Pagājušās nedēļas nogalē visā Latvijā norisinājās par tradīciju kļuvušais pasākums “Satiec savu meistaru!”. Otro gadu pasākumā piedalījās Bārtas kultūras nama tautas lietišķās mākslas studija “Kamolītis”. Šogad bārtenieki ciemos bija uzaicinājuši latviešu deju pētnieku Ernestu Spīču, kurš vadīja meistarklasi, apgūstot Bārtas senās un jaunās dejas. “Satiec savu meistaru!” laikā ikviens var iepazīt un apgūt dažādas prasmes, kas saistītas ar tradicionālo amatniecību, muzicēšanu, dziedāšanu.
Līdzīgi pasākumi vienlaikus notiek arī Francijā, Spānijā, Itālijā, Beļģijā un citās pasaules valstīs. Aizvadītajos gados “Satiec savu meistaru!” apmeklējuši vairāk nekā 10 tūkstoši dažādu paaudžu interesentu, un ik pavasari pasākums Latvijas sabiedrībā kļuvis par gaidītu notikumu.
Ir, no kā mācīties
“Mums Bārtā ir meistari, kas var parādīt, kas var izgatavot un iemācīt,” pasākuma atklāšanā teica Bārtas kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna. Viņa mudināja visus sanākušos līdz 2018. gadam, kad būs nākamie Dziesmu un deju svētki, izgatavot katram savu tautastērpu. Bārtā ir gan iespēja aust dažādos veidos, gan vērpt dziju. G. Klievēna atgādināja, ka pērn “Satiec savu meistaru!” laikā bērnu folkloras kopa “Ķocis” sāka aust savas villaines, bet tagad jau uzstājas ar tām.
Aužam uz rāmja “Kursas Laiks” sastapa arī bārtenieci Austru Šinketi ar meitu Ligitu Anu. “Esmu bārteniece, lai gan tagad dzīvoju Durbē, un šodien vienkārši gribējās būt kopā. Pati arī esmu liela rokdarbniece, bet šo, ko šobrīd mēģinu, neesmu darījusi,” teic L. Anus. “Galvenā māka ir savērt uz rāmi un tad izpīt cauri,” pamāca A. Šinkete. Meitai no mammas rokdarbu mīlestība esot pielipusi – jau sešu gadu vecumā adīti pirmie cimdi. “Tagad mēs viena otru papildinām,” smaida bārtenieces. A. Šinkete atklāj, ka prot visdažādākos rokdarbus – adot, šujot, tamborējot, ķocīšus pinot. “Mums mammas mājās rokas kustībā bijušas vienmēr. Kā sabraucam meitas, vedeklas, katra ar savu darbiņu un tad kā rokdarbu pulciņā. Neviens nemaz nedrīkstēja braukt bez kāda darbiņa,” atceras L. Anus. Viņa piekrīt, ka ir pēdējais laiks senos amatus apgūt. Pašai ir interese savā sētā izveidot bērniem amatu apguvi. “Bija jau reizes, kad rādīju bērniem rokdarbus, stāstīju, kas ir vakarēšana no seniem laikiem – bērniem interese bija liela.” L. Anus gan novērojusi, ka šodien bērniem interese pazūd, ja nesanāk uzreiz. “Bet kā psihologs varu teikt: rokdarbi uzlabo koncentrēšanās spējas,” zina teikt speciāliste. Viņa arī norāda, ka jāmācās ir nepārtraukti, jāapgūst ne tikai senās prasmes, bet jāiet līdzi laikam un jāprot jaunākās tendences.
Sāks ar pamatiem
Tautas lietišķās mākslas studijas “Kamolītis” ilggadējā vadītāja Indra Bunka pastāsta, ka rādīt un mācīt var daudz. “Šoreiz rādām pašas tradicionālākās lietas, ko darām. Līdz aušanai ir jātiek, un sāksim ar vilnas vērpšanu. Mācīsim, kā vērpt, kā spolēt. Mācīsim, kā aust, jo tā ir tā pamatprasme, ko mēs apgūstam,” viņa pastāsta. Aust var gan deķus, gan vienkāršus gobelēna audumus.
Tā kā tuvojas Lieldienas, tad “Satiec savu meistaru!” laikā Bārtas kultūras namā varēja apgūt arī senās olu krāsošanas metodes. “Ar vasku, ar alkšņu mizām un pat vecām naglām. Un tad oliņas iznāk skaisti rakstotas,” atklāj I. Bunka. Sakrāsotajām oliņām ikviens varēs arī izgatavot groziņus no modīgiem materiāliem. “Gatavojamies Lieldienām un apgūstam tradicionālo mākslu,” tā dienu raksturo I. Bunka. Jautāta, vai šodien ir, kas vēlas apgūt tradicionālo mākslu, vai arī visi grib sekot jaunākajām modes lietām, studijas vadītāja teic, ka visām lietām ir vajadzīgas pamatprasmes un pacietība. “Ja cilvēks ir iesācis, viņam patīk, un viņš saslimst ar to. Katra darbība, ko iemācās, pavelk līdzi. Mums arī kolektīvā ir cilvēki, kuri teikuši, ka neaudīs, bet nu jau skatos – sēž lielajās stellēs,” priecājas I. Bunka. “Kamolītis” Bārtā satiekas ik trešdienu, pamācās ko jaunu, paskatās uz to, kas paveikts. Rodas idejas, ko likt jaunajā audeklā iekšā. “Ļoti sieviņas grib, lai atnāk un pamāca vienkāršas lietas, ko var mājās padarīt. Pamācāmies filcēt, kādus jaunus rakstus adīt, pērļošanu – no visiem rokdarbiem mazdrusciņ. Viņām ļoti patīk skatīties visus jaunos žurnālus, un tad pamēģinām, kā tas dzīvē realizējas,” teic rokdarbnieču vadītāja. Patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem, atšķiras vien padarītā kvalitāte. Izmēģināt aušanu atnākuši arī Bārtas pamatskolas 2. klases audzēkņi Kristofers un Emīls. Viņiem tas šķiet interesanti. “Gribu pamēģināt. Grūtākais ir atcerēties, kādi pedāļi pēc kārtas jāspiež,” stāsta Kristofers. Interesantākais esot pievilkt diegus klāt.
Deja ir komunikācija
“Meistarklases pamatā ir tas, ka deja ir valoda. Īpaša valoda, kas ir neikdienišķa. Šodien ir būtībā parasta darbdiena un ir tas grūtais uzdevums – pārvērst cilvēkiem to par kaut ko neikdienišķu, par svētkiem savā veidā,” stāsta latviešu tautas dejas pētnieks Ernests Spīčs. Svētki ir tad, kad jūtamies citādāki, svētkos mēs priecājamies. “Deja ir viena no komunikācijas veidiem un formām, kas ļauj to darīt. Komunikācija notiek starp dvēselēm, un jārada tie īpašie apstākļi,” viņš norāda. Tos apstākļus parasti rada kāds vadītājs, bet pārējiem ir jāiemācās sarunāties dejas valodā. Jāatmet ikdienišķa kustība un jāpaskatās, kā augums dejo tad. E. Spīčs skolas un universitātes laikā nodarbojies ar tautisko deju. Līdz vienu dienu atnācis horeogrāfs un deju pētnieks Harijs Sūna un “Danča” dejotājus aizdzinis uz lekciju. Pēc tās E. Spīčs sapratis, ka grib zināt vairāk, jo H. Sūna atklājis, ka tautiskajām dejām nav sakara ar latviešu tautas deju. Tā pametis ķīmijas studijas un aizgājis studēt horeogrāfiju. “No 70. gadu otrās puses esmu kopā ar folkloru un tautas deju,” norāda pētnieks. Viņš pielicis roku pie visa, kas saistās ar šo jomu Baltijas teritorijā. Atšķirību starp tautisko deju un tautas deju E. Spīčs skaidro tā: “Tautiskā deja ir māksla, kas jāskatās. Kad uz skatuves dejo ansamblis, neviens negaida, ka kāds uzskries uz skatuves un sāks dejot. Savukārt tautas deja ir mūsu dzīves daļa un tā ir grūtāka pamanāma. Vieglāk paskatīties, kā bija senāk, jo tas ir piefiksēts un dokumentēts,” teic dejas pētnieks. Senāk dejojuši jaunieši un vecākā paaudze skatījusies. “Ja jau to darīja jaunieši, tad bijis interesanti, un sāku to pētīt.” Tagad to dejo danču klubos, horeogrāfi no tā taisa mākslu, bet E. Spīčs zina, ka no visas bagātības izmantoti vien 15 līdz 20 procenti. Pārējais tiek izmantots dažādu godu atzīmēšanā un ar ģimenes norisēm. Tāpēc atjaunot šo bagātību vieglāk ir mazās grupās. Bārtā E. Spīčs iekustināja skolēnus un skolotājus, liekot gan pašiem domāt deju soļus, gan atkārtot priekšā rādītos.
