Plīts virsmas, padomju laikos ražotus elektrības slēdžus, blīves piena kannām, urbjus, vītņgriežus un daudz citu “nenoskārstai vajadzībai” noderīgu lietu var sameklēt tirgotāja Aleksa krājumos. Kopš jūlija sākuma savu preci viņš piedāvā Karostā.
Tirdziņā Ģenerāļa Baloža un Pulkveža Brieža ielu stūrī iekārtojušies tikai trīs no gandrīz diviem desmitiem Jaunliepājas jeb Annas tirgus sīktirgotāju. “Kamēr nav sakārtots Kalpaka tilts pār Karostas kanālu, klienti no citiem pilsētas rajoniem pie mums diez vai brauks. Tad preces cenai jāpieskaita arī transporta izdevumi,” saka viens no neatlaidīgajiem tirgotājiem. Viņš gan atzīst, ka Karostā esot retāk sastopami sīkie zagļi, ar kuriem ik pa laikam bijis jāsaskaras iepriekšējā vietā, toties preču noiets te minimāls.
To, ka Karostas tirdziņa zemes gabala īpašnieks ir SIA “Cēzars CBF”, apliecina pilsētas domes Nekustamā īpašuma pārvaldes speciāliste Iveta Gulbe.
Biežie jurģi apnikuši
“Septiņpadsmit gadu laikā, kopš Liepājā nodarbojos ar sīkumu tirdzniecību, šī man jau ir piektā tirdzniecības vieta,” saka Alekss. Viņš atceras, kā 1991. gadā, kad veikalos bija grūti nopirkt pat naglu vai skrūvi, savācis šāda veida preces un piedāvājis tās Pētertirgū. Tolaik tas šķitis labs sākums lielāka mēroga biznesa sākšanai. “No Pētertirgus mūs, krāmu tirgotājus, palūdza aizvākties, Annas tirgū atvēru veikaliņu “Pēdējā cerība”,” atceras uzņēmējs. “Kad sāka bankrotēt visādas mazas kafejnīcas un veikaliņi, pie manis bija pilns ar kafijas automātiem, desiņu griliem un citām elektroprecēm,” viņš labprāt pastāsta. Gatavojoties atstāt Liepāju, savulaik “nebaltām dienām veidotos krājumus” no garāžām par nieka naudu pārdevuši padomju armijas kara bāzēs strādājošie. Tā pamazām izveidojies prāvs preču klāsts.
Uzskata, ka nodarīta netaisnība
Kad tirgotāji uzzinājuši par to, ka tirdzniecības vietas Jaunliepājas tirgus laukumā būs jāatstāj, viņi noslēguši līgumu ar Pētertirgus vadību par iekārtošanos paviljonā. “Nevajadzēja slēgt tādu līgumu, ja zināja, ka sanitārie noteikumi to neļauj,” norāda Alekss. “Ieguldīju kādus 250 vai pat visus 300 latus, lai saskrūvētu plauktus, sanaglotu kastītes, kur izvietot savu preci. Tik un tā pēc dažām dienām iekārtotā vieta bija jāatstāj. Bijām gatavi maksāt augstāku cenu par vietas nomu, bet saimniekiem vajadzēja parūpēties, lai par to kaut ko saņemam arī pretī.” Veco grāmatu tirgotāji savu preci esot vienkārši izmetuši miskastēs. Viņš nav drošs par to, vai varēs stabili strādāt Karostā, jo dzirdētas runas, ka iepriekšējais tirdziņa nomnieks neesot norēķinājies par elektrību, bet pats devies uz darbu ārzemēs. “Pašlaik nāku te, lai satiktu cilvēkus un parunātos ar viņiem. Mazajiem uzņēmējiem godīgas izdzīvošanas ceļu neredzu,” Alekss ir pesimistiski noskaņots.
