, ka tagad oficiāli kļūstu par precēta vīrieša mīļāko (ticēju, ka tas tikai pagaidām un juridiski viss tiks nokārtots drīz), neprātodama, kā no šā brīža mainīsies mana ikdiena, un neanalizēdama, kas licis Austrai kļūt tik pielaidīgai un pārkāpt savus principus.
Atbildi uz pēdējo es uzzināju nākamajā rītā, kad pēc vētrainās nakts izlavījos virtuvē cerībā, ka mājās bez mums abiem vairs neviena nav. Tomēr tā nebija – Austra sēdēja savā krēslā pie galda un, sveci aizdegusi, pievērtām acīm gremdējās pārdomās. Izrādās, šonedēļ, kamēr es bez telefonsakariem dzīvojos pa laukiem, mirusi Johana sieva Klotilde (tantei rīt jālido uz bērēm) un sērojošais atraitnis sendienu draudzeni nošokējis ar paziņojumu, ka grasās pārdot māju, kurā nespējot uzturēties pēc sievas nāves, un piedāvā Austrai izvēlēties, kura valsts un pilsēta viņai šķistu piemērotākā kopdzīvei. Lūk, arī atminējums un kārtējā mācība – mēs nevaram paredzēt, kā vienā mirklī var izmainīties visa mūsu dzīve, kad esam spiesti pieņemt jaunus izaicinājumus vai bailēs vilties atsacīties no riska. Ne vienmēr robežas, kas mums jāpārkāpj, nosprauž notikumi, reizēm rāmjos sevi ieliekam mēs paši. Tomēr jebkurā gadījumā un vecumā – kad runa ir par mīlestību, likmes ir augstas…
Beigas.
