Vaiņodnieces Sarmītes Volkovas ceptā kūka atzīta par vienu no garšīgākajām Latvijā. No pusfināla Liepājā viņa tika izvirzīta finālam Rīgā un tur “Mājas pērle” novērtēta kā trešā labākā. “Jūtos kā uzvarētāja. Man šķiet, ka visas bijām šī titula vērtas,” Sarmīte saka pēc fināla. Kūku degustatore Ilze Jurkāne teikusi: “Latvija ir bagāta ar skaistām sievietēm un garšīgām kūkām.” “Un es viņai pilnībā pievienojos.”
Savu nevar novērtēt
Piedalīties konkursā Sarmīti mudinājuši kolēģi, šo ideju pavisam noteikti atbalstījusi ģimene, un kopā izdomājuši, kuru kūku konkursā gatavot.
Produktu izvēle bijusi pilnīgi dalībnieču ziņā. Konkursantes darbojās daudzu acu priekšā, bet Sarmītei nav bijis sajūtas, ka viņai skatās uz pirkstiem. Tikai sākumā šķitis, ka trīc nazis rokās, kad viņai pievērsusies operatora kamera. Sarmīte uzslavē konkursa organizatorus par katrai dalībniecei atvēlēto plašo vietu. “Jutos kā savā telpā.” Varējusi pilnīgi iegrimt savā darbā. Skatītāji turēti pusotra metra attālumā un nav traucējuši.
Konkursa noslēgumā dalībnieces paņēmušas pa gabaliņam viena no otras kūkas un mājās izvērtējušas. Pusfinālā garšas bijušas atšķirīgākas, finālā Sarmīte par favorītēm varējusi saukt kādas sešas kūkas, un viņa piekrīt žūrijai, ka labāko grūti izvēlēties. “Savu kūku es nevaru objektīvi novērtēt, bet pārējās gan.”
Sarmīte uzteic liepājnieces Agnetas Gulbes veikumu, kuras kūkai bijušas ļoti sabalansētas garšas nianses, tā gatavota bez olām un krējuma un ieguvusi skatītāju simpātiju balvu.
Sarmīte atklāj, ka Latvijas lauku kūku īpatnība ir vārītais krēms, kam katra saimniece pievieno savu “odziņu”. Tā nākot no laikiem, kad katrā sētā bija vistas un govs, tātad pamats kūkas cepšanai – olas, piens, sviests. Sarmīte atklāj, ka viņas kūkas “rozīnīte” ir bezē cepumi ar riekstiem un līdzās vārītajam krēmam – arī nevārīts.
Izprintējusi visu konkursa dalībnieču receptes un noteikti kādu izmēģināšot – eksperimentēt paticis vienmēr. Neviena kūka neiznāk tāda kā iepriekšējā, pārliecinājusies cepēja.
Cep katram personīgi
Sarmīte stāsta, ka virtuves prasmes apguvusi no mātes, profesionālas pavāres. Māte uzšuvusi viņai baltu halātiņu un cepuri, un meitene gājusi palīdzēt ēdnīcā, klājusi galdus, mazgājusi traukus, apkalpojusi klientus.
Mātei vairāk paticis gatavot gaļas ēdienus, Sarmītei – saldos.
Lai ģimenē būtu svētku sajūta, viņa allaž centusies ko garšīgu pagatavot pati. Īpaši ziemā vienmēr mājās bijuši pašu gatavoti cepumi un konfektes, cepti rauši, un gatavošanā iesaistījusi arī bērnus.
Sarmīte paskaitījusi, ka interese par kūkām ilgst jau 33 gadus. “Bijis visādi – labāk un sliktāk, un nav arī izdevies.”
Labākie degustētāji esot vīrs Juris Volkovs un vīramāte Antra Dukure, kuri uztver smalkas garšu un smaržu nianses. Sarmīte piekrīt, ka ģimenes locekļi šajā ziņā ir izlutināti. Vīram viņa jautā, vai izvēlētais produktu salikums derīgs, un neņem ļaunā, ja saņem “nē”. “Viņa garšas izjūta mani līdz šim nav pievīlusi.”
Profesionāli šajā jomā darboties Sarmīte nevēlas. Kādu brīdi cepusi kūkas privātfirmā, bet sapratusi, ka aiziet rutīnā, un tas viņai nepatīk. “Man patīk eksperimentēt.” Ja kāds viņai palūdz kūku, tad cep, domājot tieši par šo cilvēku, “veltu viņam savu enerģiju”. Gadījušies arī kuriozi, piemēram, sajaukts pasūtījuma datums. Bet pasūtītājs mierinājis: “Tas nekas, ka nav šodien, tad mēs svinēsim rīt.”
Tagad daudziem atsakot un izvēloties cept noteiktai klientūrai – draugiem, kaimiņiem, darbabiedriem. Vairs neuzņemas cept, ja starp maiņām darbā ir viena brīva diena un ja tas traucē prioritātei – ģimenei. Ģimenē gan nevieni svētki nepaiet bez kūkas – arī valstij nozīmīgie. Tuvākie esot ļoti iecienījuši groziņus.
Mātes recepšu krājumos atradusi izdevumu “Mājas gardumi”, kurā mācīts, kā tos pagatavot no pavisam vienkāršām izejvielām, piemēram, konfektes no kartupeļiem un cukura sīrupa.
Ģimenē cieņā arī saldie ēdieni, “mums tā ir ikdiena”.
Ja strādās morgā – neprecēs
Skolas gados Sarmīte gribējusi kļūt par pataloganatomi vai ķirurģi. Preparējusi vectēva lamatās noķertās peles, pētījusi, kas tām vēderā. Skatījusies un tīrījusi cūkām zobus, bet pēc to nokaušanas ļoti paticis redzēt, kas tām iekšā. Vidusskolā domājusi par medicīnas studijām, “bet tik ļoti samīlējos Jurī, ka ne tik labi nobeidzu skolu”. Medicīnas skolā apguvusi feldšera profesiju, un piedāvāts darbs morgā. Sarmīte šo darbu ļoti gribējusi, bet Juris bijis strikts: ja tu iesi tur strādāt, es ar tevi neprecēšos. Tā nu kādu laiku nostrādājusi ātrajā palīdzībā, bet, piedzimstot meitai Unai un dēlam Artim, maksimāli izmantojusi laiku, ko varējusi pavadīt ar viņiem mājās.
Kad dēlam bija trīs gadi, Sarmītei piedāvāta feldšeres vieta Vaiņodē, bet nav varējusi atļauties apmeklēt kursus un atjaunot kvalifikāciju. Pieņēmusi piedāvājumu privātā ceptuvē cept maizi, tad radusies iespēja abiem ar vīru strādāt robežsardzē. Viņas pašreizējais amats – Valsts robežsardzes Ventspils pārvaldes Kurzemes 1. kategorijas dienesta Liepājas 1. kategorijas nodaļas inspektore. Darba pienākums – kontrolēt visus jūras ostā ienākošos un izejošos kuģus, prāmjus, jahtas, tankerus.
Sākot darbu robežsardzē, sapratusi, ka nepieciešams izglītoties, un neklātienē iestājusies Tālava Jundža Juridiskajā koledžā, pēc tam juristes diplomu nostiprinājusi Baltijas Krievu institūtā. Vairākus gadus juristes pienākumus veikusi arī Vaiņodes pašvaldībā, bet bijis grūti abus darbus apvienot. Tur bijusi sajūta un nemiers sirdī, ka slodzes dēļ darbu nevar paveikt kā vajadzētu. “Jurists nevar būt uz pusslodzi, tam jābūt dzīvesveidam.”
No darba robežsardzē Sarmīte aizies novembra sākumā, kad viņai apaļa jubileja, un saņems izdienas pensiju. “Gribu mājās,” viņa sirsnīgi saka.
Arī vīrs ļoti gribot, lai Sarmīte ir mājās, lai tajās dūc šujmašīna, kuras plīts un smaržo pēc pīrāgiem. Sarmīte pilnībā uz sevi attiecina Ārijas Elksnes dzejoli, ko vairākas reizes publiski deklamējusi – “Visu mūžu es ceļu māju. Tāds ir sievietes sensenais amats”.
Sarmītei ir skumji, ja ģimeniskās vērtības tiek izpostītas, iznīcinātas, nicinātas. Viņa ir pārliecināta, ka, apprecoties un ieejot vienam otra ģimenē, tiek iegūta enerģija, un notiek nemateriālas lietas, ko ar prātu nesaprast.
Pieredzi nodos mazbērniem
“Nav ko trakot. Jāieskatās sevī un līdzcilvēkos. Esmu stingri nolēmusi, ka gribu mājās, gribu būt kopā ar ģimeni, gribu nodarboties ar rokdarbiem, šūt.” Uz sarunu Sarmīte atnākusi pašas šūtos svārkos un tamborētā džemperī.
Par vīramātes dzimšanas dienā dāvināto naudu nopirkusi jaunu, modernu šujmašīnu, bet vīrs – kājminamu 1908. gada “Singer”. Šujmašīnas kļuvušas par abu hobiju, savākuši vairākus modeļus, “es gribu ar tām visām šūt”.
Sarmīte labprāt iesaistās sabiedriskos pasākumos. “Varu darboties gan uz skatuves, gan aizkulisēs – kā vajag.” Tomēr laiku un enerģiju veltīšot ģimenei, “lai visi justos apmierināti un bagāti ar to, ka ir mamma, ka ir ģimene, ka ir siltums mājās”.
“Lepojos ar saviem bērniem.” Una jau vairākus gadus dzīvo un strādā Japānā, arī raksta mūziku un dzied. Artis nule dziedājis solo Vaiņodes vidusskolas meiteņu korim, kas Dziesmu svētkos ieguva zelta diplomu. Mūziķis ir arī Juris, un viņš bieži jautājot, kā skan. “Vīra mūzikā esmu iemīlējusies un objektīvi to nevaru novērtēt.”
Abi sprieduši, ka nu jau ir uzkrāta dzīves pieredze, ko nodot tālāk, un “tas noteikti saistās ar mazbērniem”.
Sarmīte atklāj, ka pati ir no bērnunama pusotra gada vecumā paņemts mazulis. To, cik cēla ir rīcība paņemt svešu bērniņu, reāli sapratusi, kad māte nomirusi. “Tā ir milzīga uzdrošināšanās.” Skolas gados bijusi vēlme uzzināt bioloģiskos vecākus, bet šķēršļi šajā ceļā likuši saprast, ka to nevajag.
Bāriņtiesa arī viņas ģimenei piedāvājusi kļūt par audžuvecākiem, bet Sarmīte nav iekšēji pārliecināta, vai spētu iedot svešam bērnam to, ko viņam vajag.
Sarmīte stāsta, ka bērnībā ir ļoti lolota un lutināta, vecāki pirkuši labākās drēbes. “Man šķiet, ka materiālais mani nav pārņēmis kā lielāko daļu sabiedrības. Neteiktu, ka dzīvoju bagāti, bet man visa kā ir diezgan.”
“Kāpēc par katru likstu jāuztraucas? Lai cik negatīva būtu situācija, no tās jāpaņem labākais. Notiek tas, lai tu ietu uz attīstību. Ja neizanalizē un nepaņem labo no sliktās situācijas, tu nemācies, bet stāvi uz vietas. Katru dienu ir jāmācās.”
Sarmītes moto: “Neej pāri līķiem uz kādu mērķi. Ja nesanāk, nogaidi, un pats tev iekritīs rokās. Tā ir ļoti viegli dzīvot.”
