Lai novērstu bīstamas situācijas uz ceļa un uzlabotu brauktuves stāvokli, pieņemts lēmums izcirst vecu un bojātu koku aleju Otaņķos.
VAS “Latvijas valsts ceļi” (LVC) Kurzemes reģiona Liepājas nodaļas pārstāvji vērsušies Nīcas novada pašvaldībā ar iesniegumu, lai saņemtu atļauju izcirst kokus valsts autoceļa Nīca–Otaņķi–Grobiņa malā. Nīcas novada domes deputāti pieņēmuši lēmumu vecos un bojātos kokus 440 metrus garajā alejā atļaut izcirst.
Koki aug pārāk tuvu ceļam, nav iespējams veikt normatīviem atbilstošu ceļa kopšanu, skaidro LVC pārstāve Baiba Kampmane. Vietā, kur aug koki, būtu jābūt grāvim, tas ļautu uzlabot ceļa stāvokli. Lietus laikā koki traucē ceļam nožūt, tas kļūst bedrains un grūti izbraucams.
Otrs faktors, kas noteicis lēmumu, bijis tas, ka vecie koki kļūst bīstami, apdraud braucējus un gājējus. Jau iepriekšējos gados vētras laikā vairāki koki nolūzuši un pārkrituši pāri ceļam. “Pats esmu mežsargs, saprotu, ko nozīmē bīstams koks,” uzsver mežsargs Vairis Kopštāls.
Vecākie koki varētu būt apmēram 80 gadus veci, rēķina mežsargs. Visbīstamākie ir vītoli, daudziem no tiem vidus jau iztrupējis, arī daļa liepu un bērzu būtu nocērtami, vērtē V. Kopštāls. Viņš pats kopā ar ceļu uzturētāju pārstāvi Jāni Narbutu novērtējis koku stāvokli un atzīmējis 58, kurus varētu nozāģēt.
Visticamāk strādās Otaņķos reģistrētais uzņēmums SIA “ARSA-1”, kura īpašnieks ir Aivars Baltais, norāda B. Kampmane. Ja uzņēmējs ir gatavs sakārtot ceļmalu, par atlīdzību savācot kokmateriālus, tas ceļu uzturētājiem dos zināmu ietaupījumu.
Otaņķnieku uzņēmumam ir iespēja kokus šķeldot, tāpēc arī šis darbs būs pa spēkam, citi nemaz negrib tam ķerties klāt, apgalvo V. Kopštāls.
Otaņķnieki, dzirdot par gaidāmo koku izciršanu, vērtē to divējādi. Aleja ir skaista gan vasarā, gan ziemā, atzīst vietējie. Žēl, ja tās vairs nebūs, taču braukt pa izdangāto ceļu arī ir grūti. Rudeņos un pavasaros parasti ir bedres un dubļi, ziemā – apledojums, stāsta Voldemārs Ķenavs. Uz ceļa bieži notiek arī avārijas – vēl nesen priedītēs viens ietriecies, stikli un dzelži šķīduši, atceras V. Ķenavs. “Smuki jau te ir, bet bīstami arī. Ziemā jau vietām te ir dzīvs ledus, knapi divas mašīnas var samainīties.”
