Attīstot tekstila aprites ciklu, Latvijā vēl daudz darāmā

Latvija tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanā un pārstrādē atrodas sākumposmā, jo pagaidām nolietotos tekstilizstrādājumus var nodot tikai 60 savākšanas vietās, kas atrodas Rīgā, Pierīgā un Vidzemē. Bet mēs ejam uz to, lai no 2023. gada 1. janvāra ikvienam valsts iedzīvotājam būtu šāda iespēja, zināmas vietas iespējami tuvāk dzīvesvietai, kur šos atkritumus nodot – vai pie lielveikaliem, vai speciālos laukumos,” atzīst biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule.

Kopš 1996. gada, kad strauji samazinājās apģērbu cena un attiecīgi arī valkāšanas ilgums, Eiropas Savienībā (ES) nopirkto apģērbu skaits uz vienu cilvēku ir palielinājies par 40%. Eiropieši katru gadu iegādājas gandrīz 26 kilogramus un izmet aptuveni 11 kilogramus tekstilizstrādājumu. Lietotas drēbes var eksportēt ārpus ES, bet galvenokārt tās (87%) sadedzina vai apglabā atkritumu poligonos.

Pasaulē mazāk nekā procentu apģērbu atkārtoti izmanto apģērbu ražošanā. Daļēji tas notiek tādēļ, ka tam trūkst atbilstīgas tehnoloģijas, liecina informācija Eiropas Parlamenta mājaslapā.

Tekstilizstrādājumu ražošana negatīvi ietekmē vidi

Tekstilrūpniecībā tiek izmantots daudz ūdens, turklāt kokvilnas un citu izejvielu audzēšanai nepieciešamas lielas zemes platības. Tiek lēsts, ka 2015. gadā pasaules tekstilrūpniecība un apģērbu rūpniecība izmantoja 79 miljardus kubikmetru ūdens. Salīdzinājumam – 2017. gadā visas ES ekonomikas vajadzībām tika izmantoti 266 miljardi kubikmetru ūdens. Saskaņā ar aplēsēm viena kokvilnas T krekla izgatavošanai tiek iztērēti 2700 litri saldūdens – cilvēka ūdens patēriņš 2,5 gadu garumā.

Tekstilrūpniecība, krāsojot un apstrādājot tekstilizstrādājumus, rada aptuveni 20 procentu no pasaules tīrā ūdens piesārņojuma. Mazgājot sintētiskus izstrādājumus, katru gadu okeānā nokļūst aptuveni 0,5 miljoni tonnu mikrošķiedru. 35 procenti primāras mikroplastmasas vidē nonākuši tieši sintētisku izstrādājumu mazgāšanas rezultātā. Viena poliestera drēbju porcija veļasmašīnā var izdalīt 700 000 mikroplastmasas šķiedru, kas var nonākt pārtikas ķēdē.

Turklāt modes nozare rada 10 procentu no globālajām oglekļa emisijām, vairāk nekā starptautiskie lidojumi un jūras transporta pārvadājumi kopā. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem tekstilizstrādājumu iegāde ES 2017. gadā radīja aptuveni 654 kilogramus CO2 emisiju uz cilvēku.

Lai gan Latvijas iedzīvotāju tekstila iegādes paradumi pēdējos gados mainās – cilvēki kļūst atbildīgāki, jaunu apģērbu iegādājas retāk, labprāt to izvēlas lietotu –, summa, kas vidēji gadā tiek izdota par jaunu drēbju iegādi, pēdējos divos gados nav ievērojami mainījusies. Tāpat iedzīvotāji turpina izkopt tekstila šķirošanas paradumus, taču vienlaikus daudz retāk pārskata savu skapju saturu.

Iespaido “Covid-19” un aug informētība

Kā liecina AS “Latvijas Zaļais punkts” aptauja (“Snapshots” aptauja “Lietoto apģērbu pārstrāde” veikta 2021. gada februārī, aptaujājot 752 Latvijas iedzīvotājus 18–74 gadu vecumā), sabiedrības informētība par iespējām nodot lietoto apģērbu otrreizējai apritei divu gadu laikā augusi no 40% 2019. gadā līdz 47% šogad, tomēr 37% iedzīvotāju uzskata, ka pagaidām tekstila šķirošanas konteineri atrodas pārāk tālu un ir grūti pieejami. Tas gan nav vienīgais iedzīvotāju paradumu maiņas iemesls, un sava loma ir arī “Covid-19” pandēmijai.

Kā liecina aptaujas rezultāti, kopš 2019. gada būtiski sarukusi jauna apģērba iegādes intensitāte, par 12 procentpunktiem palielinoties to iedzīvotāju daļai, kuri jaunu apģērbu iegādājas ne biežāk kā vienu līdz divas reizes gadā (47%). Izmaiņas skārušas galvenokārt aktīvo apģērbu pircēju bāzi: par 12 procentpunktiem sarucis to pircēju skaits, kuri pirms pāris gadiem jaunas drēbes iegādājās vismaz piecas reizes gadā. Toties summa, ko Latvijas iedzīvotāji vidēji gadā izdod par jauna apģērba iegādi, nav ievērojami mainījusies un visbiežāk svārstās 100–300 eiro robežās (42%). Aptuveni puse iedzīvotāju (49%) nopirkto apģērbu nēsā vismaz divus gadus.

Lietotu apģērbu un tekstilijas Latvijas iedzīvotāji pašlaik iegādājas tikpat labprāt kā pirms diviem gadiem – tā norādījuši 60% aptaujāto. Tas ne tikai ļauj apģērbam dzīvot otru dzīvi, bet ir arī viens no ilgtspējīgiem tekstila lietošanas paradumiem. Tomēr ne vienmēr tas ir pozitīvs aspekts, jo Latvijā ļoti daudz tekstila atkritumi tiek ievesti no ārzemēm. No tiem labāko pārdod, taču nederīgais nonāk poligonos, tādējādi palielinot tur noglabāto atkritumu apjomu, kas bojā valsts kopējo statistiku. Izrādās, ka pēdējo divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāji kļuvuši kūtrāki sava skapja satura regulārā pārskatīšanā. Kopumā savu garderobi vismaz reizi gadā pārlūko 83% iedzīvotāju, kas ir par 11 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā, kad to darīja 94%. Turklāt iedzīvotāji skapja revīzijai pievēršas aizvien retāk: to īpatsvars, kuri revīziju veic vismaz trīs reizes gadā, ir sarucis uz pusi – no 30% 2019. gadā līdz 15% šogad.

Tekstila šķirošanas popularitātes palielināšanās un augošais sabiedrības pieprasījums pēc tekstila konteineriem aktualizē jautājumu par nepieciešamību izveidot visaptverošu tekstila šķirošanas infrastruktūru Latvijā un paplašināt tekstila konteineru pieejamību ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas reģionos.

37% iedzīvotāju uzskata, ka tekstila šķirošanas konteineri atrodas tālu un ir grūti pieejami (2019. gadā līdzīgi domāja 30%). Tas gan nemazina kopējo apņemšanos nodot apģērbu otrreizējai pārstrādei. 2019. gadā šādu apņemšanos pauda 89% Latvijas iedzīvotāju, šogad rādītājs sasniedz jau 91%.

Kā paskaidro “Zaļās brīvības” pārstāve, pirms šī pilotprojekta tekstilizstrādājumus cilvēki Latvijā izmeta atkritumos, un tie kopā ar pārtikas atliekām, ķīmiskām vielām un visu citu tika apglabāti poligonos. Latvijā tikai ļoti neliela daļa tekstilizstrādājumu tiek dedzināti (“Cemex”) un sistēmiskā veidā tie netiek pārstrādāti, izņemot dažus mazos uzņēmumus, kā, piemēram, “Zīle”, kuri no lietotiem apģērbiem izgatavo jaunus. Ir arī daži uzņēmumi, kas no dabiskām šķiedrām izgatavotus tekstilizstrādājumus sagriež mazās lupatiņās un piedāvā mehāniķiem autoservisos. “Taču tas notiek maz un nav statistiski pierādīts. Biedrības “Zaļā brīvība” pagājušajā rudenī veiktajā pētījumā par Baltijas valstīm, noskaidrojām, ka Latvijā tikai viens procents no atsevišķi saražotā tekstila ir pārtapis par jaunu produktu. Taču mēs tekstilu metam ārā mazāk nekā citviet ES, daudz valkājam lietotu apģērbu, tāpēc, iespējams, ka mums pašiem nemaz nevajag celt savu lielu pārstrādes rūpnīcu. Tādu būvē Somijā, un varbūt tur atradīsies vieta, lai pārstrādātu arī Baltijas valstu tekstilatkritumus,” uzskata eksperte.

“Sabiedrībā ir interese par tekstilizstrādājumu izmantošanu un pārstrādi, cilvēki zvana un jautā, ko viņiem ar tiem darīt. Protams, no Latgales uz Cēsīm atkritumus nevedīs. Es iesaku gaidīt konteinerus, bet, ja lietas vēl ir lietojamas, tad mudinu apmainīties ar tām ģimenes lokā, nodot labdarībai, bet, ja ir labā kvalitātē, tad pārdot kaut vai “Andelē Mandelē””, stāsta D.Akule.

Viņa uzsver, ka savā uzvedībā un paradumos mēs atšķiramies no lielākās daļas Eiropas valstu, jo apģērbu novērtējam, ilgāk valkājam, turam, spējam izdomāt tam jaunu pielietojumu, protam pielabot un pārveidot, un iespēju, ko darīt, ir daudz.

Latvijā vēl daudz darāmā

Saskaņā ar Atkritumu direktīvu, ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2018. gadā, ES valstīm līdz 2025. gadam būs pienākums nodrošināt tekstilizstrādājumu dalītu savākšanu. Jaunā Eiropas Komisijas stratēģija ietver arī pasākumus, ar kuriem tiek atbalstīta aprites materiālu izmantošana un aprites ražošanas procesi, novērsta bīstamu ķīmisku vielu klātbūtne un patērētājiem tiek palīdzēts izvēlēties ilgtspējīgus tekstilizstrādājumus.

ES ir ieviesusi ES ekomarķējumu, ar ko ražotāji, kuri ievēro ekoloģiskos kritērijus, var marķēt preces, nodrošinot kaitīgu vielu ierobežotu izmantošanu un mazāku ūdens un gaisa piesārņojumu.

Biedrībā “Zaļā brīvība” akcentē, ka, runājot par apģērbu dizainu, nevar nerunāt arī par tā saukto ātro modi – zīmoliem, kuru fokuss ir ražot pēc iespējas ātrāk, vairāk un lētāk. Šie uzņēmumi radina mūs pie nepārtraukta patēriņa, sniedzot iluzoru sajūtu par labklājību – jo mēs varam atļauties šo zīmolu drēbes. Turklāt, tie mudina mūs pirkt viņu produkciju “šeit un tagad”, jo jau nākamajā nedēļā veikalā būs jauna kolekcija. Taču ātrajai modei ir daudz blaknes, tai skaitā milzīga negatīvā ietekme uz vidi, uzturot šo “saražo, patērē, izmet” kultūru.

Biedrība “Zaļā brīvība” projekta “Mode un vide – kā tas skar mani?” laikā rīko kampaņu “Atmasko T kreklu” sociālajos tīklos “Facebook” un “Instagram”, kur, piemēram, otrajā no pieciem paredzētajiem konkursiem, jauniešiem bija jāizstāsta savs T krekla dizaina stāsts, jo dizains ir tas, kas nosaka, cik garš būs apģērba mūžs. Konkursam atsaucās un savu mīļāko T kreklu dizainu izpētīja 48 jaunieši. Projekts ilgs līdz šā gada jūnijam. Tā mērķis ir divu gadu laikā informēt un izglītot jauniešus par tekstilrūpniecības industriju un dabas aprites ekonomiku, lai viņi gūst pieredzi tiešā veidā.

Paraksta sadarbības memorandu

Pērn septembrī, atklājot kampaņu “Nav ko vilkt?”, tās dalībnieki parakstījuši arī labas gribas memorandu, apņemoties veicināt aprites ekonomikas principu nostiprināšanos sabiedrībā, organizēt aktivitātes, kas motivē šķirot tekstilizstrādājumus vai nodot tos pārstrādei, atbalstīt un sniegt priekšlikumus tekstila atkritumu apsaimniekošanas problemātikas risinājumu izstrādei.

Tāpat dalībnieki apņēmās vairot sabiedrības izpratni par tekstila atkritumu šķirošanas un pārstrādes nepieciešamību, sniegt informatīvu un praktisku atbalstu tekstila šķirošanas, atkārtotas lietošanas un pārstrādes popularizēšanai sabiedrībā, kā arī ieviest ilgtspējīgu tekstila apsaimniekošanas sistēmu vēl pirms ES direktīvā noteiktā termiņa.

Aktualizējot nepieciešamību pēc ilgtspējīgas tekstila atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, sadarbības memorandu parakstījusi VARAM, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Pašvaldību savienība, Valsts vides dienests, biedrība “Zaļā brīvība”, Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija, Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija, biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts”, lielveikalu tīkls “Rimi Latvia”, lietotu apģērbu veikalu tīkls “R.D.A” un citi partneri. Memorandam joprojām aicinātas pievienoties arī citas organizācijas un uzņēmumi, lai veicinātu vērtīgas pārmaiņas.

Baltijas valstīm ir potenciāls kopā ar Ziemeļvalstīm izveidot tekstila aprites sistēmu, taču politikas veidotājiem un nozares pārstāvjiem ir jārīkojas, lai šo potenciālu īstenotu. Tas ir galvenais secinājums pētījumā, ko ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu veica biedrība “Zaļā brīvība”, konsultāciju uzņēmums “PlanMiljo” Dānijā, domnīca “SEI Tallinn” Igaunijā un sociālais uzņēmums “Textale” Lietuvā.

Baltijas valstis atrodas labā sākumpunktā, lai stiprinātu apriti apģērbu un tekstila rūpniecības nozarē. Jauno tekstilpreču patēriņa līmenis ir ievērojami zemāks nekā, piemēram, Ziemeļvalstīs un lietotu apģērbu iegāde ir izteiktāka mājsaimniecības patēriņa sastāvdaļa. Lietotie tekstilizstrādājumi veido 29% no kopējā patēriņa Latvijā un Lietuvā un 16% Igaunijā.

Baltijas valstis gadā importē vairāk nekā 90 000 tonnu lietotu tekstilizstrādājumu, kas tiek pārstrādāti atkārtotai izmantošanai gan Baltijas reģionā, gan eksporta tirgos. Aptuveni ceturtdaļa šī importa nāk no Ziemeļvalstīm. Tādējādi Baltijas reģions ir svarīgs elements Ziemeļvalstu tekstilrūpniecības aprites ekonomikā. Tomēr lietoto tekstilmateriālu savākšana no mājsaimniecībām Baltijas reģionā ir nepietiekami attīstīta.

Dace Akule no biedrības “Zaļā brīvība” piebilst – lai gan Baltijā ir daudz problēmu ar tekstilmateriālu otrreizēju izmantošanu, pastāv arī liels potenciāls. “Tas, ko mēs uzzinājām izpētes procesā, ir, ka Latvijā no trim Baltijas valstīm dalītā tekstilizstrādājumu savākšana notiek vismazākajā apjomā. Tomēr pastāv arī lielas iespējas pārveidot apģērbu vai izmantot lietotu apģērbu kā materiālu kam jaunam.

Stilīgā otrā dzīve

– Pastāstiet, lūdzu, kā veidojies apģērbu zīmols “Zīle”?

Tas sākās nejauši pirms aptuveni sešiem septiņiem gadiem, kad pāršuvu vecos džinsus par mēteļiem. Mana lielā meita tobrīd strādāja veikalā “Otrā elpa”, kur dizaina stendā šos mēteļus pārdeva. Tā viens produkts sekoja nākamajam, tika nodibināts uzņēmums un atvērts veikals Rīgā, bet tas nepārcieta otro “kovid” krīzi un tika aizvērts. Tagad mums ir interneta veikals zile-zile.com.

– Kas jūs piesaistīja idejā pāršūt jau lietotu apģērbu, nevis ņemt no baķiem tīrus audumus un no tiem šūt kaut ko pilnīgi jaunu un modernu?

Iesākumā tas nebija tāpēc, ka man otrreizējās pārstrādes ideja liktos svarīga, man vienkārši vienmēr ir paticis to darīt. Kad apģērba pāršūšana kļuva aizvien populārāka, arī es par to sāku domāt un interesēties. Tagad esmu priecīga, ka daru kaut ko arī vides labā.

Sākumā tas vairāk bija kā joks un tiešām tikai drosmīgie izvēlējās šādu apģērbu, tagad arvien vairāk to uztver kā normālu parādību, un daudzi šo apģērbu izraugās tieši tāpēc, ka tas ir otrreizēji pārstrādāts. Cilvēki arvien vairāk par to domā un pievēršas šai idejai. Protams, tā ir mazākā ļaužu daļa, jo­projām “H&M” ir daudz populārāks un pieejamāks arī cenas ziņā.

– Jūs daudz piestrādājat, lai šis apģērbs būtu ne tikai draudzīgāks videi, bet arī aktuāls un interesants.

Tāds arī ir mūsu plāns. Kad vērām veikalu, uzsvērām, ka šis nav vienkārši kaut kas sašūts no lietotām lietām. Es cenšos, lai apģērbs ir pietiekami stilīgs un aktuāls, lai tas nav tikai vecāsmammas pāršūts brāļa krekls vai lupatu deķītis. Kas, protams, arī, ir apsveicami, bet šis tomēr ir nākamais līmenis.

– Kāds ir jūsu apģērba tipiskais valkātājs?

Cilvēki ir visdažādākie. Viss sākās ar jocīgajiem un zaļi domājošajiem cilvēkiem; kad tas tika pamanīts, valkātāju loks paplašinājās. Ir cilvēki, kuriem patīk apģērba dizains, ir tādi, kas valkā vienkārši idejas vārdā, citi pērk nākamās lietas, jo zina, ka šis apģērbs ir ērts, un ir, protams, nejaušie pircēji. Valkātāju vecuma amplitūda ir no 20 līdz 70 gadiem. Manas drēbes maz izvēlas pusaudži, jo viņiem pārsvarā ir svarīgi izskatīties kā visiem, un reti kurš ir tik drosmīgs.

– Kur ņemat idejas, kā kalnu ar lietotiem džinsiem pārveidot mēteļos un kleitās?

Grūtākais nav atrast ideju, bet gan to realizēt, jo rokas ir tikai divas, bet ideju krietni vairāk. Parasti apģērbs pats pasaka priekšā. Tāpēc es arī sāku ar džinsiem, jo pie tiem ir strādājuši iepriekšējie dizaineri, kas ir ieguldījuši daudz darba. Tur ir detaļas, krāsas, un man ir žēl, ka metam džinsus ārā, jo tie vairs neliekas moderni, kaut gan nemaz nav novalkāti. Šujot es cenšos saglabāt iepriekšējā dizainera darbu, es to uztveru kā sadarbību starp mani, dizaineri un valkātāju.

– Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka otrreiz lietotajam apģērba ir slikta aura?

Jā, protams, sākumā tas bija bieži, cilvēki teica, ka lietotu viņiem nevajag. Un es necenšos nevienu pārliecināt, ja tā liekas, tad tā ir, es tur neko nevaru izmainīt. Taču, ja aizdomājamies par izpārdošanām veikalos, kad vienu apģērba gabalu uzmēra tik daudz cilvēku, ieskaitot apakšveļu, vai to varam saukt par jaunu? Tas apģērbs ir apstrādāts ar ķīmiskām vielām, un vispirms tas ir jāmazgā, lai varētu vilkt mugurā. Iespējams, mans apģērbs tādā ziņā ir tīrāks, esmu to mazgājusi, pāršuvusi un izmainījusi, arī audums sevi ir labi pierādījis.

– Kā vērtējat to, ka aizvien aktīvāk attīstās interneta vietnes, kurās cilvēki pārdod savus apģērbus, tādas kā andelemandele.lv vai atverskapi.lv?

Ja gadās nopirkt lietas, kas pašam neder, tādēļ tās pārdod citiem, tad viss ir kārtībā. Taču, ja tas nesamazina pirkšanas daudzumu, ja turpinu pirkt desmit jaunas kleitas mēnesī, ko pārdodu tālāk, tad īsti neredzu tam jēgu. Pati daudz neiegādājos apģērbu, un, ja es nopērku lietu, ko tiešām valkāju, tad neesmu tas sliktākais pircējs.

– Vai jums ir kādi ieteikumi, kā varam samazināt vides piesārņojumu tieši tekstilizstrādājumu jomā?

Tā, kā tagad māca un iesaka darīt, esmu dzīvojusi vienmēr, man tas nešķiet nekas īpašs. Es neesmu aizrāvusies ar apģērbu pirkšanu, tas vienmēr ticis valkāts ilgu laiku, ja kas saplīst, tiek salabots vai pāršūts. Mani bērni ir valkājuši radu bērnu drēbes, un viņu drēbes ir valkājuši citi bērni. Man ir nesaprotami, ka var izmest jaku vai bikses tikai tāpēc, ka ir saplīsis slēdzis.

Ja man kaut kas jāiesaka, es jebkuram varētu ieteikt kritiskāk izvērtēt savus iepirkšanās paradumus un pirkt tikai tad, kad tas ir nepieciešams, nevis tad, kad jāremdē savs dvēseles stāvoklis ar jaunu kleitu. Lietoto apģērbu veikalu pārdošanas rādītāji esot sasnieguši veikalu “Zara” radītājus, taču es tajā nesaskatu neko labu, jo “Zara” pārdošanas rādītāji nav kritušies. Tas nozīmē, ka aizvien vairāk pērkam un nesam uz lietoto preču veikaliem. Arī ziedotājiem būtu rūpīgi jāizvērtē tās drēbes, ko atdod labdarībai, lai nebūtu tā, ka savu atkritumu pārstrādes problēmu cilvēki noveļ uz labdarības veikalu pleciem.

Sagatavojusi: Iveta Pavziniuka