Aicinot uz sarunu Ģirtu Eisteru, “Kursas Laiks” neslēpj, ka ieintriģējusi vienā no sociālajiem tīkliem pamanīta fotogrāfija ar Medzes kapsētas stabiem fonā, kurai bija Ģirta komentārs: “Divdesmit viena kolonna vienādmalu trīsstūrī, kas norobežo baronu atdusas vietu, iespējams, norāda uz šīs dzimtas saistību ar slepeno iluminātu kustību.”
Līdzautors katalogam par naudu
“Kas zina visu, nezina neko, katram sava specifikācija. Manējā ir Latvijas brīvvalsts numismātika, papīra nauda, kā arī viss ap to. Arī senākie Livonijas, Kurzemes, zviedru laiki.”
Tādas lietas, viņaprāt, ir kataloģizējamas, nauda sakārtojama noteiktā secībā. To dažādos laikos darījuši vairāki pētnieki, izdodot katalogus. Detalizēti – vēsturiskajā aspektā uz Pirmā pasaules kara fona – kopā ar autoriem Ēvaldu Vēciņu un Dzintaru Rubeni ir strādājis arī Ģirts Eisters. Tā 2009. gadā tapis katalogs “Nauda Latvijā XX gadsimtā” , 1.–4. sējums; labojumi un papildinājumi. Izdevumā apskatītas Latvijas valsts papīra naudas zīmes no 1919. līdz 1940. gadam, tad no 1992. gada līdz eiro ieviešanai un Liepājas, Jelgavas, Ventspils, Rīgas, Cēsu pilsētas Pirmā pasaules kara perioda naudaszīmes. Ceturtā daļa ir par citu zemju valūtu apgrozījumiem.
Interese par vēsturi Ģirtam ir jau no bērna kājas. Savulaik gribējis studēt arheoloģiju, bet nodoms atmests, uzzinot par studiju iespējām tikai Ļeņingradā. Pēc vidusskolas jaunietis iestājies Jelgavas universitātes ekonomistos, tajā pašā 1987. gadā iesaukts dienestā padomju flotē.
“Kad biju dienestā, iznāca Gorbačova dekrēts un studentus laida mājās, tāpēc dienēju divus, ne trīs gadus. Tomēr studijas nepabeidzu, paņēmu akadēmisko: tobrīd svarīgāk bija nopelnīt naudu. Četri gadi pagāja ar uzplečiem Robežsardzē tepat Liepājā. Bijām trīs cilvēki, kuri iesāka bataljonu. Vēlāk mani nosūtīja uz kājnieku virsnieku apmācībām ASV, pēc tam biju Ādažos dislocētajā Baltijas miera bataljonā. Bosnija un tamlīdzīgas lietas. 2000. gadā metu karošanai mieru. Šobrīd esmu kuģu aģents kādā no Liepājas ostas kompānijām.”
Vai baroni Sakeni bija masoni?
Ģirts piedalījies vairākās tematiskās ekskursijās pa Liepāju, lasījis un studējis vēsturisku literatūru, daudz uzzinājis no Gunāra Silakaktiņa, saukta par staigājošo enciklopēdiju. Reiz kādā izbraucienā G. Silakaktiņš piedāvājis parādīt interesanto baronu atdusas vietu Medzes kapos, ko vietējie zinot jau divsimt gadu.
“Simbolus varam saskatīt visur. Fon Sakenu dzimtas atdusas vietu iezīmē vienādmalu trīsstūra formā izvietota divdesmit viena kolonna. Kā īsti bija, nezinām, bet ticams ir skaidrojums, ka barons un viņa piederīgie aizrāvušies ar 1800. gadu sākumā modē nākušo slepeno masonu un tos pavadošo iluminātu idejām.”
Vēstures entuziastam grūti izcelt vērtīgākos atklājumus. Abi ar dienesta biedru Juri Raķi reiz sprieduši, ka svarīgākais ir nepaiet garām it kā ikdienišķām lietām, uzzināt, ka “tas bijis tāpēc, ka…”. Ģirtam patīk apmeklēt izzudušas vietas, kas apdzīvotas pirms Pirmā pasaules kara, piemēram, bijušo lielceļu, kas savienoja Skrundu un Skodu.
“Pusceļā starp Priekuli un Vaiņodi, Elkuzemē, no lielā ceļa tikai aprises atsevišķos posmos palikušas, vecu koku aleja. Elkuzemes muižā savulaik dzimuši pazīstami cilvēki, nu vien stabi. Bunkā Svētā Bartolomeja baznīca bijusi liela un iespaidīga. Daudz kas ieaug zālē, drūp un pazūd. Dokumentos, senās kartēs uzrādīto objektu vietas izčākst līdz ar ļaužu atmiņām,” nopūšas vēstures cienītājs.
Caur dzimtas vēstures prizmu
“Mēģinu veidot dzimtas koku, mūsdienās to var darīt, neizejot mājas. Baznīcas grāmatas ieskenētas vietnē www.raduraksti.lv, tikai jāzina, kur un ko meklēt, jāpēta ļoti prātīgi, rūpīgi. Pa tēva līniju esmu ticis līdz zviedru laikiem, tie ir 1720. gadi, Bārtā. Esmu dzirdējis, ka senči pēc Livonijas kara ienākuši no Zviedrijas caur Igauniju. Šobrīd senākais zināmais sencis ir Bārtas “Žagatu” saimnieks Jēkabs. Cilvēku skaitīšanā, kad uzvārdu vēl nebija, saimes pierakstīja pēc māju nosaukuma. Uzvārds Eisters parādās 1840. gados. Otrā pasaules kara sākumā vectēva Žaņa ģimene devās bēgļu gaitās uz Skrundu. Pēc kara viņš Dunalkā bija zivsaimniecības direktors, tad no Liepājas gāja jūrā ar pirmo kuģi, kas devās zvejot tālajā Atlantijā. Tēvs Kārlis mazāk saistīts ar jūru – tik, cik jaunībā profesijas mācību starplaikos piepelnījies, kraujot cukuru kuģos.” Pa mātes līniju pāris paaudzes pirms vectēva bijuši vagari Dinsdurbē, senču radi bijuši to vidū, kuri 1920. gados pārcēlās uz dzīvi Brazīlijā, lai tur nodarbotos ar lauksaimniecību.
Ja grib izzināt dziļāk, ir daudz, ko rakt, pārliecinājies pētnieks. Līdz šim viņš baznīcas grāmatās aptvēris laika periodu no 19. gadsimta, digitāli pieejamās lielākoties beidzas ar 1905. gadu. “Jaunākus” radus jādodas meklēt dzimtsarakstu arhīvos.
Vecās monētas paver interesi
Izpētes braucieni, ko Ģirts sauc par ekspedīcijām vai dzimtenes mācībām, ved arī uz dzimtas sakņu vietām. No Bārtas baznīcas, kur laulāti senči, palikušas tikai drupas, turpat Plostnieku kapos viņi apglabāti. Gramzdas tuvumā, nekurienes vidū, atklājums bijusi Smaižu baznīciņa. “Nereti braucu kopā ar sievu Leldu. Mēģinām neaizmirst, no kurienes esam nākuši. Ceļojot pa Latviju, liekam akcentu uz muižām, pamudina interneta vietnes “Pilisunmuizas.lv” un “Zudusilatvija.lv”. Lelda ir priekulniece, mācījāmies vienā skolā un klasē. Klases audzinātāja Mārīte Gūtmane bija stingra, latviešu valodu pamatīgi iemācīja. Piedalījos ķīmijas olimpiādēs, priekšmetu mācīja skolotāja Ināra Ašaka. Nākamgad Priekules skolā būšot sanākšana sakarā ar skolas 65. gadadienu, vajadzētu piedalīties. Uzskatu, ka pedagogiem ir liela nozīme personības veidošanā, redzesloka paplašināšanā. Skolotājam jārāda personīgais piemērs, jābūt autoritātei.”
Monētas Ģirts sācis kolekcionēt 1978. gadā, būdams deviņus gadus vecs. Vēsture skolā patikusi. Pirmā monēta puikam uzradusies nejauši, otro – vecākais brālis uzdāvinājis. “Dzīvojām Bunkas centrā, ar kaimiņu – kolekcionāru mainījāmies. Kādreiz pieturēju, ko varēju dabūt, pēdējā laikā specializējos uz papīra naudu.”
“Kolekcionēšana ir uzskates līdzeklis par kādu notikumu un rosina izpētīt tā vēsturisko kontekstu. Tā uzzināju, ka Liepājai sava nauda parādījās 1915. gadā. Vācieši pieprasīja kontribūciju, un pilsēta izlaida parādzīmes, cara naudai līdzvērtīgu maksāšanas līdzekli. Juku laikos Latvijas pirmās neatkarības periodā šīs zīmes ar uzrakstiem trīs valodās vēl bija apgrozībā. Parādzīmes, ko pilsēta ieņēma atpakaļ, tika anulētas, izspiežot caurumus.”
Savulaik Ģirts reizi mēnesī devies uz kolekcionāru – domubiedru salidojumiem Rīgā, bet tagad vairāk pievēršas dokumentu izpētei. Pilnai laimei kolekcionāram pietrūkst atsevišķas Latvijas pilsētu Pirmā pasaules kara laika naudaszīmes.
