Otrajās Lieldienās pie Liepājas Pedagoģijas akadēmijas staļiniski dižā nama labā sāna rīta agrumā pulcējās biedrības “Optimistu pulks” dalībnieki.
Viņiem Kristus augšāmcelšanās svētkos mieru nedeva aicinājums uz talku. Pulksten 8.00 pieripoja Liepājas garākais autobuss un visi sanākušie pazuda tā milzīgajās iekšās.
Šajā reizē pulka vadītāja Skaidrīte Solovjova bija visu nepieciešamo sazvanījusi, sarunājusi un izklapatojusi ar nolūku, lai kaut kas izdotos Kazdangas pusē. Bet, kam būs visā drīzumā notikt, to, izņemot Skaidrīti, skaidri nezināja neviens.
Atlika vienīgi paļauties. Šoreiz ne tik daudz uz Dieva žēlastību, cik uz pašu spēku un varēšanu. Tādā gaisotnē autobuss uzņēma kursu uz Liepājas rajona ziemeļaustrumu malu, kur jau otro gadu simtu dižojas Norvēģijas karaļa namam tik ļoti līdzīgā Kazdangas baronu Manteifeļu pils.
Pie Eiroremontā atjaunotā kultūras nama, kas vecākiem kazdandzniekiem vēl atmiņā kā lopu kūts, atbraucējus sagaidīja Kazdangas pagasta padomes un Tūrisma informācijas centra vadītāji ar savām līdzstrādnieku komandām.
Tad nu visi priecīgā bariņā devās uz Kazdangas parka krūmu audzēm, kur talciniekus jau gaidīja motorzāģētāju brigāde. Kad zāģeri rāva vaļā zāģu dziesmu, nevietā ieaugušās krūmāju pīckas sāka krist viena pēc otras kā nopļautas.
Atlika vien talciniekiem pieliekties un uzlasīt to, kas tikko kā vēl stāvēja stāvus, bet tagad, sakrituši krustu šķērsu iepriekšējā naktī biezā kārtā uzsnigušajā sniegā, veidoja pirmatnēju haosu. Sanēsātas kaudzēs, žagaru maikstis, sausu iekuru karsētas, sāka aizgūtnēm pārvērsties baltu dūmu mutuļos, celdamās augstu pret saulainajām pavasara dienas debesīm.
Lai nu kas, bet strādāt “Optimistu pulks” prot. To viņi pierādījuši daudzajās izbraukuma talkās jau kopš tālā 1986. gada, kad pirmo reizi devās veikt savus labos darbus. Dažu stundu laikā bija sakopts plašs aiz pils izveidojies briksnājs. Tagad tur valda atkal cilvēku saprāta iedibināta kārtība.
Būtu nodarīts pāri kazdandznieku viesmīlībai, ja atbraucēji no Liepājas neizstaigātu slaveno Kazdangas parku, kaut gan daudz ko no tā košumiem bija paslēpusi svaigi uzkritusī sniega sega. Ekskursiju vadīja Kazdangas dendrologa Jāņa Mežsētas (1894 –1975) pēctecis mākslinieks un Kazdangas muzeja izveidotājs Ernests Treimanis.
Talkas būtības izsaka kopdarbība. Arī šajā reizē: sadarbībā ar SIA Zaļā josta tika iegūts finansējums autobusa nomai; pateicoties Kazdangas pagasta padomes (priekšsēdis Juris Moisejs), SIA Elpa (direktors Gundars Sisenis), tūrisma informācijas centra (Mārīte un Irēna Tīmanes) labvēlībai tika sarūpēts skaists jubilāru apsveikums – Alfrēda Lejas grāmata Kāda danga Kurzemē, jo, kur vienkopus sanācis lielāks ļaužu pulks, tur vienmēr gadās arī pa jubilāram. “Optimistu pulkam” priekš tā ir īpaša grāmatvedība, lai, pienākot īstajam laikam, neviens gaviļnieks nepaliktu neapsveikts.
Programmas otrajā daļā, kas sekoja pēc kazdandznieku sarūpētā lieliskā cienasta un Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma SIA Elpa direktora Gundara Siseņa piedāvāto kārumu baudīšanas, tika gandrīz nemitīgi dziedāts. Ikviens dziesmu mākslā kaut cik skolojies talcinieks nu rādīja “kā es protu…” Visupirms priekšā nāca Guntas Atiķes vadītā Liepājas folkloras kopa Saknes.
Tad Zdzislavs Romanovskis ar daudz pieredzējušo divpadsmit stīgu ģitāru, kas viņam izbraukumos vienmēr ir līdzi un skan apvienojumā ar dziesmu, tiklīdz pienācis piemērots brīdis.
Viņu savukārt nomainīja Irisas Kronbergas Kazdangas folkloras kopas tautu meitas latvju tautiskajos tērpos. Bet programmas noslēguma daļā uz skatuves dēļiem stājās krieviskā gaumē košas goda drānas apvilkušas folkloristes no Liepājas Multinacionālā kultūras centra Unisons.
Tad nu gāja vaļā neviltotā krievu tautas dvēsele: straujš dejas ritms, uz kustību pārgalvībām mudinošs bajāna pavadījums un visam pāri dziesmas nebēdība. Ja latvju priekšnesumā varēšanu rādīja tikai viena paaudze, ko pie labākās gribas citādi nenosauksi kā par vecāko, tad krievu pašdarbniecēm vienā pašā nelielā ansamblī to bija visas trīs: vecākā, vidējā un jaunākā.
Kamēr vecākās un vidējās turēja melodiju un ritmu, tikmēr jaunie virpuļoja dejā, lēca ne tikai krieviem, bet arī latviešiem kopš 1940. gada tik labi pazīstamo kazačoka soli. Pie tam tas viss tepat no Liepājas, jo uzstājās priekšsēdes Jekaterinas Cemas vadītais ansamblis Jarica (saulīte). Līdz šim es par tādu dziedātāju un dejotāju kopu neko nezināju. Un tu?
