Mājmācība jeb izglītība ģimenē ir Latvijā atļauta izglītības ieguves forma, kas patlaban sāk uzņemt apgriezienus. Ārvalstīs šāda veida skološanās jau ir ierasta aina izglītības sistēmā. Skolas “Universum”, kas praktizē sadarbību ar ģimenēm mājmācībā, izveidotājs un dibinātājs Andis Apsītis stāsta, ka pirms pieciem gadiem mājmācībā Latvijā bija 60 bērnu, bet pašlaik to skaits ir teju dubultojies – izglītības programmas apguvi mājās sākumskolas posmā apgūst ap 100 bērnu. “Tiesa gan, šie dati ir neprecīzi, visticamāk šo bērnu skaits varētu būt lielāks, jo daudzas skolas mājmācības iespēju nav sakārtojušas pilnīgi un bērni, kuri mācās mājās, patiesībā skaitās klātienē kādā klasē,” norāda mājmācības idejas piekritējs.
Senākais izglītības modelis
“Ar mājmācību jeb izglītības ieguvi ģimenē ir līdzīgs stāsts, kā tas noticis ar privātajām izglītības iestādēm: vecāki aktivizējas un grib, lai viņu bērniem izglītības apguves process notiktu citādi – kvalitatīvāk. Vecāki pēc savas iniciatīvas ierauga, ka spēj iet ar savu bērnu kopā paši arī izglītības apguvē – vispirms pirmskolā, pēc tam sākumskolā, vēl pēc tam – tālākizglītībā,” stāsta A. Apsītis.
Mājmācība, jeb mājskološana ir senākā izglītības ieguves forma. Publiskajām skolām ir salīdzinoši nesena vēsture – 200 gadi. Kādreiz skološanās mājās bija dabiska parādība – bērns pirmos pamatus, ziņas un notikumus par pasauli uzzināja no vecākiem, ieskatu vēsturē dod A. Apsītis. “Socializēšanās un komunikācijas trūkums mājmācībā esošajiem bērniem ir tikai mīts. Bērnam ir visas iespējas satikt vienaudžus un draugus, piedaloties interešu izglītībā,” izplatītāko uzskatu par to, ka iekļaušanos sabiedrībā spēj dot tikai publiska skola, noliedz skolas “Universum” direktors.
Viņaprāt, mājmācība ir likumīga un iespējama arī mūsdienu sabiedrībā, tādēļ vienmēr būs viens procents “trako”, kuri būs motivēti darīt citādi. “Mājskološanas gadījumā tās ir drosmīgas ģimenes, kas ir gatavas mācīt savas atvases pašas, sadarbojoties ar kādu izglītības iestādi, kas konsultē ģimenes un kontrolē izglītības prasību izpildi,” skaidro A. Apsītis. Aptuveni 70 procentu pašreiz mājmācībā oficiāli uzskaitīto bērnu ir piesaistīti skolai “Universum”. “Lielākā daļa ģimeņu ir no Rīgas un Pierīgas un vismaz pa ģimenei no katra Latvijas reģiona,” informē skolas pārstāvis.
Pluss – individuāla pieeja
“Bērni, kuri ir mājmācībā, lielākoties komunicē ar nobriedušām personībām. Viņi zina, ko vēlas iegūt tagad, un ātri vien saprot, ko vēlas darīt dzīvē, jo ir iekšēji motivētāki. Komunicējot ar pieaugušajiem, ko viņi satiek, tās nav tukšas sarunas. Viņi ir pārliecinātāki par sevi. Viņi izglītības procesa apguvē apmeklē kopā ar vecākiem muzejus, daudz ceļo, dodas ekskursijās, piedalās pasākumos, kā arī apmeklē pulciņus,” uzskaita skolas direktors.
Mājmācības īstenošanā galvenais kritērijs ir vecāka atbildība, turklāt vecākiem ir tiesības izvēlēties, kur bērnam iegūt obligāto izglītību. “Vecākiem skolai, kam piesaistīti mājmācībā esošie bērni, ir jāiesniedz atskaites par padarīto, vērtējam tās. Vēl skatāmies, kā bērns tiek galā ar pārbaudes darbiem. Katrai ģimenei, kura vēlas īstenot mājmācību, meklējam individuālu risinājumu. Ar katru ģimeni tiek saskaņots individuāls tikšanās grafiks, ņemot vērā mācību sasniegumus un citus apstākļus ģimenē. Turklāt mūsdienās tehnoloģijas dod iespēju gan konsultēt, gan pārbaudīt izglītojamos attālināti, pat ārzemēs. Mums ir svarīgi, lai varam izsekot līdzi vecāku ieguldījumam savas atvases izglītībā, kas vienlaikus ir arī rādītājs, cik kvalitatīvi vecāks ir kopā ar bērnu,” stāsta A. Apsītis.
Pirms sadarbības uzsākšanas pārrunās skolas pārstāvji cenšoties saskatīt vecāku motivāciju mājmācībai. Skolai ir sava izstrādāta kārtība un noteikumi, kas vecākiem ir jāpilda kā vienošanās. Lielākais akcents ir uz bērnam un izglītībai atbilstošu vides nodrošināšanu. “Vienlaikus, ja mājskološanu kontrolējošā iestāde vai arī pats vecāks redz un saprot, ka bērnam tomēr būs piemērotāka publiskā skola, ir iespēja jebkurā brīdī to sākt darīt,” skaidro skolas vadītājs un pastāsta, ka ir gadījumi, kad bērni, kuri pēc mājmācības sāk iet parastajā skolā, prasa atgriezties atpakaļ mājmācībā, jo, pirmkārt, saskaras ar daudzo un dažādo skolotāju viedokļiem, kas bērna galvā rada haosu. Ģimene un bērns pats var noteikt savus uzskatus, pārliecību. Otrkārt, skolēns novērojis, ka masu skolā tiek izniekots viņa laiks – netiek sniegtas atbildes uz viņa jautājumiem. “Mājmācībā ģimene nosaka savu dienas ritmu un aktivitātes,” skaidro A. Apsītis, piebilstot: “Turklāt bērnam nav jābūt diendienā kopā ar vienaudžiem piespiedu kārtā. Izglītojoties ģimenē, bērnam ir izvēle, ar ko viņš satiekas un uz kurieni iet sevi pilnveidot. Viņam mācību procesā nav ne ar vienu citu jāsacenšas kā vien pašam ar sevi. Mājmācībā ir vieglāk novērot un līdz ar to attīstīt bērna spējas un talantus, klasiskajā izglītībā grūti to novērtēt.”
Vajag speciālista atzinumu
Lai varētu realizēt mājmācību un bērns sākumskolas posmā nepieciešamo apgūtu ģimenē, ir nepieciešama ģimenes ārsta izziņa vai psihologa atzinums par to, ka bērnam ir piemērota vai nepieciešama mājmācība. Izglītības likumā teikts: vecāki rakstiski pamato, ka izglītojamā veselības stāvokļa vai psiholoģisko iemeslu dēļ ir nepieciešami īpaši apstākļi, kurus izglītības iestāde nevar nodrošināt. “Turklāt vecākiem nav nepieciešama pedagoģiskā izglītība,” piebilst A. Apsītis. Galvenais ir vecāka motivācija un vēlme motivēt mācīties savu bērnu.
“Ļoti būtiski, ka posmā no 1. līdz 6. klasei bērnam būtu un saglabātos motivācija mācīties,” speciālists uzsver. “Mājskološana nozīmē domāšanas veida maiņu. Vienlaikus jāsaka: šī izglītības ieguves forma nozīmē, ka bērns ar vecāku pavada vairāk nekā 90 procentus laika. Vecāks ir tas, kurš pilda skolotāja funkciju. Tā ir liela atbildība. Tādēļ kā skola esam ieinteresēti, lai mājskološana notiktu ģimenēs, kur pamatā ir abi vecāki vai cits atbilstošs ģimenes modelis ar, piemēram, vecvecāku iesaisti. Pilna laika darbu un skološanu apvienot būtu grūti. Atbildība par ģimenes finansiālo nodrošinājumu tad visbiežāk balstās uz viena vecāka pleciem. Parasti mājskolotāja ir māte, bet tēvs rūpējas par ģimenes budžetu,” izglītības ieguves formas īpatnības raksturo A. Apsītis un min galveno ieguvumu: “Bērns, esot kopā ar vecākiem, apgūs lietderīgas dzīves prasmes – tās pašas, uz ko tuvākajā nākotnē balstīsies kompetenču pieejā balstīta izglītība. Mājskološanas būtība ir tāda, lai netiktu palaisti garām bērnu dabiskie sensitīvie periodi, tostarp vēlme uz mācīšanos, ko var veicināt ģimenē.”
