Lai medības būtu veiksmīgas, ar uzmanību un pacietību vien nepietiek, vajag arī mazliet veiksmes.
Par dzīvesvietu alnis visbiežāk izvēlas aizaugušus izcirtumus, lauces un pļavas, zāļu purvus un sūnu purvu malas, ūdenstilpju piekrastes, priežu un lapukoku jaunaudzes ar bagātīgu paaugu un pamežu. Ziemā biežāk sastopams lielākos meža masīvos. Alnis ir nometnieks, taču zināmi gadījumi, kad alnis pārvietojas ļoti lielos attālumos. Parasti vasarā diennaktī mēdz noiet piecus sešus kilometrus. Ziemā ievērojami mazāk.
Aļņi dzīvo pārsvarā mātes ģimenē, bet jaunie var apvienoties arī nelielās grupās. Vienīgi vecākie buļļi un ālavas govis dzīvo atsevišķi. Jaukta bara priekšgalā iet vecā govs. Ja barā ir tikai buļļi – spēcīgākais no viņiem.
Alnis aktīvs ir visu gadu. Vasarā pieci seši barošanās brīži mijas ar atpūtu, bet karstā laikā, kad daudz asinssūcēju kukaiņu, aktīvāks ir vakaros, naktīs un agrās rīta stundās. Arī ziemā darbīgs visu diennakti. Atpūšoties vienmēr guļ ar galvu pret vietu, no kuras atnācis, lai izvairītos no pēkšņa uzbrukuma. Dabisko ienaidnieku alnim gan ir maz. Parasti tikai vilks, reizēm arī lācis.
Pašlaik aļņus var medīt ar gaidi. Tas nozīmē, ka medniekiem jau laikus vietās, kur šie dzīvnieki uzturas, bija jāizveido medību tornīši. Alnim ir labi attīstīta oža, tāpēc, izvēloties vietu tornītim, jāņem vērā valdošais vēja virziens. Pretējā gadījumā izcirtums ātri vien piepildīsies ar cilvēka smaržu, un dzīvnieks no biezokņa nemaz neiznāks. Alnis cilvēku spēj saost pat 500 metru attālumā. Pat sēžot tornītī augstu no zemes, jāievēro klusums, jo šiem dzīvniekiem lieliski attīstīta arī dzirde.
Patlaban pieaugušajiem buļļiem ir riesta laiks. Tam viņi izvēlas lielus meža masīvu daļēji aizaugušās pļavas, mitrus klajumus. Tajos atrodami aplauzīti nelieli kociņi, izkārpītas lēzenas divu metru garas un metru platas, 50 līdz 80 centimetru dziļas bedres, kurās notiek pārošanās. Jūtama buļļu smaka. Riesta sākumā un beigās buļļi bauro pēc saules rieta un agrā rītausmā. Kulminācijas laikā baurošana sākas jau pusdienlaikā. Baurošana – paklusa, stenēšanai līdzīga īdēšana – bezvēja laikā dzirdama tikai 300 līdz 400 metru attālumā. Ja medī bauru laikā, medniekam līdzi tornītī ieteicams ņemt līdzi sausu zaru saišķīti. Ja dzīvnieks ir tuvumā, bet nevēlas iznākt no paslēptuves, šo saišķīti vajag palauzīt. Alnis noteikti nāks meklēt “pretinieku”.
